Gadu gredzeni

– Izstādei ir tāds vēsturisks piesitiens. Katra desmitgade kā gadu gredzens dzīves kokā. Pirmā ir bērnība, kad pasaule bija brīnumu pilna. Esmu dzimusi rīdziniece, un kā spilgts brīnums man atmiņā palicis “Gulbju ezers”, pirmā redzētā baleta izrāde. Bet tā mazā meitene gleznā “Karstā maize” esmu es. Vasarās ciemojos pie tēva vecākiem šajos pašos Burtnieku “Viļņos”, kur tagad dzīvoju. Un sestdiena arvien nāca ar krāsnī ceptu baltu maizi. Liels, smaržīgs kukulis ar mirdzoši brūnu garoziņu. Karsts un kūpošs. Un blakus – medus un piens.
Bērnībā katram patīk zīmēt, nekādu īpašu agri modušos dotību man droši vien nebija. Uz Jaņa Rozentāla mākslas skolu mani aizveda māte. Viņa strādāja par grāmatvedi, bet vienmēr darīja arī kaut ko priekam. Pina, adīja, skaņoja krāsas. Jaunībā bija piedalījusies dažās “Zaļās vārnas” izstādēs. Savā personālizstādē Madonā es izliku arī vienu mammas gleznu. Man tā patīk, un es ļoti gribēju, lai viņa atgrieztos pie gleznošanas, bet tas nenotika. Tēvs bija ļoti labs virpotājs. Mammai uz kāzām viņš bija izgriezis koka pūcīti, kas ir patiesi skaista. Latvieši jau visi ir dvēselē mākslinieki.
Mums mājās bija kādas krāsas, un pirmo eļļas bildi es uzgleznoju uz akvareļu kastes. Bet par vēl agrākiem laikiem, kad man bijuši kādi trīs gadi, māte stāstīja tādu notikumu. Arī tepat no “Viļņiem”. Es mierīgi spēlējos, viņa kaut ko dara. Pēkšņi attopas, ka bērna vairs nav. Skatās uz vienu pusi, otru – nekur nav. Un tad tajā mājas galā, kur līdz pat mežam aizstiepjas līdzeni lauki, viņa mani ierauga jau gandrīz pie horizonta. Eju, kaut kādu dēli padusē pasitusi. Mamma atskrien, saņem pie rokas un jautā: “Kur tu iesi, meitiņ?” Un es atbildu: ”Iešu skoloties!” Kāpēc tas dēlis padusē? Varbūt bērnam padomā bija tieši mākslas izglītība.

Pilnīga reāliste

Priekšmetiska realitāte vērojama lielākoties klusajās dabās. Kā saulespuķes ar peli vai ķiploki rožaini sārtā noskaņā. Mākslinieces siltais un dvēseliski redzīgais skatījums ļauj ieraudzīt vienkāršo lietu skaistumu, ikdienišķo parādību neatkārtojamo vienreizību.
– Mani rozā ķiploki ļoti patika Gunāram Cīrulim. “Kā no ķiplokiem var uztaisīt tādu poēziju!” viņš brīnījās. “Saulespuķes ar peli” pēc kādas izstādes Vācijā palika tur. Baltijas kristīgās jaunatnes centrā Anabergas pilī Bonnā ir iekārtota neliela manu darbu ekspozīcija. Bet man šī glezniņa pašai patika, jo tā pavisam tieši atspoguļo mūsmāju rudens realitāti. Un tad es rīkojos tā, kā parasti nedaru. Atkārtoju šo motīvu. Un tapa šī klusā daba. Neesmu atkārtojusies pilnīgi, bet motīvs ir tas pats.
Es gan domāju, ka esmu pilnīga reāliste. Bija tikai neliels posms, kad gleznās dominēja laukumu attiecības, zināma abstrakcija. Zīmes, simboli – tie arī atspoguļo reālas sajūtas.

– Tas nāk no manas Burtnieku realitātes. Tu izej ārā, un pāri tev debesis. Ne tādas kā pilsētā, kur mudžinās dažādas gaismas. Tu redzi tikai zvaigznes. Tās pašas, kas te mirdzēja pirms simt, tūkstoš un vairāk gadiem. Mūžība! Tā ir reāla sajūta. Protams, sajūta. Bet arī sajūta ir realitāte.
Man ļoti, ļoti, ļoti patīk tas vārds un jēdziens – ieklausīties. Tu ieraugi un ieklausies. Ja nav laika ieklausīties, tad ir slikti. Tad arī nekādas sajūtas nerodas. Ieklausīšanās palīdz uzzināt par dzīvi vairāk. Kādā skumjā rudenī es sev pēkšņi atklāju, cik neparasta ir oktobra gaisma. Lapas nokritušas, it kā nekā vairs nav, bet saule visam pāri lej savu gaismu. Un tā ir tik brīnumaini skaista.

Mākslinieciskā pavadmūzika

Pat tie, kas nemēdz iet uz mākslas izstādēm, būs ievērojuši Anitas Jansones–Zirnītes vārdu kādā grāmatas titullapā. Ar viņas “māksliniecisko pavadmūziku” (Astrīdes Ivaskas apzīmējums) iznākušas vairāk nekā piecdesmit grāmatas. Izstāde sniedz ieskatu arī šajā darbības laukā.
– Arī šai daļai ir vēsturiska pieskaņa. Pētera Jurciņa dzejoļu krājums “Smagums” bija mana pirmā un arī viņa pirmā grāmata. Ilustrēju arī Jāņa Baltvilka pirmo krājumiņu “Pa vidu vasara”. Tie bija pagājušā gadsimta 70.gadi. Uz tiem attiecas arī Māras Zālītes “Vakar zaļajā zālē”, Māra Čaklā “Minkuparks” un dažas Olgas Lisovskas un Pētera Zirnīša grāmatas. Te var redzēt, kādas bija to laiku iespējas, kāda bija papīra kvalitāte, druka, krāsas. Grafikas daļā esmu izstādījusi krāsu ofortus, ko darināju Lūcijas Zamaičas grāmatai “Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi”. Iespiesti grāmatā, tie maz atgādina oriģinālu.
Ar jaunām iespējām un jauniem noteikumiem nāca nākamās desmitgades. No 90.gadu izdevumiem man sevišķi mīļa ir Regīnas Ezeras miniatūru grāmata “Zvaigžņu lietus”. “Kā apturēt upi un acumirkli?” ievadesejā vaicā rakstniece. “Kā izmērīt acumirkli, ja nosacīts ir pat Mūžības jēdziens? Vai jebkad jelkas pasaulē atkārtojies? Nemūžam! Šodien – un vairs nekad.” Tā ir tāda literatūra, kas māksliniekam ļauj kļūt par līdzradītāju.

Par Burtniekiem kaut nakts vidū

Abi būdami īsti rīdzinieki, Anita un viņas vīrs Pēteris Zirnītis (1944–2001) ilgi nav varējuši izšķirties starp vasarnīcu Murjāņos un Anitas vectēva “Viļņiem” Burtniekos. Bet, kad izvēle notikusi, ar visu sirdi metušies darbā. Neatlaidīgi kopuši savu sētu, gadu pēc gada arvien ciešāk ieauguši Burtnieku ļaudīs un kopīgi darāmos darbos.
Pēteris Zirnītis savā dienasgrāmatā, kuras fragmenti lasāmi Andras Konstes un Anitas Jansones–Zirnītes sastādītajā grāmatā “Dzejnieka laiks tēlos un attēlos”, 1984.gada 10.decembrī par savu dzīvesbiedri ierakstījis šādas rindas: “Burtniekos viņa kustina tautas garu. Un iznāk arī, ja tā viens ķeras klāt.” Anita turpretim uzskata, ka pie visa vainīgs bijis Pēteris: “Viņš arvien lietas skatīja plašākās kopsakarībās, redzēja tālāk par degungalu. Bijām atnākuši uz palikšanu, un viņš uzskatīja, ka mums tas jādara zināms pagasta dzīves vadītājiem. Tā un tā, mēs te dzīvosim un esam gatavi kaut ko darīt vispārības labā.”
Ieiešana Burtnieku sabiedrībā notikusi ļoti viegli, it kā pati no sevis.
– Burtniekos ir ļoti labs kodols. Cilvēki, kas ilgus gadus skatījušies ar redzīgām acīm. Dzīvesgudri saimnieciskās dzīves vadītāji, skolotāji, bibliotekāri, dārznieki. Brīnišķīga paaudžu pēctecība. Ceļot jauno, visur pamatā tiek likts no priekštečiem saņemtais mantojums. To visu mēs centāmies atspoguļot arī ceļvedī “Burtnieki. Ezers. Dzīve”. Tas ir kolektīvs darbs, kurā arī es esmu ielikusi daļiņu no sirds.
Anitas sirds un rokas bija klāt, kad atjaunoja baznīcu, mazgāja gadsimtu uzslāņojumus Briedes krogā, kur tagad iekārtots Zirgkopības un novadpētniecības muzejs, pagastnama priekšā ierīkoja piemiņas vietu padomju laikā represētajiem burtnieciešiem, un vēl un vēl. Vai tas nav atņēmis pārāk daudz laika radošajam darbam?
– Tas atņem katastrofāli daudz laika. Bet ārkārtīgi daudz dod kā cilvēkam. Un – kas man ir kā cilvēkam, tas pieder mākslai.
Ar šo kalambūru, kā saka Anita, mēs šoreiz sarunu beidzam, jo par Burtniekiem viņa ir gatava runāt kaut nakts vidū. Un šim tematam būs jāvelta atsevišķa saruna.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv