A.Sekacis skaidro, ka attīstības sadarbība ir “jebkurš projekts, lai veicinātu ekonomisko vai sociālo attīstību palīdzības saņēmēja valstī. Šis jautājums skaidri izriet no valsts ārpolitiskajām interesēm”. Tomēr attīstības sadarbības ietvaros realizētie projekti nevar būt tikai ar komerciālu mērķi. “Klasiski šajos projektos tiek ievērots viens princips – jābūt kopīgām interesēm gan valstij, gan privātajam biznesam. Tā ir partnerība. Piemēram, Kanādas firma veic investīciju projektu Ēģiptē – būvē rūpniecības uzņēmumu, kurš nodarbosies ar ražošanu. Bet papildus investīcijām viņiem ir nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums, vietējā darbaspēka apmācības programmas. Tās ir lietas, kas saistītas ar šo projektu, bet tiešu komerciālu labumu nenes. Šos saistītos projektus Kanādas valdība apmaksā, jo tas palīdz veicināt Ēģiptes ekonomisko un sociālo attīstību, bet nedod tiešu peļņu uzņēmējam.”
Attīstības sadarbība ir ne tikai valsts ārpolitikas interešu jautājums, bet arī lieliska iespēja privātajiem uzņēmumiem nopelnīt. V.Birkavs skaidro, ka attīstības sadarbība nav labdarība. “Aiz attīstības sadarbības jebkurā gadījumā ir atklātāka vai slēptāka interese nopelnīt. Es domāju, ka attīstības sadarbība ir papildinstruments. Varbūt tā nenes tiešu peļņu, bet tas nodrošina saprotamu biznesa vidi un papildinformāciju. Attīstības sadarbība ir bizness.”
Privātais konsultants G.Kārkliņš arī piekrīt, ka “attīstības sadarbība ir ārpolitikas instruments. No privātā konsultanta viedokļa tas ir arī bizness. Protams, nevalstiskajā sektorā var būt organizācijas, kuru intereses ir kopīgas ar valsts interesēm, un tad viņi ir ar mieru braukt bez samaksas un konsultēt. Privātam uzņēmējam ir citas intereses. Par attīstības sadarbību ir jārunā kā par ilgtermiņa projektu. Viena lieta ir sūtīt ekspertu uz kādu konkrētu valsti, bet ir jautājums par to, kur tālāk parādās savienotājposms – mūsu privātais sektors, kas nedaudz vēlāk arī dodas uz šo valsti. Ja nav šā savienojošā elementa, tad nav lielas jēgas no attīstības sadarbības. Tad mēs esam nopirkuši šai valstij lielisku ekspertu un samaksājuši viņam lielu algu. Pamatbūtība ir tāda – pēc konsultanta uz šo valsti dodas arī privātais sektors, uzņēmēji. Visas valstis ir tajā attīstības stadijā, ka tām tiek sakārtota visa sistēma, lai attīstītos ekonomika, sabiedrība un pēc tam valstī ieplūstu investīcijas. Tas notika arī Latvijā. Tā nav nekāda jauna ābece”.

Vai ir pieprasījums?

Latvijai vēl ir maza pieredze konsultāciju biznesā. Tomēr Latvijas konsultanti un eksperti tiek novērtēti.
G.Kārliņš: “Ja paskatās reāli, ne vācieši, ne briti nespēj piedāvāt to, ko spējam mēs. Reformu produkti parasti prasa pielāgošanos specifiskai situācijai. Tās sistēmas, kas ir pielāgotas Rietumeiropas valstīm, ne vienmēr ir vajadzīgas valstīm, kas veic reformas. Viņiem ir vajadzīga izpratne, kā reformu īstenot konkrētajā sistēmā. Tā ir mūsu pievienotā vērtība, ko spējam dot, un mūs diezgan labi pērk. Protams, tas ir arī cenas jautājums. Konsultants no Rietumeiropas valsts noteikti prasīs vairāk nekā mēs.”
A.Tauriņš: “Ja runājam par mūsu spēju konkurēt, tad mums vēl ir maz pieredzes, bet tieši mehānisms, kādā veidā panākt, lai kāda sistēma varētu darboties, saprast, kāda ir vide, kurā kādu sistēmu var ieviest, un kāda ir gaidāmā pretdarbība, to mēs varam. Paši esam tam izgājuši cauri un sapratuši daudzas lietas, kas varbūt nemaz teorijā nav uzrakstītas. Jā, mums ir uzkrāta prakse un šajā ziņā esam spēcīgāki nekā konsultanti, kuri, piemēram, atbrauc uz Moldovu no Zviedrijas, jo viņi par tur notiekošo būs pilnīgā nesaprašanā.
Latvijas konsultanti varētu būt spēcīgi krieviski runājošajā reģionā, jo spējam komunicēt šajā valodā, daudz ko saprotam no tās pasaules. Tā ir mūsu priekšrocība, kuru pagaidām neizmantojam. Pluss ir arī tas, ka mūsu eksperti ir salīdzinoši plaša profila speciālisti.
Bieži vien attīstības sadarbības projektus var saukt par “tiem pašiem vēžiem, tikai citā kulītē”. Biznesa risinājumi bieži tiek kopēti, nedaudz adaptējot konkrētai valstij. Donorvalsts ar augstu paceltu karogu iet un stāsta, kāda veida palīdzība tiek sniegta. Patiesībā projekts ir uztaisīts tikai vienu reizi, bet tālāk tiek pārdots vai dāvināts vēl kaut desmit valstīm. Tas ļoti labi izskatās. Ja skatāmies pēc satura, Latvija noteikti var piedāvāt daudz labākus projektus.
Latvijai ir lietas, ko paši esam paveikuši. Mums ir speciālisti, kas izrakušies līdz sīkām detaļām un prot projektu ne tikai skaisti noformēt, bet arī ieviest. Ja tiešām atrodam nišu, kurā esam spēcīgi, tad kāda ir problēma Latvijas valstij atbalstīt konkrēto produktu, kas pēc tam tiek pārdots, ja tā var teikt, vairumā?”
S.Putniņa savukārt norāda uz konkurenci konsultāciju biznesā: “Konsultāciju tirgus pasaulē ir ļoti piesātināts. Lai tur ielauztos, ir jābūt kādam valsts līmeņa produktam, kad Latvija ir veiksmīga reformu veicēja valsts, nevis individuāli konsultanti, kas spēj saražot reformu aprakstus.
Man šķiet, atpazīstamība nav tādā līmenī, lai mēs pieņemtu, ka, ja tiek runāts par muitas reformām, zemes reģistrācijas reformu, Latvija būtu pirmā valsts, kas nāk prātā. Un, kamēr tā nebūs, mēs nespēsim pārdot savu projektu. Labākajā gadījumā būsim tādi kā apakšuzņēmēji apakšuzņēmējam.”

Kādi ir mūsu veiksmes stāsti?

Skaidrs, ka Latvijā savu pieredzi visos virzienos nevarēs piedāvāt. Mums būtu jāizvirza pāris jomas un tajās arī aktīvi jāstrādā.
I.Rollis uzskata – Latvijas stiprā puse ir tā, ka varam iedot pieredzi no “pirmajām rokām”.
I.Bērs: “Nesen sarunā zviedru konsultantu firma atzina, ka viņiem ir arvien mazāka interese par attīstības sadarbības pakalpojumu konkursiem, jo viņu ekspertu izmaksas ir pārāk augstas. Pārāk daudz jāiegulda, un tas neatmaksājas. Līdz ar to viņi arī atzīst, ka skatās uz sadarbību ar Baltijas valstīm.”
A.Sekacis domā, ka noteikt jomas, kurās Latvija veikusi atzīstamas reformas, ko varētu nodot citām valstīm, nav Ārlietu ministrijas uzdevums. “Cerēt, ka Ārlietu ministrija pateiks: Latvija ir izdarījusi labu tikai šajā, šajā un šajā jomā un cita joma ir slikta, ir pilnīgi nepareizi. Mēs mēģinājām šo pieeju pirms diviem gadiem un saskārāmies ar faktu, ka noteiktā jomā Latvijai ir veiksmes stāsts, bet ekspertīzes nav.”
G.Kārkliņš atzīst, ka Latvija nevarēs būt labākā visur. “Domāju, ir skaidrs, ka Latvija nav tādā pozīcijā, lai attīstības sadarbībā investētu lielus resursus. Attīstības sadarbība no Latvijas redzespunkta noteikti būs ļoti fokusēta specifiskās jomās. Būsim reāli! Mēs zinām, kāds ir Latvijas budžets šīm lietām. Tuvākos divus trīs gadus par attīstības sadarbību kā par biznesu būs ļoti grūti runāt.”
S.Putniņa stāsta, kurās jomās Latvija varētu būt spēcīga. “Ja skatāmies no pieprasījuma, tad jautājumos par demokratizāciju un tamlīdzīgiem jautājumiem amerikāņi ir tik stipri, ka Latvijai iespraukties būs neiespējami. Ir interese par ļoti praktiskiem jautājumiem – kā reformēta kāda institūcija, kā izveidots kāds konkrēts reģistrs, kā ieviesti konkrēti likumi. Tās ir zināšanas, kas ir Latvijā, turklāt vēl joprojām valsts sektorā strādājošo vidū. Pasaules bankas reitingos Latvija parādās kā labs piemērs saistībā ar uzņēmumu reģistrāciju. Nākamais jautājums, kas seko, – sniedziet aprakstu par reformu procesu! Bet tāda nav. Skaidrs, ka to nefinansēs neviens privāts uzņēmums vai citu valstu institūcijas. To var finansēt tikai Latvija.
No pieprasījuma viedokļa pagaidām pasaulē aktuālas tēmas ir tirgus uzraudzības sistēmas, standartizācija, sertifikācijas atzīšanas sistēmas, dažādas inspekcijas. Turklāt interese ir tieši par Baltijas valstu pieredzi, jo esam bijušās padomju republikas, kas veiksmīgi realizējušas reformas ekonomikā un pilnībā pārgājušas uz brīvo tirgu. Tāpat ir arī interese par dažādu veidu reģistriem, valsts pārvaldes struktūras reformu un uzņēmēju organizāciju darbību.”

Vai vienlīdzīga konkurence?

Latvijas konsultantiem tiešām nākas cīnīties par savu vietu attīstības sadarbības biznesā. Ekspertiem no jaunajām dalībvalstīm uzvarēt daudzos konkursos ir grūti, jo trūkst pieredzes, un bieži vien nauda tiek dalīta “savējiem”.
I.Bērs: “Pašlaik Eiropas Savienības (ES) projektu pakalpojumu konkursos uzvar tikai rietumvalstis, jo mums trūkst nepieciešamās pieredzes – neesam bijuši ES. Tagad vairākas Latvijas kompānijas diezgan mērķtiecīgi startē pakalpojumu konkursos, veidojot konsorcijus. Tā kā pieredze ir minimāla, sadarbojamies ar ārvalstu konsultantiem – darbojamies kā mazie konsorciju partneri, lai pēc diviem gadiem varētu vienlīdzīgi startēt. Tā kā pagaidām redzam tikai šādu iespēju, bet iespēja iziet arēnā ir – tas ir dažu gadu jautājums. Pagaidām lielās Rietumu firmas teic, ka tiek galā pašu spēkiem. Bet pēc diviem gadiem, kad būsim uzkrājuši pieredzi un sāksies konkursi par Balkānu valstīm, Moldovu un Ukrainu, viņiem vajadzēs ekspertus un tad viņi ar mums runās citādi.”
G.Kārkliņš: “Šobrīd esam vienkārši lētāki un ar to arī konkurējam. Tomēr jāņem vērā divi aspekti. Pirmkārt, naudu vienmēr cenšas dot savējiem, un tas ir saprotams. Otrkārt, jāņem vērā arī kapacitāte, ko kompānija spēj piedāvāt. Ja arī kompānija grib startēt uz projektiem, tie pārsvarā ir nelieli projekti. Nav iespējams piedāvāt atbilstošu pieredzi lielu projektu vadīšanā un ieviešanā. Ja Latvijā kādam uzņēmumam ir viens miljona projekts, tas jau ir ļoti daudz. Parasti tas ir gada vai pat vairāku gadu apgrozījums, nevis viena projekta summa. Tāpēc pagaidām vienīgā iespēja ir veidot konsorcijus vai būt apakšuzņēmējam. Mēs veidojam savu portfeli, iegūstam pieredzi un tad arī varēsim izpildīt normatīvus, lai iekļūtu šajā tirgū.”
I.Rollis: “Atspēriena punkti patiešām ir ļoti atšķirīgi. Ir ļoti grūti ieiet tirgū. Sanāk to darīt lēnām – solīti pa solītim.”

Kā iesaistīt privātos?

A.Sekacis skaidro: “Pasaules prakse liecina, ka privātais sektors var darboties ļoti dažādās stadijās. Privātais sektors var būt projekta ieviesējs – veikt konkrētu projektu un par to saņemt valsts finansējumu. Privātais var būt arī neatkarīgs novērtētājs valsts iekšienē. Bez tam var piedalīties arī sākotnējā procesā, kad notiek izpēte – skatīties, kas tad īsti šajā valstī notiek, kas ir vajadzīgs, kāda veida palīdzību Latvijas valsts var sniegt. Protams, no biznesa interešu viedokļa privātais sektors redz, ka šajā valstī būtu lietderīgi attīstīt noteiktu biznesa nozari, bet projekts nevar būt ar komerciālu mērķi. Valsts neatbalstīs projektu, kura mērķis ir tikai nopelnīt.”
R.Āboltiņš: “Ir divi ceļi, kā var ieiet apritē. Viens – privātie uzņēmēji pēc savas iniciatīvas audzē muskuļus un paši cērtas cauri džungļiem. Mums laikam pārsvarā ir tieši tādi piemēri. Otrs – jāstiprina valsts spēja palīdzēt privātajam sektoram. Manuprāt, ir svarīgi, lai pārejas periodā valsts iet pie privātā uzņēmēja aktīvi, nevis tikai priecājas par individuālu uzņēmēju panākumiem. Ir vērts papūlēties, jo tas ir ne tikai bizness privātajiem, bet arī ārpolitika, kas veicina valsts atpazīstamību pasaulē. Ir vērts ieguldīt resursus, lai palīdzētu privātajiem uzņēmējiem. No valsts viedokļa tā ir sava vārda lobēšana, kas vēlāk noteikti atmaksājas.”