S.Putniņa savukārt norāda, ka Latvijai nav cerību attīstības sadarbībā būt lielam spēlētājam. “Ir daudz institūciju, kas šajā jomā strādā ar daudz lielākiem resursiem nekā Latvijā attīstības sadarbībai ir un jebkad būs pieejami. Šaubos, vai Latvija jebkad varēs realizēt tādus apjomīgus projektus kā, piemēram, muitas modernizēšana vai publiskā sektora reforma Moldovā.
Skaidrs, Latvijai attīstības sadarbībai ir budžets. Ir vairāki veidi, kā šo naudu tērēt. Viens – pērkam Latvijas ekspertus, lai viņi brauc uz Moldovu, Gruziju, proti, pērkam ekspertus atsevišķām aktivitātēm. Manuprāt, efektīvāka līdzekļu ieguldīšana būtu attīstīt produktus, ko Latvija var piedāvāt – saprast, kur esam labākie un ko varam piedāvāt. Ja skatāmies uz globālajām norisēm, tuvāko gadu laikā aktuāla būs privātā sektora attīstība. No valsts puses ir jārada nosacījumi – tas ir tas, ar ko Latvija nodarbojusies pēdējos 15 gadus.
Kā trūkst? Jebkāda veida aprakstu, ko Latvija kā valsts uzskata par savu veiksmīgu pieredzi – ko varam pierādīt, kas ir veiksmīgas reformas, un kas ir tie cilvēki, kas valsts iestādēs vai privātā sektorā ar šiem jautājumiem ir strādājuši. Tāda veida reformu apraksts ir veidojis atpazīstamību citām valstīm, tas ir veids, kā viņi iegājuši šajā tirgū. Ja reformu apraksts ir pārliecinošs, tiek meklēti eksperti. Tā es redzu attīstības sadarbības politiku.”
V.Birkavs piebilst, ka S.Putniņas doma ir pamatota. “Tas ir ļoti sakarīgs priekšlikums. Mūsu ekspertiem mērķtiecīgi jāuzkrāj pieredze noteiktos virzienos, mērķtiecīgi jāgatavo piedāvājums un regulāri jāseko, kādos konkursos mūsu eksperti būtu gatavi startēt. Pagaidām viss notiek individuāli.”

Motivācija un pieredze

Problēma ir ar valsts pārvaldē strādājošo motivāciju konsultēt. Valsts pārvaldē vēl joprojām strādā daudz cilvēku, kuri attiecīgās reformas veikuši Latvijā un līdz ar to varētu arī konsultēt sistēmas reformas citās valstīs.
S.Putniņa: “Sākumā visu var izdarīt uz personisku kontaktu pamata, izmantojot cilvēka interesi aizbraukt uz konkrētu valsti, bet trūkst praktiskās motivācijas. Tāpēc jādomā, kā finansēt, kā motivēt šo cilvēku. Es runāju par ekspertiem, kas strādā valsts pārvaldē, jo pašreizējā situācijā starptautiskās institūcijas nevar viņiem samaksāt. Latvijas valdībai arī nav mehānisma, kā viņus atbalstīt.”
V.Birkavs ir pārliecināts, ka valsts ierēdņi, kas strādā valsts darbu un saņem par to algu, savu pieredzi var nodod privātajā sektorā strādājošajiem ekspertiem, kuri ir gatavi braukt un konsultēt. “Domāju, tas nav nekas neiespējams. Mēs nevaram cerēt uz ierēdņiem, kas grib vai negrib braukt konsultēt. Svarīgi, ka privātie to var padarīt par savu biznesu.”
A.Sekacis gan iebilst: “Es nezinu, vai ir iespējams pieredzi nodot tīrā veidā – izklāstot to konsultantam. Pastāvīgi saskaramies ar tādu kā morālas dabas problēmu – nedomāju, ka mūsu valsts pārvalde ir tik pārblīvēta ar resursiem, lai brīvi varētu atļauties sūtīt darbā ārvalstīs civildienesta ierēdņus.”
A.Sekacis stāsta, ka grūti Latvijā ņemt vērā citu valstu pieredzi attīstības sadarbībā. “Lai gan par attīstības sadarbību Latvijā runājam tikai pēdējos divus gadus, tomēr ar to nodarbojas teju jebkura pasaules valsts.
Katrā dalībvalstī situācija un modeļi ir atšķirīgi, jo ir atšķirīga arī tā sauktā izejas bāze – situācija, ar kuru sākām. Piemēram, poļiem, čehiem un ungāriem ir vēsturiska pieredze. Viņi gan par to skaļi nerunā, bet ir snieguši palīdzību arī pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Baltijas valstīs šajā ziņā sākām no nulles. Tāpēc tā īsti salīdzināt pat nevar.”

Tuvākas un tālākas nākotnes vīzija

Nobeigumā diskusijas dalībnieki izsaka savu viedokli par to, kas attīstības sadarbībā būtu darāms gada laikā un kāda būs situācija 2010.gadā.
S.Putniņa: “Ieteiktu aprakstīt reālo reformu pieredzi. Iztulkot to angļu valodā un krievu valodā. Mēģināt iesaistīt starptautisku profesūru, kas to arī varētu nest tālāk. Es tiešām redzu, ka pēc tā ir pieprasījums. Savukārt tālākā nākotnē Latvija varētu sniegt vadības konsultācijas, kas būtu sasaistē ar informācijas tehnoloģiju. Tas tad būs aktuāli.”
A.Sekacis: “Šogad rudenī taps tā sauktie valsts stratēģijas papīri attiecībā uz Moldovu un Gruziju. Tie tiks padarīti publiski, cik vien tas būs iespējams. Līdz ar to ir iespējams ierosināt, komentēt papildu izmaiņas iecerētajām aktivitātēm šajās valstīs. Jā, šobrīd cenšamies definēt konkrētus attīstības sadarbības mērķa reģionus. Ir vairāki aspekti, kāpēc esam izvēlējušies tieši Moldovu un Gruziju. Par tālāko nākotni – domāju, ka jāskatās, kādas būs saņēmēju valstu intereses. Daudz kas ir atkarīgs no pašiem konsultantiem, jāskatās, kāda ekspertīze Latvijā attīstīsies.”
V.Birkavs: “Mani interesē skaidri definēt, kādi konsultanti kādos virzienos strādā. Gribētu teikt, ka pagaidām ir mūsu laiks, mūsu pieredze kādam ir vajadzīga. Ir jādomā, ko darīsim pēc gadiem pieciem vai sešiem.”
G.Kārkliņš: “Ceru, ka par spīti globālajiem procesiem, kad aizvien lielāka loma ir lieliem spēlētājiem, mazie uzņēmumi spēs pastāvēt, arī attīstīsies un vairosies. Domāju, ka attīstības sadarbībai paredzētais finansējums no Latvijas budžeta aizvien palielināsies. Tuvākajā laikā Ārlietu ministrija varētu tikt skaidrībā par to, ko viņi precīzi grib redzēt, kā attīstības sadarbības modelis darbosies, kā arī fokusēsies uz jomām un spēlētājiem, ko viņi grib redzēt attīstības sadarbībā.”
R.Āboltiņš: “No ANO Attīstības programmas viedokļa raugoties, esam ieinteresēti, lai iesāktie mājasdarbi, ko pašreiz dara, proti, likumdošanas sakārtošana, ekspertu apzināšanas sistēmas nostiprināšana un attīstīšana, ritētu raiti. Ja gada laikā to izdotos izdarīt, tas būtu ļoti labi. Savukārt piecu vai desmit gadu laikā ceram, ka izdosies ieviest labu standartu, kā noteikt prioritātes un kā sadarboties ar partneriem.”
I.Rollis: “Domāju, ka privātais sektors piecu gadu laikā pats spēs noteikt tirgu un šajā laikā būs uzaudzēti lielāki muskuļi. Būtu labi, ja tuvākajā laikā kļūtu skaidrs, kur ir iespējama partnerība starp valsti un privāto sektoru.”
I.Bērs: “Līdz 2010.gadam Latvijai būs stabila vieta konsultāciju biznesā. Privātajā biznesā būs vienlīdzība starp jau tagad esošajiem un jaunajiem spēlētājiem un Latvija būs konkurētspējīga pakalpojumu piegādes konkursos. Pagaidām mums ir pavērts tirgus, bet nav iespēju tajā startēt.”
A.Tauriņš: “Ceru, ka būs nodefinēts produkts, iegūts imidžs un tas būs arī instruments politiķu rokās.”