Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Valsts prezidente - intervijā Latvijas televīzijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 6.10.2000., Nr. 350/352 https://www.vestnesis.lv/ta/id/11512

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latvija gaida Grieķijas prezidentu

Vēl šajā numurā

06.10.2000., Nr. 350/352

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidente:

— intervijā Latvijas televīzijā

Intervija Latvijas televīzijas raidījumā "4.studija" pulksten 19. Raidījumu vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar! Man ir tāda sajūta, ka pasaule pašlaik jūk prātā — viss, kas notiek Tuvajos Austrumos, viens met ar akmeņiem, cits šauj virsū ar riktīgiem šaujamiem, Krievija pārdod karakuģus Indijai, un kā vakar teica viens žurnālists: ko mēs dabūsim pretī? Droši vien, Indija mums sūtīs tēju. Un tas, kas notiek šajās stundās Dienvidslāvijā, kur parlamentā iekšā brūk satrakota opozīcija, ir ieņemta televīzija. Ko jūs par to varētu teikt, prezidentes kundze?

V.Vīķe–Freiberga: — Tie ir dramatiski notikumi un, manuprāt, tie norāda uz to, ka Dienvidslāvijā ļaudīm ir apnicis dzīvot tajā režīmā, kas bija. Ir pietiekami liels skaits no tautas cilvēku, kas vēlētos savu valsti sadziedēt un vēlētos redzēt sevis izvēlēto prezidenta kandidātu arī ieņemam šo krēslu. Tas ir ļoti nopietns brīdis, kurā izšķirsies tas, vai turpināsies iepriekšējais represīvais režīms vai izdosies tautai panākt to, ka tiek tās balss respektēta un tiek ielikts viņas vēlētais kandidāts. Es ceru, ka tas varētu notikt, līdzšinējam prezidentam atzīstot to, ka viņa sāncensis ir uzvarējis, un atkāpjoties, citādi valstij draud civilais karš, kas, protams, būtu šausmīgi.

— Vienīgais, ko mēs varam teikt, lai Dievs jums stāv klāt šai šausmīgā brīdī, jo mēs šajos notikumos esam bezspēcīgi. Un lai arī Latvijai nebūtu garlaicīgi, Pasaules banka nāca klajā ar saviem atklājumiem par korupciju, teikdama, ka valsts ir nozagta. Kā jūs jūtaties kā nozagtas valsts prezidente?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu, protams, tas nav iepriecinoši, jo mēs esam tikuši izvērtēti un esam ierindoti diezgan zemā rangā šajā vispārējās izvērtēšanas tabulā. Tam līdzi nāk apjomīgs dokuments, kurā ir pamatots šis izvērtējums un mūsu situācija. Es ieteiktu katram, kam šis dokuments interesē, ar to iepazīties, izlasīt to visās detaļās. Tajā ir ļoti interesanti un mums ļoti nozīmīgi fakti par to, kas ir atklāts šajā pētījumā, tur ir arī analīze par to, kā mēs esam nonākuši šādā koruptīvā situācijā, tur pat ir norādes, ko mēs varētu uzsākt darīt. Es domāju, ka šis dokuments ir pietiekami nopietns, lai mēs to izlasītu un izanalizētu ar vislielāko nopietnību. Es domāju, ka ir pilnīgi nevietā šo dokumentu kaut kādā veidā noniecināt un līdz ar to izvairīties no atbildības par situāciju. Es domāju, tas ir par daudz vienkārši, un tas mūs nekur nenovedīs.

— Ziniet, man viens vīrs visu šo lietu komentēja tā, ka kādreiz mums no Maskavas atbrauca un deva norādījumus, un mēs klanījām galvu un teicām: jā, jā labosimies. Un šī situācija man atgādina kaut ko ļoti līdzīgu: jā, jā mēs esam korumpēti, mēs labosimies. Man ir pazīstami diezgan daudzi uzņēmēji un viens slavens uzņēmējs teica man šādus vārdus: tu zini, es esmu godīgs, es jau divus gadus vairs nenodarbojos ar kontrabandu. Kādu laiku atpakaļ viens ļoti labs uzņēmējs, viens no pirmā piecinieka, man teica: tici vai netici, ja es sāktu maksāt nodokļus, es būtu beigts. Šodien Saeimā bija ļoti interesanta saķeršanās — Tautas partija lūdza neieviest darba drošības noteikumus, jo uzņēmēji būs beigti, jo vienkārši tos nespēs izpildīt, un šajā līmenī sāksies korupcija. Man liekas, ka valstī ir tāds attīstības brīdis, ka bez korupcijas nemaz nevar. Es personīgi nožēloju to, ka barikāžu laikā neiedevu 200 vai 1000 repšu lielu kukuli un nedabūju Rīgas centrā māju. Tas, kas ir godīgs cilvēks, tam šajos pārmaiņu laikos ir jāiet bojā, apstākļi cilvēkus piespiež korumpēties.

V.Vīķe–Freiberga: — Un tad, lūk, ir šis jautājums: vai jūs tā gribat turpināt dzīvot visu mūžu? Vai jūs gribat, lai jūsu bērni un bērnubērni dzīvo tādos apstākļos? Es personīgi to nevēlos. Un es ļoti ceru, ka Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas nevēlas dzīvot tādā veidā, kas vēlētos dzīvot normālu dzīvi. Ja tu ej pāri muitas punktam, tad ar tevi jāapietas tā, kā muitas likumi to prasa, ja tu dodies reģistrēt uzņēmumu zemesgrāmatā, tad, kad pienāks tava rinda, tu arī tiksi reģistrēts un tev nebūs par katru normālu pakalpojumu jādod kukulis.

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mēs esam pelnījuši labāku, normālāku dzīvi, lai mēs katrs kā pilsonis, dodoties jebkurā iestādē, attieksmē ar jebkuru ierēdni saņemtu to, ko mēs būtu pelnījuši jebkurā demokrātiskā valstī — mūsu personīgās cieņas ievērošanu. Bet galvenokārt mēs visi esam pelnījuši, lai, griežoties jebkurā iestādē, ar mums apietos atbilstoši Latvijas likumiem. Bet tas arī pieprasa no mums: ja mēs gribam, lai mums maksā vecuma pensiju, tad, piedodiet, ir jāizdara iemaksas pensiju fondā. Ja mēs gribam sev veselības apdrošināšanu, tad ir jāmaksā nodokļi, nevar visu tikai gribēt, un neko nedot pretī.

— Jūs, prezidentes kundze, domājat, ka citās valstīs nav korupcijas? Es zinu kādu latviešu uzņēmēju, kas strādā Amerikā un saka, ka tas ir normāli senatoram samaksāt 15 000 dolāru lielu kukuli. Vienīgais, Latvijā ir jāmaksā arvien vairāk, jo visu laiku mūsu ierēdņi bija ļoti lēti pērkami. Parakstu varēja dabūt par 10 latiem.

V.Vīķe–Freiberga: — Vai jūs mēģināt man iestāstīt, ka korupcija ir laba lieta?

— Es domāju, ka mēs esam tādā situācijā, ka cilvēks bez korupcijas nevar izdzīvot.

V.Vīķe–Freiberga: — Vai jūs sakāt, ka tas ir normāli, un tā mums vajadzētu dzīvot?

— Es domāju, ka tā ir situācija, kurā cilvēks var izdzīvot. Jo ļoti daudzi cilvēki izdzīvo, pateicoties tam, ka viņi nodarbojas ar kontrabandu. Cilvēki, kas dzīvo pierobežā, dzīvo daudz labāk nekā cilvēki, kas dzīvo valsts iekšienē.

V.Vīķe–Freiberga: — Ja jūs sakāt, ka tā vajag, ka tā ir pareizi...

— Es nesaku, ka tā vajag.

V.Vīķe–Freiberga: — Tad cilvēki teiks, mēs esam pieraduši tā dzīvot un dzīvos tā uz priekšu. Es gribētu uzaicināt Latvijas iedzīvotājus: mēģināsim mainīt to valsti, kurā mēs dzīvojam un dzīvosim mazliet pēc citiem likumiem. Lai mums nav jāturpina un lai mēs nenonākam tādās situācijās, kā dažās citās valstīs, kur cilvēks nemaz nevar cerēt dzīvot normālu dzīvi, kur viņam nemitīgi ir jābūt blēdim, zaglim vai krāpniekam, kukuļdevējam vai kukuļņēmējam. Tas nav normāli. Ja pie mums citādi nevar izdzīvot, tad mums ir jārada tādi apstākļi, lai tā tas nebūtu. Tas ir tas, ko es gribētu rekomendēt, lai mēs objektīvi apskatāmies un rūpīgi izanalizējam situāciju un sākam tad meklēt soli pa solim, sektoru pa sektoram, jautājumu pa jautājumam, kas ir tas, kas cilvēkam liedz dzīvot godīgu dzīvi. Un tad soli pa solim ņemt katru lietu un sākt to beidzot sakārtot.

— Nu vienīgais, ko es varu teikt: no jūsu mutes Dieva ausī, jo es domāju, ka tā realitāte ir diezgan skarba. Man ir ziņas, ka jūs saņemat ļoti daudzas vēstules par dzīvokļu lietām. Tas daudziem cilvēkiem ir ļoti smagi Rīgā un lielākajās pilsētās, viņi tiek izmesti uz ielas. Viņi grūtā brīdī faktiski paliek bezizejā. Un faktiski tu neko šiem cilvēkiem nevari palīdzēt. Kāda sajūta ir jums, lasot šīs vēstules?

V.Vīķe–Freiberga: — Vēstules mums ir ļoti daudz, un es paredzu, ka būs vēl vairāk, jo drīz būs notecējuši šie septiņi gadi, kad īpašumi tiks atdoti to agrākajiem īpašniekiem un viņi varēs uzteikt dzīvokļus tiem, kuri ilgstoši tajos bija dzīvojuši. Es esmu rakstījusi Rīgas pilsētas un Liepājas pilsētas mēram vēstules par šiem jautājumiem. Ārgaļa kungs man atbildēja ar skaitļiem, uzrādot, kādā mērā Rīgas pašvaldība ir spējīga izvietot cilvēkus, kādi ir Rīgas pašvaldības rīcībā esošie īpašumi. Bet pašvaldību resursi šobrīd ne tuvu neatbilst vajadzībām. Viņš savā vēstulē pasvītroja, ka līdz šim vienīgā, kas šajos gadījumos palīdzēja bezizejā nonākušajiem cilvēkiem, ir pašvaldība, bet mums ir likumi, kas saka, ka arī valstij ir līdzatbildība, piemēram, bērnu aizsardzības likums, kas paredz bērnu tiesības uz jumtu virs galvas. Juridiski mums valstī it kā ir nodrošinātas cilvēku tiesības uz pajumti. Taču jautājums ir, kā tas tiek nodrošināts praktiski. Acīmredzot pašvaldības to visu var veikt līdz zināmam līmenim, bet nav spējīgas, un Ārgaļa kungs savā vēstulē man to atzīst, atrisināt tās visā pilnībā. Pašvaldības uzskata, ka arī valstij ir jādod sava artava šīs problēmas risināšanā. Cik man zināms, ir vairākas pašvaldības, kas uzskata, ka viņiem dzīvokļu fonda vairs vispār nav. Tātad, ja cilvēks ar bērniem vai bez bērniem, nav starpības, nonāk uz ielas, un šī valsts viņam nav spējīga palīdzēt, tad tas nav normāli, tad kaut kas ir steidzami jādara.

— Ļoti daudzi cilvēki savās vēstulēs saka, ka jūs esat viņu beidzamā cerība, jo pašvaldībā griezties nav jēgas. Ko jūs viņiem varat palīdzēt?

V.Vīķe–Freiberga: — Nu es teikšu tā, ka viņiem ir jāsaprot, kurā līmenī ir bijuši tie lēmumi, kas ir atbildīgs par viņu likteni. Un te ir pilnīgi skaidrs, ka ir divi līmeņi — pašvaldības un valsts. Pašvaldības līdz šim ir darījušas, bet nepietiekami. Es ceru, ka nākamajās pašvaldību vēlēšanās šis būs būtiskais jautājums, kas noteiks iedzīvotāju izvēli, kura no partijām būs spējīga piedāvāt kādus sakarīgus risinājumus. Vēlētājiem, protams, ir tiesības pieprasīt no saviem ievēlētajiem pārstāvjiem, lai viņi atbildētu un reaģētu uz šo būtībā briestošo sociālās krīzes situāciju.

— Krīze jau ir panākusi. Bet kamēr viņi vērsīsies pie deputātiem, ziema jau būs pienākusi... Cilvēki ir pilnīgā izmisumā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir pats būtiskākais jautājums, nevis tas, kurš padomnieks kurā brīdī sēdēs kurā krēslā un lems par lieliem privatizējamiem objektiem. Tas, protams, ir jādara un jārisina, bet ir skumji, ja visa uzmanība tiek pievērsta tikai šādiem jautājumiem, un netiek risināts sociālais jautājums.

— Mums pirms raidījuma zvanīja viena sieviete un teica tā, ka viņa ir vīlusies visās partijās un grib balsot par atsevišķiem kandidātiem. Tas nozīmētu jaunu vēlēšanu likumu. Kā jūs uz to raugāties? Varbūt jūs to varētu ierosināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Man personīgi ir pieredze ar šādu sistēmu, un es uzskatu, ka tā darbojas ļoti labi. Kandidāti tiek vēlēti pa iecirkņiem. Cilvēkus pārstāv viņu ievēlētie kandidāti Saeimā, pie kuriem viņi var vienmēr vērsties. Man ir tiesības pie viņa ierasties un jautāt, kā viņš vēlēs tādā vai citā gadījumā. Bet, ja cilvēks ir ievēlēts no partijas saraksta un pēc tam pāriet uz otru partiju, pēc tam uz trešo un beigās kļūst neatkarīgs, kādu atbildību tad no viņa var prasīt. Nav sabiedriskās atpakaļsaiknes, izņemot, protams, nākamās vēlēšanas.

— Deputātos rodas zināma bezatbildība, viņi saka: partija man lika, es nobalsoju. Nav vairs šīs personīgās atbildības.

V.Vīķe–Freiberga: — Te ir jābūt uzmanīgiem un jāievēro nianses, ka visā visumā demokrātiskā sistēmā partijas tomēr pastāv un partijām disciplīna tomēr pastāv. Cilvēks pārstāv savu iecirkni un savus vēlētājus konkrētā vietā, bet ir partija, no kuras viņš nāk publikas priekšā, tas nozīmē, ka viņš sevi pozicionē un nostāda tomēr zināmā ideoloģiskā gultnē, atbalsta zināma veida programmu.

— Pašlaik Lietuvā notiek vēlēšanas. Viena daļa pārstāv partijas, viena — atsevišķus vēlētājus. Varbūt jūs varētu nākt ar ierosinājumu mainīt šo vēlēšanu likumu, lai rodas ne tikai jaunas partijas, bet arī jauni politiķi, kas tiešām aizstāv šos uz ielas izmestos cilvēkus.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas jau nav nekas tāds, ko nevarētu atrisināt mūsu pašreizējā sistēmā. Pietiktu Saeimā sēdošām partijām pievērst uzmanību šim jautājumam un katrai nākt ar savu priekšlikumu, kā tas būtu risināms. Es domāju, ka jebkurš Latvijas pilsonis būtu tiesīgs pieprasīt no saviem tautas ievēlētiem priekšstāvjiem: kur stāv jūsu partija šajā krīzes situācijā, kādu risinājumu jūs proponējat?

— Šodien mūsu saruna ir izvērtusies ļoti skarba. Šodienas "Dienā" ir raksts ar jūsu karikatūru, kurai ir paraksts "Slazds prezidentei". Vai jūs jūtaties kā slazdā?

V.Vīķe–Freiberga: — Nē, es nejūtos kā slazdā.

— Vai jūs sodīsiet cilvēkus, kas jums ir piešķīruši šo bezmaksas "BMW" mašīnu?

V.Vīķe–Freiberga: — Manai kancelejai ir pienākums rūpēties par visām tehniskām infrastruktūrām, kurām ir jānodrošina tas, lai prezidente varētu pildīt savus pienākumus. Kanceleja spēj darboties tikai to līdzekļu ietvaros, kurus tai ir atvēlējis Ministru kabinets savā lēmumā un pēc tam apstiprinājusi Saeima. Valsts prezidenta kancelejas ļaudis dara to labāko, ko viņi māk un zina, un dara to likuma robežās pilnīgi likumīgi, lai nodrošinātu Latvijas prezidentei iespējas pildīt savus darba pienākumus puslīdz normālos un cilvēcīgos darba apstākļos.

— Labas auto firmas gan dod savu mašīnu kādu laiku izmēģināt, vai tas jūs apmierina vai ne? Un prezidente ir pietiekami solīds cilvēks, lai viņai dotu šādu iespēju. Manuprāt, šodienas "Dienā" ir tāda diezgan uzpūsta lieta. Ir vēl kāda traģiska lieta. Mums zvana diezgan daudz no Aizsardzības akadēmijas kadetu vecākiem un saka, ka nav nekādas skaidrības par saslimšanas iemesliem. Viņi neredz nekādu risinājumu, jo saslimšana turpinās. Varbūt vajadzētu mācības pārtraukt?

V.Vīķe–Freiberga: — Tā ir viena no ļoti daudzajām situācijām, kas satrauc arī mani. Man īstenībā nevajadzētu par katru no tām satraukties, jo tādas man ir 240 dienā. Bet man jāsaka, tā mani tiešām satrauc. Es aizrakstīju aizsardzības ministram vēstuli un saņēmu atbildi, ka lieta tiek izmeklēta un patlaban pie secinājumiem vēl nevar nonākt, jo izrādās, ka ir jāizmeklē katrs saslimšanas gadījums atsevišķi. Katrā gadījumā man šī situācija šķiet katastrofāla. Epidēmija ir nopietna, jaunu cilvēku veselību nopietni apdraudoša. Fakts, ka tā plešas un plešas un nav apturama, ir patiešām satraucošs.

— Bet, ja šāda epidēmija ir, varbūt tiešām vajadzētu mācības pārtraukt? Īstenībā visi izturas diezgan vieglprātīgi šajā situācijā.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas ir lēmums, kas jāpieņem iestādes rektoram, un tā ir viņa tiešā atbildība par viņam uzticēto kadetu veselību. Atbildība, protams, ir arī aizsardzības ministram. Te ir vesela atbildības ķēde. Es kā Valsts prezidente esmu lūgusi attiecīgās atbildīgās amatpersonas sniegt man paskaidrojumus.

— Ja jau šī saruna ir skarba, tad skarba. Viktorija Puriņa no Mazsalacas izmisusi jautā, ko darīt, ja 37 gadi ir nostrādāti lauksaimniecībā un paredzamā pensija ir 34 lati?

V.Vīķe–Freiberga: — Labs jautājums. Man nav atbildes.

— Es gan domāju, ja cilvēkam ir bērni, kas kaut ko var izdarīt... Laukos vispār ir vieglāk izdzīvot nekā pilsētā.

V.Vīķe–Freiberga: — Senos laikos vispār bija tā, ka cilvēks gādāja, lai viņam būtu bērni ne tikai aiz mīlestības pret ģimeni un bērniņiem. Īstenībā tas bija vecumdienu nodrošināšanas veids. Tas bija pilnīgi normāli, tas bija tā pieņemts. Savos spēka gados cilvēks izaudzina sev pēcnācējus, un viņa vājuma un vecuma gados šie pēcnācēji uztur viņu. Šī sociālā iekārta mums ir pajukusi. Tagad principiāli mums vajadzētu nodrošināt to, ka katrs ar savu darbu pats sev nodrošina vecumdienas. Tagad mēs esam tādā vidē, kurā morālās saistības pret saviem vecākiem neizjūt daudzi bērni, un jāsaka, diemžēl arī tikpat daudzi vecāki neizjūt nekādu morālu atbildību par saviem bērniem. Tādas vēstules es arī saņemu ārkārtīgi lielā skaitā. Tur rakstīts par bērniem, par kuriem negādā viņu vecāki. Protams, kad viņi pieaugs, viņi negādās par saviem vecākiem, un mēs nonākam briesmīgā apburtā lokā. Ir pārtrūkusi normālās cilvēciskās atbildības izjūta.

— Kad jūs lasāt šīs vēstules — rītos vai vakaros, un vai jūs pēc tam varat aizmigt?

V.Vīķe–Freiberga: — Man ir drūmi, un es tās visas nemaz nevaru izlasīt. Tas man paņemtu 24 stundas dienā. Man nogādā dažas no vēstulēm, kas man palīdz kvalitatīvi iepazīties ar dažāda tipa problēmām, par kurām raksta cilvēki. Ja mums ir 120 vēstules par dzīvokļiem, tad es izlasu trīs vai četras.

— Tā ir diezgan traka situācija, jo cilvēki jums ļoti tic, un jūs patiesībā viņiem neko nevarat palīdzēt.

V.Vīķe–Freiberga: — Ir arī vēstules, kur no manis prasa krāsu zīmuļus vai 50 latus, lai varētu pierakstīties zemesgrāmatā. Ir jau tā, ka tas, kas tiek prasīts, nav nekas milzīgs, bet milzonīgs ir apjoms, kādā tas tiek prasīts, un man nav iespēju visiem palīdzēt. Mans pienākums, tāpat kā gadījumā ar korupciju, ir skatīties un analizēt, kā ļaudis ir nonākuši šādā situācijā un kāds būtu risinājums.

— Tagad cilvēkiem nav, kur sūdzēties, kādreiz gāja uz partijas komiteju. Ārzemēs ir ombudsmeņu institūcija, varbūt mums tādu vajadzētu ieviest?

V.Vīķe–Freiberga: — Jautājumu par ombudsmeni mēs šobrīd Valsts kancelejā virzām ļoti intensīvi. Es kā prezidente šādu likumprojektu iesniegšu Saeimā. Jo ir skaidri redzams, ka no prezidentes tiek prasītas ombudsmeņa funkcijas. Mūsu resursi neatbilst prasītajam. Ir vajadzīga vēl viena iestāde, kas par to gādā.

— Ko labu jūs šodien esat izdarījusi Latvijai?

V.Vīķe–Freiberga: — Es aizgāju uz žurnāla "Karogs" redakciju viņu 60 gadu jubilejā, uzmundrināju literātus, lai viņi turpinātu strādāt pie tā, lai mums būtu latviska un laba literatūra.

— Kāds no mūsu klausītājiem jautā, vai jūs pieņemsiet mūsu olimpiešus un vai jūs pienācīgi sapratīsiet krievu valodu?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka mēs tiksim galā ļoti labi un, kad tas būs noticis, es varēšu jums pastāstīt.

— Es zinu, ka jūs rīt braucat uz Ērgļiem. Pašlaik Latvijā ir viens no visskaistākajiem gadalaikiem. Grūtos brīžos daba ar sauli reizēm to visu izlīdzina. Es atceros, ka pagājušajā raidījumā mēs novēlējām saulainu laiku. Varbūt arī šajā reizē mēs varētu beigt ar tādu pašu novēlējumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Un ne tikai. Es novēlētu ļaudīm justies tā, lai viņiem būtu sajūta, ka viņiem ir kontrole pār savu dzīvi, ka mums kā pilsoņiem ir vara un ka mums ir kontrole pār to, kas notiek valstī, ka mēs neesam bezspēcīgas skaidas, ko vienkārši vējš kaut kur nes. Demokrātija taču ir fundaments, ko mēs esam izcīnījuši. Mums ir jāspēj iejaukties, mums ir jāspēj veidot valsti labāku, ja mēs uzskatām, ka šobrīd nav tā, kā vajag.

Rūta Kesnere, "LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!