Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vēlreiz: par pagānismu un kristietību Baltijā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.08.2005., Nr. 121 (3279) https://www.vestnesis.lv/ta/id/113730

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceturtdiena, 04.08.2005.

Laidiena Nr. 122 (3280), OP 2005/122

Vēl šajā numurā

03.08.2005., Nr. 121 (3279)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vēlreiz: par pagānismu un kristietību Baltijā

Ar lielu interesi izlasīju jūsu laikrakstā publicēto Evas Eihmanes pētījumu “Starp pagānu dieviem un kristietību, Baltijas kristianizācija un krusta kari”.

KRISTS.JPG (51008 bytes)Nestudēdams teoloģiju, bet interesējoties par vēsturi un tātad arī krusta kariem sadzīves līmenī, tomēr nolēmu jums uzrakstīt savas domas.
Vispirms nākas atzīt, ka kristianizācija vispār un Baltijas atsevišķi ir divi dažādi, pat pretēji procesi. Tāpēc, ka kopš kristianizācijas pirmsākumiem bija stipri mainījušies paši cilvēki, kristietības idejas nesēji. Jo cilvēks ir nepilnīgs un citāds tas nevar būt. “Jo Dievs nevarēja tai (radībai, G.Tauriņš) dot visu, nepārvēršot to Dievā, bet tādēļ vajag pastāvēt dažādām nepilnībām un dažāda veida ierobežotībām.” (Teodiceja, II, 31.) Ja atzīstam krustnešu rīcību Baltijā par kristianizācijas sastāvdaļu, tad rodas jautājums, vai kristīgā reliģija ir miera reliģija. Savos pirmsākumos kristīgā baznīca noliedza ieroču lietošanu. Karavīram pēc ienaidnieka nogalināšanas trīs gadus bija aizliegts piedalīties vakarēdienā. Kristietība mācīja, ka īstens moceklis mirst, apbruņots ar ticību, nevis zobenu. Bizantijas vēsture nepazīst iekarošanas karus kā svētos karus. Tomēr jāpiekrīt, ka: “Tie uzdevumi, kurus izvirzīja kristietības ticība, kristietības apziņā nekad 2000 gadu laikā netika realizēti un nekad mūsu laika ietvaros un šīs vēstures robežās netiks realizēti.” (N.Berdjajev. Smisl istorii. 156.lpp.) Baznīcas tēvi Tertulliāns un Origens noliedz karavīru un kristietības saskari. Arī pagānu pakļaušana un visas pasaules ceļš uz ticību pareizajam Dievam nav nekādā sakarā ar karu, bet gan katra personisks garīgais lēmums.
Doma par pagānu zemju ieņemšanu kā to “atkarošanu”, nevis iekarošanu, ja arī ir radusies kristiešu galvās, tad tik un tā ir romiešu plaģiāts, kuri jau pašos Romas valsts pirmsākumos nolēma, ka 20 kilometru attālumā dzīvojošie etruski tos var apdraudēt, tātad tie ir jāapkaro, protams, aizstāvoties! Un tā jāaizstāvas līdz pasaules malai! Šai idejai seko arī Krievija.
Kristietība patiesībā ir glābiņš. Tajā pastāv princips, ka ticība ir augstāka par prātu. “Tici, lai saprastu,” saka Augustīns. “Pasaule aptver dabu un cilvēku. Cilvēkam Dievs ir devis dvēseli. Dvēsele ir sākums, bet nav beigu. Dievs rada dvēseli kā nemirstīgu garīgu būtni.” Vēl Augustīns raksta: “Kaut gan cilvēka dvēsele patiešām tiek atzīta par nemirstīgu, tomēr arī viņai ir sava veida nāve.” “Bet dvēseles nāve mēdz iestāties tad, kad viņu pamet Dievs; līdzīgi tam, ķermeņa nāve iestājas tad, kad to pamet dvēsele. Tātad, dvēseles un ķermeņa nāve, tas ir, visa cilvēka nāve, iestājas tad, kad ķermeni pamet dvēsele, kuru pametis Dievs.”
Rietumu kara ētikai pamatus ielika Aurēlijs Augustīns (354.–430.), atzīstot, ka karš vienmēr nes postu, un noraidot to kā valstisko pretrunu risināšanas līdzekli. Tikai vienai no karojošajām pusēm karš var būt likumīgs – “Bellum iustum” – ar aizstāvēšanās, nolaupītā atgūšanas pamatu. Kristiešiem tāds attaisnojums bija: taisnīgs pamats, patiess nodoms un pareiza politiskā autoritāte. Karot varēja tikai nepieciešamības dēļ, lai atnestu mieru un darītu labu pretiniekam.
Runājot tieši par Baltijas kristianizēšanu un krustnešu dalību tajā, atcerēsimies: Romas pāvesta – taču nenoliedzama kristieša? – nodomā “Kā no saules stara iziet visas varavīksnes krāsas, tā no brīvības principa dažādās niansēs atrisināmi visi Romas baznīcas nodomi jaunkristīto labā” (Abers.). Tas spilgti redzams pāvesta Honorija III 1225.gada 3.janvāra Livonijas un Prūsijas jaunkristītajiem sūtītajā bullā, ar kuru pāvests pasludina brīvību un evaņģēlisko mieru: “Ubi spiritus Dei est debest esse libertas...” (Bulla Ecclesia Romana.)
Toties ordeņa – krustnešu – misija bija uz verdzību (servitus).
Jā, bet runa ir par jaunkristītajiem!
Kā liecina Brēmenes Ādams, tad Dānijas ķēniņš no 1047. līdz 1078.gadam Svens III Estridsons ar dāvanām pamudinājis kādu bagātu tirgotāju 1076.gadā Kurzemē uzcelt baznīcu. Un pat situācijā, kad pāvesta politikas pamatā ir vara visā pasaulē, tas (Gregors IX) ar legāta Alnas Balduīna palīdzību 1230.gada 28.novembrī slēdz ar kuršiem līgumu, kurā tie apņemas pieņemt pāvesta ieceltos garīdzniekus, uzturēt tos un piedalīties kristīgās ticības izplatīšanā! Jau tajā pašā gadā ordenis steidz uzspiest kuršiem citu līgumu, it kā Kursa būtu iekarota! Alnas Balduīns protestē, taču pats dabū glābties!
Šis laiks mums parāda divējādus “kristiešu” veidus. Vienus, kas patiesi tic un savu rīcību saskaņo ar Svēto rakstu garu, un otrus, kas izmanto katru iespēju tos tulkot pretēji tam, bet savās interesēs. Kā pirmo no pēdējiem varam minēt Klervo abatu Sv. Bernāru (ap 1091.–1153.), kurš izvirza asiņaino saukli “Kristies vai mirsti!”. Tas ir laiks, kad krustneši noposta Konstantinopoli (1204) un pāvests Innocents III izsaucas: “Tā vietā, lai sasniegtu apsolīto zemi, jūs straumēm esat lējuši savu kristīgo brāļu asinis. Zadaras iedzīvotāji karājās krustā sisti uz pilsētas mūriem...” (1202.gada novembrī un 1204.gada aprīlī.)
Nekas citāds ar krustnešu darbiem nav arī Latvijā un citur Baltijā. Pāvests Klements V savā 1310.gada bullā pārmet ordenim: “Ordeņa pienākums ir aizstāvēt baznīcu pret pagāniem. Bet viņš ir kļuvis par mūsu iekšējo ienaidnieku. Pusi no Rīgas virsbīskapijas baznīcām viņš ir galīgi nopostījis un noslēdzis ar pagāniem savienību. Pārdod tiem dzelzi, ieročus, zirgus un pat kādu Rīgas baznīcai piederošu pili. Viņš ir pilnīgi iznīcinājis Zemgales kristīto tautu (vēlreiz uzsveru – ne pagānus, bet kristīto tautu! M.L.); nodevīgā kārtā nomaitājis viņas vadoņus. Viņš ir aizdzinis ap 100 000 dvēseļu (lūk, šeit atkrišanas no kristietības piemērs ar visu iemeslu! M.L.) pie pagāniem uz Lietavu.”
PAGANI.JPG (35218 bytes)Ordeņbrāļi nekautrējās pat iebrukt arhibīskapa mītnē Rīgā, izvilka pašu no kapelas un reizē ar priesteri Johanu Fehtenu ieslodzīja Siguldas pilī cietumā, kur tos noturēja līdz 1271.gada 27.augustam, kad Alberts piekrita atdot ordenim savus īpašumus Zemgalē. Arhibīskaps no pārdzīvotā saslima un nomira. Un tā krustneši rīkojās visur Baltijā. Piecas prūšu zemes tika pilnīgi izkautas. Tik pilnīgi, ka vēl 50 gadus pēc tam tur nebija neviena cilvēka, ko kristianizēt...
Būtisks ordeņa rīcībā bija tas, ka visiem spēkiem tika kavēta kristietības izplatīšana. Apzināti! Ja teritorija nebija kristīta, ordenis to varēja izlaupīt un izkaut pēc sirds patikas. Tāpēc ordenis postīja uzceltās baznīcas, nogalināja un izraidīja priesterus, liedza tiem ierasties zemē un sludināt. Bet kurš uzņemsies apgalvot, ka krusta karu iemesls bija Baltijas pagānība, ja zinām, ka ceturtā krusta kara dalībnieki nevis devās atkarot Svēto zemi, bet gan izlaupīja kristīgo Konstantinopoli! Kā tad varēja kristīties Jersika? Kāpēc pat prūši ļāva sludināt kristietību, bet tikai līdz tam brīdim, kamēr patiešām sludināja? Kādā veidā gadījās, ka pagāniskā Lietuva kristījās bez krustnešiem? Kristījās Krievija un citas tautas, kristietību pieņēma Kursa! Miermīlīgas kristietības pieņemšanas piemēri ir gan tālaika Baltijā, gan šodienas pasaulē. Kristietība tika nomazgāta ne pašas kristietības dēļ, bet gan tās vardarbīgās uzspiešanas un krustnešu rīcības dēļ, ko parāda pāvesta Klementa V 1310.gada bulla.
Nevar piekrist domai, ka “pašā vēlākās Livonijas teritorijā nebija nekādu apvienošanās tendenču” tā iemesla dēļ, ka zinām gan kuršu, gan zemgaļu un lietuviešu senču kopīgās kaujas un uzvaras. Un, ja tas ir par maz, tad atgādināsim gan Sēlijas sadarbību ar leišiem, gan mūsu valdnieku radošanos ar leišu kungu meitām, gan faktu, ka Sinteles (Dzintares) pilī atradās kopīgs kuršu un lietuviešu garnizons! Vēl vairāk! Namejs kritīs lietuviešu, latviešu un prūšu kopīgajās cīņās Prūsijā!
Kas attiecas uz tēzi, ka “pastāvēja tikai divas iespējas – pakļauties ordenim vai lietuviešiem”, kur pēdējie tiek uzskatīti par draudu, tad pietiek paskatīties tā laika etniskajā kartē, lai ieraudzītu, ka liela daļa Kurzemes, Zemgales, Sēlijas, par 100 000 dvēseļu nemaz nerunājot, iekļāvās Lietuvas baltu valstī. Nekur pasaulē radniecīgo tautu sakļaušanās vienā valstī netiek uzskatīta par “draudiem”, un tieši vienotības trūkums ir tas, ko mums cenšas pārmest vēsturnieki! Protams, ja šo vēsturnieku uzdevums ir nosodīt, nevis attaisnot asiņainās kristietības ieviešanas metodes Baltijā. Attieksme pret Kaupo ir pazīme, kurai pusei katrs pieder. Tiem, kas uzskata, ka kristietība ir miera reliģija, un saredz vēstures apliecinātās iespējas tās miermīlīgā izplatīšanās iespējā arī Baltijā, Kaupo, kā pieslējies asiņainajam savas tautas izkāvēju zobenam, ir un paliks tikai Kaupo!
Ne es, būdams pagāns tieši Baltijas kristianizēšanas asiņainās vēstures dēļ, ne manā pārliecībā kristietis nevar atzīt krustnešu rīcību Baltijā par kristianizāciju. Svētie raksti ir pietiekami plaši, lai noteikta mērķa vadīti cilvēki ar tiem spētu pamatot jebkuru noziegumu, taču tā vairs nav kristietība! Tas, ka mūsu senču un citu cilvēku iznīcināšana tika pamatota ar teologu izstrādātām teorijām, nav attaisnojums, tāpat kā jebkura cilvēknīšanas rīcības pamatošana ar citas slakas darboņu pamatojumiem. Vai tad milzīgie nacionālsociālisma un komunisma upuri netika idejiski un juridiski pamatoti? Vai jebkāds šāds cilvēku iznīcināšanas fakts drīkst tikt attaisnots ar tā “pamatojamības” eksistēšanu? Domāju, ka mēs drīkstam izskaidrot, bet ne pamatot un attaisnot!
Ne man tiesāt šos teologus, tomēr nobeigumā gribas atkārtot dižā balta Ģedimina tālajā 1322. un 1324.gadā rakstītos vārdus par krustnešiem: “Tāpat viņi noposta zemes (..), bet viņi teic, ka dara to tādēļ, lai aizsargātu kristiešus.” “Mēs ielūdzam bīskapus, garīdzniekus, jebkura ordeņa ticīgos, ja tikai viņu dzīve nav netikumīga kā dzīve tiem, kuri ceļ klosterus un izspiež ubagu dāvanas no godīgiem ļaudīm, un vēlāk ar tām tirgojas.”

Ar cieņu
Māris Krists Linde

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!