Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.panta 5., 7. un 8.daļā minētās tiesības privātpersonas var aizstāvēt pat tiesā, atzina Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits. Šeit noteikts, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu, kas ietver arī atklātību pret privātpersonu un sabiedrību, datu aizsardzību, taisnīgu procedūru īstenošanu saprātīgā laikā. Tāpat teikts, ka valsts pārvaldi organizē pēc iespējas ērti un efektīvi iedzīvotājiem. Turklāt šie principi nav noteikti tikai Valsts pārvaldes iekārtas likumā, bet arī Satversmē, pārliecināts E.Levits.

Iespējas un naudas trūkums

Tieslietu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis teic, ka viņu mulsina termins “pēc iespējas”, ko iespējams ļoti plaši interpretēt. “Ir jāsamēro iedzīvotāju vēlme atnākt uz valsts pārvaldes iestādi sev vēlamā laikā ar valsts finansiālajām iespējām. Iedzīvotāji maksā tik lielus nodokļus, cik maksā, un kāda daļa no tiem tiek valsts pārvaldes iestāžu uzturēšanai. Tomēr man īsti nav skaidrs, kā interpretēt “pēc iespējas” un cik daudz mēs varam atņemt vieniem, lai nodrošinātu kaut ko citiem.”
E.Levits atzīst, ka skaidru atbildi uz jautājumu ir grūti sniegt, bet “naudas trūkums nevar būt attaisnojums labu pārvaldības principu neievērošanā. Bet, protams, labas pārvaldības princips ir jāsamēro ar valsts vispārējo spēju, ar budžeta līdzekļiem”. E.Levits stāsta, ka ir vairāki Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, kas norāda, ka valstij ir jārūpējas par likumdošanā noteikto tiesību īstenošanu un naudas trūkums nav attaisnojums. Eiropas Savienības direktīvas paredz, ka zemniekiem katru gadu ir tiesības saņemt subsīdijas. Itālijā bija situācija, kad subsīdijas netika maksātas, jo valstī nebija izveidota attiecīga institūcija, kas nodarbotos ar šī lietām. Valsts kā attaisnojumu izmantoja argumentu, ka valsts budžetā šādam mērķim nav paredzēta nauda. Eiropas Kopienu tiesa atzina: ja šādas tiesības zemniekiem bija dotas, valstij bija jārūpējas par to realizēšanu, un tas, ka budžetā nav naudas, nevar būt par attaisnojumu. Nauda ir jāatrod. Tomēr E.Levits piekrīt, ka tiesa nevar iejaukties politisku prioritāšu noteikšanā. “Tiesa var pārbaudīt, vai attiecīgie resursi tiek izmantoti valsts noteiktajām prioritātēm.”

Tiesā jāgaida rindā

Semināra dalībnieki, kuru vidū bija daudz tiesnešu un juristu, atzīst, ka pagaidām cilvēki par labas pārvaldības principa neievērošanu nesūdzas. Tas nenozīmē, ka šādu pārkāpumu nav. Visticamāk, tas nozīmē, ka cilvēki savas tiesības īsti labi vēl nepārzina. Kāds administratīvās tiesas darbinieks atzīst, ka arī bez šādām sūdzībām tiesas ir pārslogotas, administratīvajās tiesās ir izveidojušās rindas. Iesniedzot sūdzību, tā tiek pierakstīta rindā, lai to izskatītu tikai 2007.gadā. Gan tieslietu ministre Solvita Āboltiņa, gan klātesošie atzina, ka tā nav normāla situācija un var uzskatīt, ka Satversmē noteiktās cilvēktiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā laika termiņā netiek ievērotas.

Monopolists un laba pārvaldība

Seminārā tika diskutēts, vai valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktie labas pārvaldības principi jāievēro arī monopola pakalpojuma sniedzējiem. Auditorijā izskanēja replika, ka daži monopola pakalpojuma sniedzēji nepiedāvā cilvēkiem iespēju noslēgt līgumu par pakalpojuma piegādi ārpus ierastā darba laika. E.Levits atzina, ka atsevišķos gadījumos arī uzņēmumiem, kas nepieder valstij, bet kuriem ir dotas tiesības sniegt monopola pakalpojumus, jādarbojas saskaņā ar labas pārvaldības principiem. Cilvēkiem nav iespēju izvēlēties citu pakalpojuma sniedzēju, tāpēc arī šādos gadījumos darbs jāorganizē pēc iespējas ērti un pieejami privātpersonai.

Demokrātiska un totalitāra pārvalde

1990.gadā, atgūstot valstisko neatkarību, valsts pārvalde tika mantota no padomju okupācijas režīma. Tomēr valsts pārvalde padomju sistēmā ir būvēta un darbojas citādi nekā demokrātiskā un tiesiskā valstī. Latvijā 1993. – 1995.gadā tika veikta konstitucionālā un valsts pārvaldes reforma. Šīs reformas gaitā no padomju okupācijas režīma mantotā valsts pārvalde institucionāli un daļēji arī funkcionāli tika pielāgota demokrātiskajai Satversmei. Tomēr 1990.gadu otrajā pusē iesāktā valsts pārvaldes reforma vairs netika turpināta, tā palika puspabeigta, norāda E.Levits.