Pirmais ģenerālis Latvijas bruņotajos spēkos

Šis 1916.gadā cariskās Krievijas armijā iegūtās ģenerālmajora pakāpes virsnieks bija Augusts Ernests Misiņš, kuru 1919.gada 24.martā iecēla par Pagaidu valdības karaspēka Galvenā štāba priekšnieku. Viņš dzimis 1863.gada 21.decembrī Dobeles apriņķa Annenieku pagastā lauksaimnieka ģimenē.

Augusts Ernests Misiņš

Rocības vai citu apstākļu dēļ pirmo izglītību ieguvis pašmācības ceļā. Kā daudzi tālaika latvieši, jaunietis izvēlējās karavīra dzīves ceļu, 1884.gadā brīvprātīgi iestājoties armijā. A.Misiņš pēc četrām ziemvasarām absolvēja Kijevas junkurskolu. Dienests turpinājās Novogeorgijevskas cietokšņa kājnieku bataljonā. Jauneklis 1899.gadā pabeidza prestižo Ģenerālštāba akadēmiju Pēterburgā. Viņš virzījās strauji augšup pa karjeras kāpnēm: podporučiks (1889), poručiks (1894), štābkapteinis (1901), kapteinis (1901), apakšpulkvedis (1905), pulkvedis (1910).
A.Misiņš 1901.gadā nonāca Pieamūras kara apgabalā Habarovskā. No 1902.gada – Austrumsibīrijas strēlnieku pulkā. Viens no latviešu virsniekiem, kas piedalījās Krievu–japāņu karā.
Pienāca pirmais globālais tautu slaktiņš, un arī A.Misiņam vajadzēja atgriezties Eiropā, lai komandētu pulku, pēc tam brigādi. Viņš bija dūšīgs karotājs, par ko uzskatāmi liecināja Svētā Vladimira un pa diviem Sv.Staņislava un Sv.Annas ordeņiem, kā arī ģenerāļa lampasi.

Strēlnieku priekšgalā

1916.gada rudenī astoņus latviešu strēlnieku bataljonus un rezerves bataljonu Tērbatā pārorganizēja par pulkiem, apvienojot tos divās brigādēs. Par 1.brigādes komandieri tā paša gada novembrī iecēla A.Misiņu, kas bija vienīgais ģenerālis latviešu strēlnieku augstāko virsnieku vidū. Tāpēc nav jābrīnās, ka, gatavojoties Ziemassvētku kaujām, tieši viņam, divus karus pieredzējušam vīram, uzticēja vadīt apvienoto latviešu strēlnieku divīziju, vienlaikus paliekot arī savas brigādes komandiera postenī. Tas gan lielā mērā traucēja ģenerālim komandēt divīziju, un tā dažreiz faktiski palika bez vadības.
A.Misiņš 1916.gada 22.decembrī (visi datumi pēc vecā stila) plkst.12 izdeva pavēli Nr.3, kuru, nedaudz saīsinātu, publicējam pēc 77 gadiem (pirmo reizi tā ievietota 1928.gadā Maskavā iznākušās “Latvju strēlnieku vēstures” 1.sēj. I daļā, 91.–92.lpp.).
“Man uzticētai Lat. strēlnieku divīzijai ar tai piedotām daļām pavēlēts pēkšņi un strauji sturmēt un pārraut pretinieka pozīcijas pa abām pusēm Mangaļiem, virzoties tāļāk: 2.brig. uz Kalnciemu, 1.brig. – uz Skangaļiem – Klīves m[uižu], ar nolūku aizsviest vācus pār Lielupi un turpinot uzbrukumu uz Jelgavu kopā ar ģen.-maj. Ļebedinska bogu (resp. vienību – R.T.). Uzbrukuma sākums 23.dec. plkst.5. (skat. blakus)
Lai negaidītā triecienā pārrautu vācu pozīcijas, krievu 12.armijas vadība nolēma atteikties no parasti lietotās artilērijas sagatavošanas uguns pirms kājnieku uzbrukuma. Latviešu un krievu daļām ienaidnieka pirmās līnijas vajadzēja ieņemt tikai pašu spēkiem. Pavēlniecība galvenās cerības saistīja ar latviešu strēlnieku brigādēm, kuras vēl nebija skāris pārējo karaspēku pakāpeniski aptverošais pretkara noskaņojums.
Karavīru pārvietošanos izejas pozīcijās apgrūtināja spēcīgs sniegputenis. Sarežģītajā vācu aizsprostu sistēmā bija jāpārvar vairākas dzeloņstiepļu līnijas, kurās dažviet pat plūda elektriskā strāva. Aiz šīs joslas atradās plats un dziļš grāvis, kam sekoja deviņas pēdas augsti ledus pārklāti vaļņi. Tikai pārvarot šos šķēršļus, varēja piekļūt ienaidnieka blindāžām un ložmetējligzdām.
A.Misiņš 1917.gada 11.marta ziņojumā XII armijas komandierim Radko Dmitrijevam par Ziemassvētku kaujām rakstīja: “23.decembrī katrs strēlnieks vēlējās piedalīties drāšu griešanā un tikt uzbrūkošo kolonnu pirmajās rindās. Sākot no vecākiem priekšniekiem līdz strēlniekiem, visos dalībniekos bija viena apņemšanās – tagad vai nekad. Tā bija svētku sajūsma.”
Taču tā drīz noplaka. Lai gan bija paredzēts visiem sākt uzbrukumu vienā laikā, latviešu divīzijas daļu rīcība tomēr nebija saskaņota, un vienlaicīgs trieciens neizdevās. Tās vienības, kas stingri ievēroja noteikto laiku, nokļuva visgrūtākajā situācijā un cieta lielus zaudējumus, īpaši 5.Zemgales pulks. Visā 12.armijas iecirknī, pirmajai kauju dienai beidzoties, tikai latviešu strēlnieki bija ieņēmuši vācu pozīcijas un tajās noturējušies, atsitot ienaidnieka pretuzbrukumus.
Kļuva skaidrs, ka bez papildinājumu iesaistīšanas par operācijas maksimālā plāna sasniegšanu nav ko domāt. Kaujas turpinājās tikai latviešu divīzijas iecirknī. Vakarpusē 2. Rīgas pulks atkāpās uz vācu pirmajiem ierakumiem. Atiet nācās arī citām 1.brigādes daļām, to skaitā 3.Kurzemes pulkam, kura karavīri bija nesekmīgi mēģinājuši ieņemt Mangaļus. Pirmās dienas vakarā vāciešiem izdevās daļēji atgūt savus pirmos ierakumus. Kauju otrajā dienā – 24.decembrī, lai katram gadījumam pastiprinātu Jelgavas virziena aizsardzību, vācieši atstāja Ložmetējkalnu un augstās kāpas pie Lielupes – tā saukto Mēli, pametot 34 (!) lielgabalus. Izdevās saņemt arī apmēram tūkstoti gūstekņu. Tālāko rīcību apgrūtināja krievu augstākās virspavēlniecības rīkojums taupīt rezerves, kā arī norādījums: “Ja apstākļi prasītu cīņas turpināšanu, tad jāizlieto vienīgi latviešu pulki.” 12.armijas ģenerāļi neņēma vērā ne strēlnieku nogurumu, ne arī tā jau lielos zaudējumus.
Piecu dienu laikā 1.latviešu strēlnieku brigāde kaujās zaudēja 572 karavīrus, 1946 tika ievainoti un 401 pazuda bez vēsts. 2.brigādē krita 408, ievainojumus guva 1893, bet bez vēsts pazuda 213 strēlnieki. Viņu vidū bija 119 virsnieki. Turpmāk bojāgājušo skaitu palielināja arī ļoti aukstais laiks – dienā sals turējās ap –25° C, bet naktī temperatūra noslīdēja līdz –35° C un pat vēl zemāk.
Pēc ienaidnieka pretuzbrukuma sākās ilgstošu kauju virkne. Vācieši, izmantojot artilēriju, atspieda 12.armijas daļas to izejas pozīcijās. Krievu armijas vadība stipri izretinātos streļķus atkal un atkal svieda cīņu ugunīs. Kaujas rietumos un dienvidrietumos no Rīgas ar nelieliem atelpas brīžiem turpinājās līdz 1917.gada janvāra otrajai pusei. Nekādus citus teritoriālus panākumus, ja neskaita 4 kvadrātkilometrus šāviņiem izvagotas zemes, 12.armija un līdz ar to latviešu strēlnieki nebija guvuši.
Ziemassvētku un tām sekojošās janvāra kaujas nodarīja latviešu strēlniekiem vislielākos zaudējumus Pirmā pasaules kara laikā, aiznesot sev līdzi aptuveni 9 tūkstošus kritušu, ievainotu, nosalušu, bez vēsts pazudušu vai kontuzētu karavīru – kopumā nedaudz mazāk kā divas piektdaļas (37,5%) no pulku kaujas sastāva.
A.Misiņam nebija pieņemams oktobra apvērsuma rezultātā Krievijā nodibinātais jaunais režīms, tāpēc viņš 1917.gada beigās atstāja armiju. Taču profesionālais militārists nevarēja palikt bez savas profesijas, tāpēc viņš devās uz Arhangeļsku, kur bija sakaru virsnieks angļu intervences karaspēkā. Mēģinājumi organizēt no tur dzīvojošajiem daudzajiem bēgļiem latviešu karavīru daļu neizdevās, tāpēc A.Misiņš 1919.gada martā caur Londonu atgriezās dzimtenē.

Savas valsts karaspēkā

Latvijas Pagaidu valdība un apsardzības ministrs Jānis Zālītis (1874–1919) prata novērtēt Liepājā ieradušos ģenerāli un iecēla viņu par jaunās valsts bruņoto spēku Galvenā štāba priekšnieku. Pirms dažām dienām izveidotā trīs bataljonu Latviešu atsevišķā brigāde, kuru komandēja pulkvedis Jānis Balodis (1881–1965), šajā laikā jau bija sasniegusi Lielupes līniju. Tā ieņēma frontes iecirkni no Kalnciema ķieģeļu cepļiem līdz Kaugurciemm pie Rīgas jūras līča, kur ierakumi atradās upes abos krastos. Turpmāko operāciju plānošanā, organizēšanā un vadīšanā rosmīgi iesaistījās arī jaunais štāba priekšnieks.
Tā kā A.Misiņa dienesta vieta atradās Liepājā, viņš 1919.gada pavasarī galveno uzmanību veltīja Baloža brigādes papildināšanai ar jauniem karavīriem.
Izmantojot kauju pārtraukumus un klusuma brīžus, Apsardzības ministrijai, Galvenajam štābam un frontes virsniekiem pirms Rīgas atbrīvošanas izdevās apvienot Kurzemes spēkos gandrīz 1200 kājnieku, 230 jātnieku, 200 vīru lielu sapieru rotu un vairākas citas apakšvienības. Kopējais sastāvs bija ap 1700 karavīru. Ar šādu spēku jau vajadzēja nopietni rēķināties kā pretimstāvošajiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem, tā vācu “sabiedrotajiem”, kuri bija jācieš kā zobu sāpes (tāda pati situācija te diemžēl izveidojās arī 1944.–1945.gadā).
Krustnešu pēcteči, ko tur slēpt, spēlēja galveno lomu Rīgas atsvabināšanā 1919.gada 22.maijā. Šīs operācijas tiešs sagatavotājs, protams, tikai Baloža brigādes mērogā, bija arī A.Misiņš. Bez latviešiem uzbrukumā piedalījās landesvērs, krievu kņaza Līvena nodaļa un dzelzs divīzija.
Pēc pilsētas ieņemšanas A.Misiņam 1919.gada jūlijā uzdeva vadīt arī virsnieku morālā stāvokļa uzlabošanas komisiju un septembrī – reglamentu un instrukciju tulkošanas un pārstrādāšanas komisiju. 11.septembrī viņu iecēla par armijas inspektoru. Šķiet, tas bija vairāk goda amats, jo ģenerāļa loma bermontiādes likvidēšanā nebija jūtama. Viņš pēc nesaskaņām ar Latvijas valdību un dažiem augstākajiem virsniekiem (par tām sīkāk nav zināms) 1920.gada janvārī demobilizējās. Ģenerālis neapmetās dzīvot Rīgā vai dzimtajā Zemgalē, bet... Valgā, kur strādāja par galdnieku. Latvija atcerējās savu pazudušo dēlu tikai 1931.gada martā, apbalvojot viņu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Vēlāk ģenerālis Augusts Ernests Misiņš gan atgriezās dzimtenē, lai vērtu acis uz mūžību 1940.gada 8.jūlijā Rīgas Kara slimnīcā.

Rihards Treijs,
prof. Dr.habil.hist.