“Un paņēma viņš krustu…”

“Veļ Sīzifs akmeni” – tā zīmīgi režisors Juris Podnieks un scenārists Arnolds Plaudis savulaik nodēvēja savu dokumentālo filmu par tēlniekiem Artu Dumpi, Aivaru Gulbi un Oļegu Skaraini. Filma ne vien talantīgi parādīja šo mākslinieku personības un daiļradi, bet, šķiet, arī pravietiski iezīmēja turpmāko viņu dzīves ceļu, vismaz attiecībā uz Oļegu Skaraini šos vārdus var attiecināt arī šobrīd.

Autors pie sava darba – pieminekļa pulkveža Jāņa Baloža brigādes cīnītājiem Piņķos. Nesen plašākai sabiedrībai kļuvis zināms, ka Oļegs Skarainis savulaik dzimis kā Osvalds Gauers, bet vārdu mainījis un mātes uzvārdu pieņēmis Otrā pasaules kara nogalē, repatriējoties no Vācijas. Pirms tam viņš bija izbēdzis no nacistu koncentrācijas nometnes, kur uzvārda vietā ieslodzītajam vajadzēja zināt tikai savu numuru – 75159 Fotoattēls no Oļega Skaraiņa arhīva

Mākslinieks joprojām izvēlas tēmas un varoņus, kas prasa ekspresīvu, monumentālu risinājumu, un panāk to ar minimāliem plastiskiem līdzekļiem. Viņa darbiem piemīt tas apvaldītais, iekšējais spēks, kas liecina gan par izvēlētās tēmas nozīmīgumu, gan paša autora briedumu un pārliecību.
“Man jau tuvi varoņi,” saka mākslinieks, atbildot uz jautājumu, kādas ieceres viņu nodarbina pašlaik. Tuvi droši vien arī tāpēc, ka paša dzīve pilna dramatisku notikumu un pavērsienu. Arī viņa ģimenes likteni skāra “fronte tēva pagalmā”, tā nosacīti var teikt, atceroties vēl vienas filmas – režisora Ērika Lāča veidotās – nosaukumu. Nosacīti, jo liktenis tēva ģimeni 1918.gadā bija nometinājis tālajā Taganrogā, atņēmis tēvu 1937.gadā, bet brāli un māsu – Otrā pasaules kara gados.

Ar vienošanās zīmi visām tautām

Jau veidojot diplomdarbu, viņš bija izvēlējies risināt varoņtēmu. Tapa skulptūra “Latviešu strēlnieki”. Profesors Kārlis Zemdega ieteica diplomdarbu atveidot materiālā un novietot to Rīgas kanāla malā Bastejkalnā. Taču šī iecere palika neīstenota.
Tēlnieka Oļega Skaraiņa vārds pirmām kārtām saistās ar Salaspils memoriālo ansambli. Konkursa žūrijas komisiju vadīja Kārlis Zemdega, un pēc viņa ieteikuma žūrija izvēlējās jaunā mākslinieka O.Skaraiņa piedāvāto projektu. Taču ansamblis tapa ne bez pretestības – memoriāla skulptūru skarbais stils un neparasti lielais izmērs sešdesmitajos gados izraisīja ne vienu vien kritisku vērtējumu, līdz tika akceptēts. Autoriem pārmeta modernismu un formālismu. Kā memoriāla skulptūru autori tiek minēti triju tēlnieku vārdi – arī Ļevs Bukovskis un Jānis Zariņš, bet tieši Oļega Skaraiņa personīgā pieredze neapšaubāmi kļuva par spēcīgu impulsu šajā darbā. Ja vēl uzzinām, ka šī pieredze ietver ne vien agrā jaunībā koncentrācijas nometnē pie Hamburgas pārdzīvoto, bet arī veiksmīgu izbēgšanu no tās, vēl jo vairāk kļūst saprotama mākslinieka pievēršanās varoņa tēmas risinājumam visā viņa daiļradē. Kļūst saprotamāks arī tas, ka mākslinieks atkal un atkal pievēršas jau izsāpētajam, kā tas ir ar Salaspils memoriālu. Viņaprāt, memoriālajam ansamblim trūkst loģiska nobeiguma – Salaspilī bija ieslodzīti dažādu tautību un ticību cilvēki, un šodien, kad pasauli joprojām plosa nacionālās un reliģiskās nesaskaņas, būtu svētīgi padomāt par to, kas cilvēkus spēj vienot, par simbolisku, ekumenisku piemiņas zīmi visām tautām un ticībām. Šādas piemiņas zīmes mets ir tapis tēlnieka darbnīcā un gaida īsto brīdi pārtapšanai materiālā.

Par tiem, kas nezināmi

Savulaik mākslinieks izvēlējās svešzemju varoņus, jo toreiz tas deva iespēju meklēt ekspresīvākus, dramatiskākus izteiksmes līdzekļus, lauzt stereotipus, runāt mākslā savā paša valodā (skulptūras bronzā “Viktora Haras dziesma”, “Če Gevara”). Taču arī viņa veidotie memoriālie pieminekļi runā izteiksmīgi – režisora A.Amtmaņa-Briedīša portretcilnis, gleznotāja K.Melbārža piemineklis un citas piemiņas zīmes Meža kapos ir darbi, kas akmenī ļauj atklāties personībai, bet māksliniekam – domāt par to, kā izteikt cilvēka mūža vērtību.

Mākslinieks Kārlis Padegs rīdziniekiem nav svešs un uzrunā Vērmanes dārza malā. Bet varētu būt arī šāds piemineklis O.Skaraiņa skatījumā; piemineklis pulkvedim Fridriham Briedim Fotoattēli no Oļega Skaraiņa arhīva

“Latvijas zeme un vēsture ir varoņu pilna, un pieminekļu nekad nevar būt par daudz,” uzskata Oļegs Skarainis, piebilzdams, ka pārāk daudz ir aizmirsto varoņu. “Ir laiks šajā ziņā mācīties no citām tautām. Vai mēs visu zinām par strēlniekiem, baltajiem un sarkanajiem? Par tiem, kas tālajā Sibīrijā un pašu zemē guļ nezināmi?” Lai atvērtu šīs vēstures lappuses, tēlnieks turpina veidot savus varoņus ģipsī un akmenī. Viņa veidots ir Šķaunes brāļu kapu piemineklis, atjaunots piemineklis pulkveža Jāņa Baloža brigādes cīnītājiem Piņķos. Šo tēlnieces Aleksandras Briedes un Jāņa Brieža veidoto pieminekli atklāja 1939.gadā, 1944.gadā iznīcināja, bet Latvijas valsts dibināšanas 85.gadskārtā 2003.gadā uzstādīja no jauna. Kaut arī bojāta, atveidotā kareivja galva bija saglabājusies, pateicoties daktera Ērika Melka gādībai. Viņš uzmeklēja tēlnieku un ierosināja restaurēt pieminekli. Tā restaurēšanā piedalījās akmeņkalis Ojārs Neilands un arhitekts Kārlis Alksnis.
Nesen pulkveža Fridriha Brieža nāves 80.gadskārtā atklāts O.Skaraiņa veidotais viņa piemineklis Rīgā. Lakonisks kā pulkveža dzīve – līdumnieka dēls, nošauts 30 gadu vecumā Maskavā. Jā, vēl vārdi “Dzelzs rota” raksturo viņa dzīves gājumu. Mākslinieks turpina stāstīt par Pirmo pasaules karu, latviešu strēlniekiem un pulkveža F.Brieža organizēto specvienību – mūsdienās šādas vienības dēvē par alfām. Tā veidojās viņa varoņu biogrāfijas.

Kā mūžība, kam dzīves par maz

Mākslinieka darbu galerijā būtiska, varbūt pat centrālā vieta ir tēlam, pie kura atveidošanas jau desmit gadus viņš atgriežas atkal un atkal. Tēlnieka darbnīcā ir vairākas skulptūras, bareljefs un nelielas skices plastilīnā, kurās pagaidām fiksēta iecere, kas gaida risinājumu materiālā. Šī tēma ir mūžīga kā pati pasaule – Pestītājs un viņa Golgātas ceļš. Tēma, kurai pievērsušies daudzi tēlnieki un kuras risināšanai viena mūža ir par maz.
Bareljefā mākslinieks iecerējis ietvert četrpadsmit Krusta ceļa epizodes, kuras vieno viena frāze: “Un paņēma viņš krustu…”.

Marika Marherte