Latvijas Zinātņu akadēmijā notika zinātniskā konference "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā"

Baltvācu politiķa un publicista Paula Šīmaņa piemiņu godinot: Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš; Izraēlas pagaidu pilnvarotā lietvede Latvijā Ronika Ben–Dora; Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks Dr.iur. Romāns Apsītis ...
... Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs Grigorijs Krupņikovs; Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta profesors Dr.hist. Leo Dribins; Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes katedras vadītājs Dr.habil.prof. Inesis Feldmanis                 &n     Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Aizvadītās nedēļas sākums Latvijas intelektuālās domas apritē iezīmējās īpaši — ar izcilā divdesmitā gadsimta pirmās puses Latvijas politikas teorētiķa un praktiķa, vienlaikus arī publicista un juridisko zinātņu doktora Paula Šīmaņa (1876–1944) piemiņai veltītu starptautisko zinātnisko konferenci "Paula Šīmaņa vēsturiskais devums etniskās saskaņas veidošanā Eiropā un Latvijā". Vienlaikus ar zinātnieku domu apmaiņu Latvijas Zinātņu akadēmijas sēžu zālē 26. septembrī tika atklāta arī Paulam Šīmanim veltīta dokumentu un citu laikmeta liecību, kā arī paša baltvācu politiķa publikāciju izstāde.

Šim Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta un Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) kopīgi rīkotajam pasākumam veltītie LZA prezidenta Jāņa Stradiņa ievadvārdi un Valsts prezidentes Vairas Vīķes — Freibergas apsveikuma telegramma "Latvijas Vēstneša" lasītājus sasniedza jau laikraksta 336./338. numurā 27. septembrī (1. un 6. lpp. — red .). Šoreiz — ieskats konferences turpmākajās norisēs, kā arī tajā nolasīto zinātnisko referātu teksti.

Par pasākuma emocionālo kulmināciju izvērtās mirklis, kad Izraēlas pagaidu pilnvarotā lietvede Latvijā Ronika Ben-Dora Vācijā dzīvojošajām tuvākajām Paula Šīmaņa radiniecēm — māsas mazmeitai Monikai fon Hiršheidei un brāļameitai Rūtai Gostičai — pasniedza Paulam Šīmanim piešķirto Izraēlas Goda zīmi "Taisnīgais starp tautām". Šī pateicība un piemiņas apliecinājums baltvācu politiķim un viņa ģimenei tika izteikta par saviem tautasbrāļiem Otrā pasaules kara laikā neraksturīgu un drosmīgu rīcību — jaunas ebreju sievietes, vēlāk pazīstamās teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes glābšanu.

Diemžēl pati Valentīna Freimane uz šo pasākumu nesen pārciestās sirds operācijas dēļ nebija varējusi ierasties. Viņas vēstījumu klātesošajiem nolasīja Grigorijs Krupņikovs, Rīgas ebreju kopienas priekšsēdētājs.

Paula un Šarlotes Šīmaņu ģimenē Valentīna Freimane bija nonākusi 1942. un 1943. gada mijā, pēc slēpšanās pārmaiņus vairāku paziņu mājās, kas bija sākusies pēc tam, kad 1941. gada novembrī Rīgas ebreju geto bija gājuši bojā gandrīz vai visi viņas tuvākie radinieki, savukārt viņas vīrs, kaut arī ne ebrejs, bija apcietināts un pazudis bez vēsts, jo bija slēpis savu sievu ebrejieti.

P. Šīmanis drosmīgi pieņēma savā pajumtē V. Freimani, kaut arī pats jau kopš nacionālsociālismu kritizējošajām publikācijām laikrakstā "Rigasche Rundschau", atteikšanās repatriēties uz Vāciju 1939. gadā un citām politiskajām aktivitātēm bija kļuvis par dadzi vācu okupācijas varas iestāžu acīs un viņu pašu no represijām acīmredzot sargāja tikai bezcerīgais veselības stāvoklis, kā arī vairāku viņam labvēlīgu baltvāciešu atrašanās impērijas Baltijas provinces administrācijā. Šīmaņu mājā, kuru savās atmiņās V. Freimane dēvē par paradīzi, viņa palika līdz pat Paula Šīmaņa nāvei 1944. gada Jāņu vakarā, pēc kuras Šarlote Šīmane devās prom no Latvijas uz dzimto Bavāriju.

Intelektuāli spraigā noskaņā, kuru V. Freimane dēvē par mierīgu nicinājumu pret visu "plānprātību", kas tobrīd notiek "aiz dārza vārtiņiem", tapuši arī Paula Šīmaņa memuāri, kurus to autors diktējis no nāves izglābtajai sievietei. Šarlotes Šīmanes aizgādāti uz Vāciju, tie iznākuši 1978. gadā. Šajā grāmatā ar nosaukumu "Starp diviem laikmetiem" ("Zwischen zwei Zeitaltern") apkopota liela daļa no P. Šīmaņa pasaules redzējuma un politikā gūtās pieredzes atziņām, arī vērtējums, kuru viņš kara situācijā sniedzis Latvijas kā neatkarīgas valsts nākotnes izredzēm — "vēsturē reti sastopamā bezcerība".

Savas atmiņas par laiku, kas pavadīts kopā ar Šīmaņu ģimeni, V. Freimane jau publicējusi ("Literatūra un Māksla" Nr. 41–42, 4.11.1994.) un drīzumā iecerēta to iznākšana arī angļu valodā.

Nolasītā vēstījuma nobeigumā V. Freimane vēlreiz izteica gandarījumu par Izraēlas valsts lēmumu godināt viņas glābēju piemiņu un secināja, ka P. Šīmani var ieskaitīt to nedaudzo cilvēku pulkā, kuriem pieticis drosmes, riskējot ar dzīvību, atklāti paust stingru noliegumu jebkura veida totalitārismam, turklāt savu pārliecību apstiprināt ar reālu rīcību. "Tieši uz tādām personībām balstās pasaule," atzina V. Freimane.

Dina Gailīte, "LV" nozaru virsredaktore