Starp pagānu dieviem un kristietību

Baltijas kristianizācija un krusta kari

Turpinājums. Sākums – “LV”, 26.07.2005.

Krusta karu vieta kristīgajā pasaules uzskatā

Viduslaiku kristīgā pasaule uztvēra sevi kā vienotu kristiešu saimi. Kristiešu kopība izriet no sakramenta koncepcijas. Kā teicis viens no baznīcas tēviem Sv. Augustīns: “... jo viņi [katoļi] ir ēduši tā Kunga miesu ne tikai caur sakramentu, bet patiesībā, būdami Viņa miesas daļa, par ko apustulis saka: “Mēs, būdami daudzi, esam viena maize, viena miesa””.
Pirms krusta kariem Baltijas iedzīvotāji, nebūdami kristīgās telpas daļa, piederēja pie otrās pasaules daļas (paganismus, paganorum fines – lat.v.), kura bija kristīgās pasaules pretpols un uz kuras rēķina attīstītajos viduslaikos notika Eiropas civilizācijas kā kristīgās pasaules paplašināšanās.
Pagānu dievus kristīgā ideoloģija saprata kā Dieva ienaidniekus. Jau no Romas impērijas laikiem kristiešu misionāri, kas iznīcināja elkus, saskatīja tur mītošos tumšos garus izslīdam laukā un aizbēgam atpakaļ uz elli, piemēram, tumša zvēra vai mušu spieta izskatā.
Tieši doma, ka nekristieši ir sātana kalpi, Dieva un tādējādi visas kristīgās pasaules kopīgi ienaidnieki, mobilizēja kristiešus un radīja masu entuziasmu krusta kariem pret nekristiešiem.
Uz pasaules vēsturi kristīgā doma raudzījās kā uz Dieva izplānotu un sakārtotu procesu, kuram ir Bībelē iezīmētais pasaules sākums un kurš virzās uz noslēgumu laikā un telpā.
Saskaņā ar Bībeli, Dieva plāns cilvēcei netiks līdz galam īstenots, pirms kristietību nepieņems arī pagāni. “Valstības evaņģēlijs tiks sludināts visā pasaulē par liecību visām tautām, un tad nāks gals,” teikts Mateja evaņģēlijā. Līdz ar to kristiešu pienākums bija palīdzēt īstenot šo Dieva plāna elementu un izplatīt Kristus ticību visā sev pazīstamajā pasaulē. Tieši šādā kontekstā ir jāsaprot viduslaiku kristīgās domas attieksme pret nekristiešiem, tai skaitā skatījums un rīcība attiecībā uz pagāniem Baltijā. Kristīgās ideoloģijas skatījumā visai tai darbībai, kas norit Līvzemē, par vadošo motīvu ir tā Kunga griba un pavēle, lai viņa vārds tiktu nests tautām. Baltija bija tikai pēdējais posms ilgajā kristīgās ticības izplatīšanas ķēdē, kas laika gaitā mainīja uzsvarus un sastāvēja gan no brīvprātīgas kristīšanās, gan vardarbīgas uzspiešanas posmiem.
Ja pagāni nepakļāvās katoļu ticībai labprātīgi, kristiešiem neatlika citas alternatīvas, kā piespiest viņus ar varu vai arī fiziski iznīcināt, lai cīnītos pret visas kristiešu saimes ienaidniekiem un sekmētu Dieva nodomu izpildi.
Kristietības uzspiešana ar bruņotu spēku – kā mēdz teikt “ar uguni un zobenu”, mūsdienu kristietības izpratnē liekas nesavietojama ar kristietības būtību un liek apšaubīt kristietības nesēju deklarētos mērķus. Tāpēc vēstures literatūrā – jo īpaši Baltijas historiogrāfijā – netrūkst indīgu piezīmju par kristietības nesēju liekulību. Vardarbīgas kristianizācijas un bruņotas cīņas pret nekristiešiem nosodījums un nespēja pieņemt to kā viduslaiku valdošajā ideoloģijā sakņota kristieša pienākuma pildīšanu balstās mūsdienu izpratnē par kristietības būtību, mūsdienu vērtību skalas un attieksmes pret dzīvību attiecināšana uz citu vēsturisku periodu. Lai objektīvi izprastu krusta karotāju vardarbību Baltijā, nepieciešams aplūkot, kā uz kariem pret neticīgajiem raudzījās attiecīgā laika valdošā ideoloģija. Attīstītajos viduslaikos nekristiešu fiziska apkarošana gāja soli solī ar kristīgo pasaules redzējumu.
Pagānu beztiesiskums un līdz ar to kristiešu tiesības izturēties pret viņiem kā pret juridiski zemākām būtnēm bija pamatots teologu izstrādātajās teorijās. Kristīgajā ideoloģijā valdīja arī ideja, ka pagāniem kā Dieva noliedzējiem un ienaidniekiem Dieva radītā zeme vispār nedrīkst tiesiski piederēt, ka viņi savas teritorijas apdzīvo nelikumīgi, ir uzurpējuši, tikai kristītam ir tiesības uz dzīvību un īpašumu. Līdz ar to pagānu zemju ieņemšana skaitās “atkarošana”, nevis “iekarošana.”
Par krusta karu svētuma izpratni kristiešu acīs var kalpot grēku atlaide, ko baznīca piešķīra krusta karu dalībniekiem, arī krusta karotājiem Līvzemē. Ne vienā vien attiecīgā laikmeta avotā izskan doma, ka krusta karus Dievs savā augstsirdībā ir tīšām radījis, lai ļautu arī laicīgajām kārtām darīt kaut ko dvēseles glābšanas labā.
Šaurākā nozīmē sociālo vērtību ietekme izpaudās arī kā sabiedrības struktūras projekcija krusta karu ideoloģijā un propagandā. Bruņinieku skatījumā Kristus bija kristiešu valdnieks un Svētā zeme bija viņa dzimtas īpašums. Tāpēc kristiešiem kā viņa vasaļiem bija pienākums novērst jebkādus draudus viņa karaļvalsts teritoriālajai integritātei, kā arī atriebt viņam nodarītās pārestības.
Līdzīgi kā Svētā zeme tika uztverta kā Kristus īpašums, Līvzeme tika pasludināta par Sv. Marijas zemi.
Par laikabiedru pozitīvo skatījumu uz vardarbību pret nekristiešiem liecina arī tas, ka attiecīgajā laikmetā krusta kari, tostarp arī Livonijas kristianizācija, tika uztverta kā sava veida svētceļojums. To apliecina arī Indriķa un Atskaņu hronikās lietotā terminoloģija. (Jāatzīmē, šis aspekts izpaliek šo hroniku tulkojumos latviešu un igauņu valodās, kur “peregrini” tiek konsekventi pasniegts kā “krustneši”, kam tradicionāli ir negatīva pieskaņa, kas savukārt rada pretrunu ar autora nostādni.)

Raksta pamatā – maģistra darbs. Zinātniskais vadītājs Dr. hist. prof. Ilgvars Misāns

Turpinājums sekos

Eva Eihmane