Jauniešiem būs savs likums

“Latvijā lielākā jaunatnes organizācija ir iela,” – šādus skarbus vārdus pavasarī, tiekoties ar Ministru prezidentu Aigaru Kalvīti, pauda Latvijas Jaunatnes padomes pārstāvji. Ja runājam par jaunatni, to raksturo ne tikai jauni censoņi, kas gūst uzvaras mācību olimpiādēs, aktīvi sporto un vasarās strādā.

Viena no Latvijas lielākajām problēmām nodarbinātības kontekstā ir lielais skaits jauniešu ar pamatizglītību, kuriem ir grūtības iekļauties darba tirgū. Diemžēl šajā grupā samērā augsts ir noziedzības līmenis, saslimstība ar seksuāli transmisīvajām slimībām un no psihotropām vielām atkarīgo skaits. Īpaša riska grupa ir no bērnunamiem nākušie jaunieši, kuriem bieži trūkst nepieciešamās prasmes, lai uzsāktu patstāvīgu dzīvi. Diemžēl ne vienmēr pašvaldības nodrošina, lai šie cilvēki saņemtu dzīvojamo platību.
Lai risinātu jaunatnes problēmas, veidotu tai draudzīgu valsts politiku, Bērnu un ģimenes lietu ministrija ir izstrādājusi Jaunatnes likumprojektu, kas 4.augustā tika skatīts Valsts sekretāru sanāksmē. To izlasot, gan rodas iespaids, ka tas orientēts uz “pareizajiem” jauniešiem, kuri ir aktīvi, vēlas piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Šķiet, likumprojekts īsti nerisina to bērnu un pusaudžu problēmas, kuriem grūti iekļauties sabiedrībā un kuri balansē uz trauslās robežas starp likumu un tā pārkāpšanu.

Jaunieša vecums – no 13 līdz 30 gadiem

Kā “Latvijas Vēstnesim” skaidro Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Jaunatnes departamenta direktors Marians Nīlenders, likumprojekts ir tikai radījis vispārīgu ietvaru jaunatnes politikas veidošanai. “Ir grūti, rakstot vispārēju likumprojektu jaunatnei, ietvert tajā konkrētus risinājumus atsevišķām problēmām un grupām.” Tie tikšot meklēti vēlāk, īstenojot jaunatnes politiku. Ar likumprojekta palīdzību ministrija cer arī skaidri noteikt kompetences: par ko attiecībā uz jauniešu problēmām atbild pašvaldības, par ko – valsts institūcijas.
M.Nīlenders stāsta, ka likumprojekta mērķis ir sagatavot jauniešus patstāvīgas dzīves sākšanai. Tādēļ no visiem jaunatnes politikas darbības virzieniem par prioritāriem viņš uzskata tieši izglītību un nodarbinātību.
Likumprojektā jaunatne ir definēta kā sabiedrības grupa vecumā no 13 līdz 30 gadiem. Eiropas Savienībā (ES) vidēji par jaunatni gan tiek uzskatīti cilvēki līdz 25 gadiem.
Vaicāts, kādēļ šī grupa tik būtiski paplašināta, M.Nīlenders atbild, ka līdz 2006.gada beigām darbojas ES programma “Jaunatne”, kurā patiešām augšējais vecuma slieksnis ir 25 gadi. Ar 2007.gada 1.janvāri stāsies spēkā jauna ES programma “Jaunatne rīcībā”, kuras mērķgrupa ir vecumā no 13 līdz 30 gadiem. Tādēļ arī Latvija jaunieša definīcijā noteica tādu pašu vecumu.
M.Nīlenders stāsta, ka Latvijā jaunieši ir samērā mazaktīvi, ja to vērtē pēc darbošanās kādās nevalstiskās organizācijās, būtu jāveicina viņu iesaistīšanās lēmumu pieņemšanā. Tādēļ arī likumprojekts paredz sniegt būtisku finansiālu atbalstu konkursa kārtībā jauniešu organizācijām dažādu projektu īstenošanai.
Tomēr – kādas kopīgas problēmas varētu būt jaunietim 13 un 30 gadu vecumā* M.Nīlenders skaidro, ka tāpat kā līdz šim arī turpmāk jaunieši tiks dalīti divās grupās: no 13 līdz 18 gadiem, tātad skolas vecuma, un no 18 līdz 30 gadiem.
Viena no būtiskākajām lietām, kuru risina Jaunatnes likumprojekts, attiecas uz jauniešu organizācijām. Pašlaik gan neviens nevar pateikt, cik jaunatnes organizāciju Latvijā darbojas, jo neviens tādu uzskaiti neveic. Proti: šobrīd tās tiek reģistrētas atbilstoši Biedrību un nodibinājuma likumam kā nevalstiskās organizācijās vai vienkārši biedrības. M.Nīlenders domā, ka jaunatnes organizācijas būtu jāizdala atsevišķi un tām būtu nepieciešams īpašs atbalsts to administratīvās kapacitātes stiprināšanai, ko regulētu Ministru kabineta noteikumi. Ministrijas pārstāvis uzskata, ka noteikumiem būtu jāsāk darboties no 2008.gada. Jauniešu organizācijas jau pašreiz var pretendēt uz sabiedriskā labuma statusu, kas nozīmē, ka ziedotāji saņem nodokļu atlaides. Taču pēc M.Nīlendera ieskata, tām vēl papildus jāsaņem valsts atbalsts. Jautāts par kritērijiem, kuras organizācijas tad varētu to saņemt, ierēdnis stāsta, ka viens no būtiskiem kritērijiem ir to pārstāvniecība (proti, dalībnieku skaits un reģionālais pārklājums), kā arī spēja īstenot ilglaicīgus projektus.

Brīvprātīgais darbs un neformālā izglītība

Tā kā ministrija par prioritāriem jaunatnes politikas virzieniem atzīst izglītību un nodarbinātību, vietā ir jautājums, kādas ar šīm jomām saistītas problēmas risinās likumprojekts, kuras jau neietver spēkā esošie Izglītības likums un Darba likums. M.Nīlenders stāsta, ka likumprojekts paredz izveidot Konsultatīvo padomi, kurā strādās iesaistīto ministriju, Latvijas Pašvaldību savienības un jaunatnes organizāciju pārstāvji. Padomes uzdevums būtu risināt specifiskas tieši ar jaunatni saistītas problēmas, kuras nav izvērstas pašreizējā likumdošanā.
Runājot par neatrisinātām problēmām, M.Nīlenders pauž paša subjektīvo viedokli, ka viena no būtiskākajām ir izglītības kvalitātes neatbilstība darba tirgus prasībām, īpaši ilgtermiņā. Svarīgi, lai jauniešiem būtu pieejama informācija, kāds kurās profesijās ir iespējamais bezdarba risks. Viena no sociālās atstumtības riska grupām ir jaunieši ar pamatizglītību, kuriem grūti iekļauties darba tirgū. Ja arī viņiem tas izdodas, tad parasti darba devēji šos jauniešus nodarbina nelegāli, atstājot bez jebkādām sociālajām garantijām.
M.Nīlenders stāsta, ka vismaz daļēji likumprojekts centīsies šo problēmu risināt ar brīvprātīga darba palīdzību. Tas būtu viens no veidiem, kā iegūt nepieciešamo darba pieredzi, bez kuras darba devējs pat lāgā nevēlas runāt ar potenciālo darba ņēmēju. Par šo brīvprātīgo darbu jaunietis arī saņemtu apliecinājumu, pirmkārt, par jomām, kurās darbojies, otrkārt, par darba stāžu un, treškārt, par iegūtajām iemaņām un prasmēm. Jāuzsver: brīvprātīgo darbs neattieksies uz komercdarbību, jauniešus šādā darbā varēs nodarbināt vienīgi biedrības un nodibinājumi, kā arī valsts un pašvaldību institūcijas.
Ļoti svarīga ir arī neformālās izglītības attīstīšana, jo līdztekus lietderīgai brīvā laika pavadīšanai, to var uzskatīt par sava veida pieredzi. Kā skaidro M.Nīlenders, neformālā izglītība ir visa pieredze, kas iegūta ārpus skolas sienām. Par vienu no neformālās izglītības jomām būtu uzskatāma arī darbošanās jaunatnes organizācijās. Ja vēlamies, lai neformālā izglītība netiktu iegūta tikai pavārtēs un cietumā, jāattīsta interešu izglītības pieejamība, jo pašlaik tā apmierina tikai maksātspējīgo pieprasījumu. M.Nīlenders atzīst, ka pašlaik vienīgais, ko var piedāvāt visiem neatkarīgi no maksātspējas, ir brīvprātīgo darbs. Bērnu un ģimenes lietu ministrija gan ir izsludinājusi trīs lielus projektu konkursus jaunatnes organizācijām par brīvprātīgo darbu, neformālo izglītību un brīvā laika pavadīšanu. Jauniešiem ir iespēja te nākt klajā ar savām idejām, projektus konkursa kārtībā finansēs ministrija. Tā šim nolūkam šā gada budžeta grozījumos prasa 100 000 latu, plus vēl 80 000 latu, kas paredzēti jaunatnes iniciatīvu centriem, kuri arī piedāvā iespējas brīvā laika pavadīšanai.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Neparedz atbalstu bērnunamu jauniešiem

Tā kā likumprojekta mērķis ir atbalsts jauniešiem patstāvīgas dzīves sākšanai, tad vienai no mērķgrupām neapšaubāmi vajadzētu būt bērniem no aprūpes institūcijām. Viņiem bieži pietrūkst elementāro prasmju, piemēram, kā plānot savu budžetu, kā izdevīgāk iepirkties utt. Diemžēl likumprojektā nav īpašu šiem jauniešiem domātu atbalsta pasākumu. M.Nīlenders izsaka vien cerību, ka viņi tāpat kā pārējie jaunieši konkursa kārtībā varēs pieteikt savus projektus. Bet “atsevišķi par viņiem šā likumprojektā ietvaros mēs neesam domājuši”.
Jautāts, vai viens no problēmas risinājumiem nebūtu obligāta partnerība projektos līdzīgi kā tas ir “Equal” programmās, M.Nīlenders atzīst, ka to iespējams apsvērt. Proti, konkursa nolikumā iespējams iestrādāt, ka obligāts projekta priekšnoteikums ir tā īstenošanā sadarboties ar jauniešiem no aprūpes institūcijām.
Vēl viena likumprojektā neietverta lieta ir atbalsts jauniešiem mājokļa iegādei, kas varētu būt, piemēram, valsts vai pašvaldības (kurā jaunietis strādā) garantēti kredīti. M.Nīlenders tikai izteica cerību, ka Ekonomikas ministrija varētu ņemt vērā Konsultatīvās padomes ieteikumu padomāt par šādu atbalstu.
Likumprojekts arī paredz atsevišķas institūcijas – jaunatnes konsultantu – iedibināšanu. M.Nīlenders stāsta, ka Latvija ir sadalīta rajonos un svarīgi, lai katrā būtu jaunatnes koordinators, kas organizētu jauniešu aktivitātes rajona līmenī. Atsevišķi tiek runāts par jaunatnes konsultantiem, kas būtu bērnu un ģimenes lietu speciālisti. Tādi ir iecerēti pieci, šobrīd pilotprojekta veidā vienā šāds konsultants darbojas Kurzemē. Šo speciālistu uzdevums – rūpēties, lai konkrētajā reģionā darbotos vienota jaunatnes politika, tiktu saskaņotas atbalstāmās aktivitātes.
M.Nīlenders uzsvēra, ka nav nevienas ES dalībvalsts, kurā nebūtu Jaunatnes likuma. Un visur tā īstenošanā iesaistījušās visu nozaru ministrijas un pašvaldības, tādējādi garantējot sarežģīto jaunatnes problēmu veiksmīgu risināšanu.

Uzziņai:

Jaunatnes politikas virzieni:

* izglītība un audzināšana
* nodarbinātība un sociālā labklājība
* veselība un fiziskā attīstība
* kultūra
* pilsoniskums un integrācija
* tiesiskā apziņa
* brīvā laika aktivitātes
* brīvprātīgais un radošais darbs
* vide

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv