Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viņš, Pauls Šīmans: totalitārisma sabrukuma un demokrātijas uzvaras paudējs.... Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.10.2000., Nr. 344 https://www.vestnesis.lv/ta/id/11347

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lai vieglāks ceļš no sēklas līdz graudam vārpā

Vēl šajā numurā

03.10.2000., Nr. 344

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta profesors Dr.hist. Leo Dribins:

Viņš, Pauls Šīmans: totalitārisma sabrukuma un demokrātijas uzvaras paudējs...

Referāts "Nacionālās valsts un minoritāšu attiecību problēmas Latvijā Paula Šīmaņa darbos un mūsdienās" zinātniskajā konferencē "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā" Rīgā 2000. gada 26.septembrī

Pauls Šīmanis dzīvoja laikā, kad uzvirmoja politiskas un nacionālistiskas kaislības, izplatījās rasisms un antisemītisms, daudzi cilvēki domāja un rīkojās neiecietīgi, nežēlīgi. Uz šāda fona cēlās totalitārās lielvalstis ar pretpoliem Maskavā un Berlīnē. Pauls Šīmanis cīnījās pret šo baismo tendenci, viņa dzīves pārliecība balstījās uz demokrātijas un liberālisma idejām, viņš tālredzīgi paredzēja totalitārisma sabrukumu un demokrātijas uzvaru. Šī nākotnes pārliecība stiprināja viņu dzīves grūtajos brīžos un mudināja uz varonību, kā tas bija arī Otrā pasaules kara laikā nacistu okupētajā Latvijā.

Paula Šīmaņa pravietiskums īpaši izpaudās viņa uzskatos par nacionālās valsts un minoritāšu attiecībām, sevišķi skatot Austrumeiropas valstu problēmas, to nacionālās politikas veiksmes un neveiksmes. Būdams Latvijas Satversmes sapulces Saeimas vācu frakcijas vadītājs 13 gadus (1920–1933), viņš bija rūpīgi iedziļinājies nacionālo attiecību pretrunās mūsu zemē un secinājis, ka konstruktīva risinājuma formula ir rodama kompromisā starp valsti un etniskām minoritātēm. Tādā kompromisā, kas gan respektētu latviešu etnonācijas tiesības veidot savu valstiskumu, gan etnisko minoritāšu tiesības saglabāt savu kolektīvo identitāti, savas kultūras tradīcijas, savu valodu, savas skolas un biedrības, savu līdzdalību visā sabiedriskajā dzīvē.

Tas būtu sasniedzams, ja valsts noraidītu etnokrātismu, bet minoritātes, savukārt, atteiktos no jebkāda politiska un ekonomiska separātisma.

Tolaik, kad rakstīja un darbojās P.Šīmanis, arī Latvijā gan latviešu, gan vācu politisko sabiedrisko darbinieku galvās dominēja uzskats, ka jāizdara izvēle: ja valsts paliek strikti nacionāla, tad jāveicina tās homogenizācija, gan integrācijas, gan asimilācijas veidā (to sevišķi uzsvēra M.Skujenieks, A.Ķeniņš, arī K.Ulmanis), bet, ja valsts atsakās no homogenizācijas, tad jāveicina tās pārvēršanās par daudznacionālu valsti, tautību federāciju ar vairākām valsts vai oficiālām valodām. Pēdējo risinājumu prasīja vācbaltiešu līderi 1918.gadā, un uz to cerēja ne viens vien minoritāšu darbinieks Latvijas brīvvalstī.

P.Šīmanis uzskatīja abus pieņēmumus par nekonstruktīviem, tādiem, kuri radīja konfrontācijas briesmas, izraisīja nestabilitāti, neatbilda ne latviešu, ne Latvijas minoritāšu interesēm. Viņš meklēja citu risinājumu. Un paredzēja to tādā izlīgumā starp latviešu etnonāciju un minoritāšu kopienām, kas veicinātu visu Latvijas pilsoņu politisku un ekonomisku apvienošanos vienā valstiskā veselā un reizē dotu minoritātēm to kultūras autonomiju savas identitātes saglabāšanai un attīstīšanai. Vispār, pēc P.Šīmaņa, būtu racionālāk, ja kultūras dzīvi pilnīgi pārzinātu un pārvaldītu nevalstiskās apvienības, nododot to rīcībā kultūrai paredzētos budžeta līdzekļus.

P.Šīmaņa ieskatā, tādā valstī kā Latvija, kur minoritātēm ir liels un ietekmīgs īpatsvars gan tautsaimniecībā, gan kultūras dzīvē, nacionāla valsts var būt tikai pāretniska, pastāvēt tādā formā, kas ļauj nacionāli apvienot visas tautības, veidot kopīgu apvienojošu patriotismu. Tas ir iespējams, ja visas tautības balstās uz kopīgas Dzimtenes apziņu un Dzimtenes mīlestību.

Vispār par valstij piederīgu minoritāti var uzskatīt tikai tādu, kura uzskata mītnes zemi par savu Dzimteni. Pretējā gadījumā minoritāte būs segregējusies cittautiešu kopiena, kura garīgi un, iespējams, arī politiski vairāk saistīta ar savu etnisko tēvzemi. P.Šīmanis ir vairākkārt uzsvēris vācbaltiešu Dzimtenes apziņas nesaraujamo saistību ar Baltiju un Latviju. Šajā sakarībā par klasisku polemikas piemēru var uzskatīt viņa diskusiju ar latviešu nacionālistisko politiķi Ati Ķeniņu 1931.–1933.gadā. Katram no viņiem bija savi argumenti, katrs kaismīgi centās pārliecināt Saeimu. P.Šīmanis, aizstāvot vācbaltiešu tiesības piedalīties valsts un Latvijas tautas likteņa lemšanā, teica: "Mēs neesam nekādi svešnieki šai mūsu tēvijā. Mēs jūtamies saauguši ar šo zemi, ar tās vēsturi, tās kultūru un līdz ar to ar tās tagadni... Mūsu tiesību apziņa un pienākuma apziņa ir atvērušas mums ceļu uz Latvijas valsts domu."

P.Šīmanis proponēja jaunu nacionālvalsts tipu, kur titulārā nācija dala varu ar minoritātēm atbilstoši demokrātijas principiem un starptautiskām tiesību normām.

Šodien tā ir atzīta alternatīva vecajam etniskās nacionālvalsts tipam. Tā ir piemērota Eiropas kopējām idejām un nostādnēm, kuras veicina kā valstu, tā visu Eiropā dzīvojošo nāciju un tautību apvienošanos kopīgā ceļā uz labāku, cerīgāku nākotni.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!