Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.–1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03., 30.03., 06.04., 13.04., 21.04., 28.04., 11.05., 18.05., 25.05., 01.06., 08.06., 15.06., 29.06., 07.07., 13.07., 21.07., 27.07., 10.08., 17.08.2005.

Svarīgs padomju okupācijas režīma elements bija komunistiskā ideoloģija, bez kuras nevarēja iztikt nevienā dzīves jomā. 1950.gada Latvijas dziesmu svētki par Komunāru laukumu pārdēvētajā Esplanādē. Kroņa numurs bija kopkora skandētā “Dziesma Staļinam”	Komunistiskā ideoloģija okupētajā Latvijā apēnoja pat bērnību. “Mazā Volodjas” (Ļeņina) portrets Rīgas Molotova rajona 29.bērnudārzā 1953.gadā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004

Čeka iefiltrējas

Lai paātrinātu nacionālās pretošanās kustības sagrāvi okupētajās Baltijas valstīs un vēl efektīvāk kontrolētu Rietumu valstu izlūkdienestu operācijas, padomju drošības iestādes ar 1948.gadu uzsāka savu aģentu iefiltrēšanas operācijas Lielbritānijas izlūkdienesta (Secret Intelligence Service – SIS) attiecīgās nodaļas aģentūrā. Ar šādu soļu palīdzību PSRS vēlējās sakompromitēt rietumvalstis starptautiskajā sabiedrībā, atklājot to slepenos plānus pret Padomju Savienību. Padomju drošības iestāžu speciālisti bija pārliecināti, ka tādējādi tiks vājināta arī t.s. “Baltijas kārts,” ko Rietumi izmantoja diplomātiskajā un politiskajā Austrumu un Rietumu pretstāvē pēckara periodā.
Kā liecina padomju laika dokumenti, viena no pirmajām šāda veida padomju aģentu iefiltrēšanas operācijām saistībā ar Baltijas valstīm sākās 1948.gada oktobrī. Padomju slepeno dienestu savervētais aģents Vidvuds Šveics kā nacionālo pretošanās spēku pārstāvis tika nelegāli nosūtīts uz Zviedriju. Viņam bija atbilstoša biogrāfija. V.Šveics bija latviešu leģiona virsnieks, un 1944.–1945.gadā viņam bija zināma loma Latvijas Centrālās padomes (LCP) organizētajā latviešu bēgļu pārvešanā uz Zviedriju. Kara beigās viņš ietilpa “Latviešu Ziemeļkurzemes partizānu nacionālajā apvienībā.” Bet drīz vien pēc padomju režīma izveidošanās Latvijā V.Šveics ieradās drošības orgānos un izteica nožēlu par savu iepriekšējo darbību un apstiprināja gatavību sadarboties. Operatīvo pasākumu rezultātā V.Šveics ar LCP aktīvista Osvalda Bīleskalna rekomendācijas vēstuli ieradās Zviedrijā pie ģenerāļa V.Tepfera, kurš savukārt sadarbojās ar Lielbritānijas SIS operāciju vadītāju Baltijas valstīs A.Makkibinu.
Saskaņā ar Latvijas PSR drošības iestāžu lēmumu V.Šveicam Zviedrijā vajadzēja veikt vairākus uzdevumus. Pirmkārt, viņam vajadzēja iegūt ģenerāļa V.Tepfera uzticību un ar tā atbalstu uzņemt kontaktus ar britu izlūkdienesta pārstāvjiem. Otrkārt, V.Šveicam bija jāpanāk, lai viņu kā britu izlūkdienesta aģentu vienu vai kopā ar grupu nosūta uz Latviju kāda uzdevuma veikšanai. Latvijas PSR čeka bija iecerējusi ar V.Šveica palīdzību piespēlēt ārzemju izlūkdienestam viltus nacionālās pretošanās kustības aktīvistus, it kā uzticamus cilvēkus, kuri varētu atbalstīt iesūtītos aģentus.
Ģenerālis V.Tepfers nepamanīja čekas izliktās lamatas un pēc tikšanās ar V.Šveicu uzskatīja, ka tas noteikti ir jāizmanto britu izlūkdienesta operācijās Latvijā. V.Šveica uzticamību britiem apstiprināja arī Alfrēds Launags. Un tā V.Šveics tika iekļauts nākamajā aģentu grupā, ko SIS plānoja nosūtīt uz Baltiju. Grupas sastāvā bija latvieši, igauņi un lietuvieši, un tā tika apmācīta informācijas vākšanai, ziņu šifrēšanai un nosūtīšanai uz Rietumiem. Anglijas izlūkdienests līdzās tradicionālajiem uzdevumiem – kontaktu dibināšanai ar nacionālajiem partizāniem, ekonomiskās un politiskās informācijas vākšanai – īpašu uzmanību sāka pievērst ziņu iegūšanai par padomju militārajām bāzēm, PSRS kodolieroču programmu.

Provokators dodas uz Kurzemi

1949.gada 20.aprīlī V.Šveics piecu aģentu grupā pāri jūrai devās uz Kurzemes piekrasti, bet, izvērtējot konkrētos operācijas norises apstākļus, laiva tomēr atgriezās atpakaļ Zviedrijā. Otrreiz grupa uz Baltijas jūras austrumu piekrasti devās no Vācijas. Operāciju vadīja pats A.Makkibins. 5.maijā britu sagatavotā baltiešu aģentu grupa ar vācu kara laika ātrgaitas kuteri “Lursens-S” tika izsēdināta pie Palangas. V.Šveics uzreiz atdalījās no grupas un slepeni kontaktējās ar padomju drošības iestādēm. Tika organizēts uzbrukums aģentu grupai, kura laikā divi igauņi tika nogalināti, bet lietuviešiem izdevās aizbēgt. Tādējādi par V.Šveicu bija radīta laba leģenda kā par uzticamu cīnītāju. Viena no britu SIS atbildīgajām amatpersonām Harijs Kars uzskatīja, ka operācija tomēr bijusi veiksmīga. Līdzīgu vērtējumu paveiktajam deva arī PSRS drošības iestādes, jo britu izlūkdienesta tīklā bija iefiltrēts tās aģents V.Šveics, kas ļāva efektīvāk neitralizēt un kontrolēt sava pretinieka nodomus bijušajās Baltijas valstīs.

Operācijas “Džungļi” neveiksme

1950.gadā britu SIS izstrādāja operāciju ar kodētu nosaukumu “Džungļi”, kas paredzēja jaunu aģentu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. Naktī no 31.oktobra uz 1.novembri aģenti Vitolds Berķis un Andrejs Galdiņš pēc speciālas apmācības programmas pabeigšanas Anglijā ar “Lursens-S” kuteri tika izsēdināti Kurzemes piekrastē Jūrkalnē. Arī šī operācija bija nolemta neveiksmei, jo abi aģenti izmantoja V.Šveica piedāvātos cilvēkus un adreses. Čeka pat izveidoja viltus nacionālo partizānu grupu “Maksis”, kurā tika iekļauti V.Berķis un A.Galdiņš. Tam vajadzēja nodrošināt iespējas iefiltrēt britu SIS tīklā jaunus padomju izlūkdienesta aģentus.
Britu izlūkdienests, neraugoties uz zināmām neveiksmēm, turpināja jaunu aģentu vervēšanu un sagatavošanu no baltiešu vidus un viņu nosūtīšanu uz Latviju, Lietuvu un Igauniju. 1951.gada aprīļa beigās netālu no Ventspils, pie Užavas tika desantēta kārtējā SIS aģentu grupa. Tās sastāvā bija trīs latvieši un viens igaunis. Bez izlūkošanas informācijas iegūšanas A.Makkibins uzdeva veikt pārbaudi V.Berķa un A.Galdiņa nacionālo partizānu grupā “Maksis”, jo angļiem bija radušās aizdomas par nodevību.
Arī šoreiz padomju izlūkdienests nostrādāja filigrāni un, lai novērstu aizdomas, piekrita nosūtīt uz Rietumiem slimo V.Berķi kopā ar “Makša” komandieri čekistu Arvīdu Gailīti. Tas tika izdarīts 1951.gada septembra beigās, kad Latvijā ieradās jauna SIS aģentu grupa – latvietis Boļeslavs Pitāns un igauņi Leo Audova un Marks Pedaks. Grupa bija ļoti labi ekipēta un apbruņota. Tās rīcībā bija viltotas padomju pases un 150 000 rubļu.

Angļiem pastiprinās aizdomas

Ar 1952.gadu Lielbritānijas SIS aizvien vairāk nostiprinājās aizdomas, ka viņus slepenās operācijas Baltijas valstīs kontrolē padomju drošības iestādes. Šādas aizdomas pastiprināja neveiksmes ar visiem tiem aģentiem, kuri bija kaut kādos kontaktos ar viltus partizānu grupām “Maksis” un “Roberts”. SIS operācijas bijušajās Baltijas valstīs vēl turpinājās līdz 1954.gadam, bet tad, apsīkstot nacionālo partizānu darbībai, tās tika pārtrauktas.
Trimdā dzīvojošie latvieši, lietuvieši un igauņi bija gatavi strādāt Lielbritānijas izlūkdienesta labā, cīnoties pret komunismu un cerot sekmēt savu valstu neatkarības atjaunošanu. SIS slepenās operācijas Latvijā, Lietuvā un Igaunijā nebija sekmīgas, jo padomju izlūkdienests tās kontrolēja un neitralizēja. Visa tā rezultātā daudzi SIS sagatavotie un iesūtītie baltiešu aģenti tika notverti un nogalināti. Pēc padomju arhīva dokumentu ziņām spēlē ar britu slepeno operāciju neitralizēšanu bija iesaistīti 65-70 čekisti.

Turpinājums sekos