Globalizācijas problēmas

Slavēt vai pelt globalizāciju ir visai izplatīta modes lieta. Vieni globalizāciju cildina, citi piedalās antiglobālistu demonstrācijās. Jāatzīst, globalizācija ir mūsdienu pasaules realitāte, kas jāievēro gan valdībām, gan saprātīgiem un naudīgiem investoriem.

Foto: EPA/A.F.I.

Kas ir globalizācija?

Globalizācija ir visjaunākā starptautiskā darba dalīšanas sistēma, kad saimnieciskajā apritē aktīvi tiek iesaistīti veseli reģioni, kam līdz šim bija raksturīgs zems attīstības potenciāls un bieži vien infrastruktūras trūkums. Notiek kapitāla bēgšana no tradicionālajām rūpnieciskajām metropolēm uz agrārām zemēm ar primitīvu lauksaimniecību, masveida bezdarbu, analfabētismu, neiedomājamu trūkumu.
Industriālā ražošana iesakņojas Dienvidaustrumāzijā, Indijā, Ķīnā, Latīņamerikā, mazāk – Āfrikā. Nedrīkst noklusēt, ka globalizācijas taustekļi aptver arī Eiropas Savienības postsociālistiskās jaunās dalībvalstis, kur ES veterānu locekļu koncerni ar apskaužamu uzņēmību dibina savas ražotnes.
Tipisks globalizācijas veicinātājs un lolojums ir plaši pazīstamais sporta apģērbu, apavu un piederumu ražotājs “Adidas”. Transnacionālā lieluzņēmuma dibināšanas vieta un pašreizējā vadības centrāle ir Vācijā; pasaules iepirkšanas centrs atrodas Honkongā, mārketingu pētījumi tiek īstenoti Amsterdamā, produkcijas paraugi galvenokārt dzimst ASV Portlandē, dizains veidojas Tokijā un Ņujorkā, 95% apģērbu un apavu tiek ražots Āzijā.
Kas liek nacionālajam kapitālam meklēt vietu zem saules svešās zemēs? Paruna saka: zivs meklē, kur dziļāk, cilvēks – kur labāk, kapitāls – kur augstāka peļņa. Globalizāciju nosaka virkne gaužām prozaisku iemeslu.
Pirmkārt, pasaules tirgū asi trītais konkurences ierocis ir salīdzinoši zema cena; to spēj nodrošināt ražošanas un realizācijas izmaksu minimizācija. Otrkārt, uzņēmējdarbības izmaksu būtiskā sastāvdaļa ir darba apmaksas līmenis; globalizācija aptver valstis, kur darba apmaksa ir visai zema; civilizētajai pasaulei pat brīžiem neiespējams izprast, kā pie tik pieticīga ienākuma ģimenes spēj vispār izdzīvot. Treškārt, tiek mēģināts ražošanu tuvināt izejvielu avotiem. Ceturtkārt, virkne svešzemju teritoriju ir perspektīvā ietilpīgs preču, arī pakalpojumu noieta tirgus. Piektkārt, mūsdienu tehnoloģija saistās ar visai detalizētu darba dalīšanu, kas vienkāršo daudzas operācijas; nav nepieciešams kvalificēts, tehniski izglītots darbaspēks. Sestkārt, informācijas pārraides panākumi dod iespēju sekmīgi pārvaldīt un saskaņot daudzu filiāļu darbību kāda galaprodukta izlaidei. Septītkārt, daudzās attīstības valstīs ar ražošanu saistītie izdevumi nav apgrūtināti ar sociāliem maksājumiem. Astotkārt, vietām civilizēto valstu standartiem atbilstoša darba aizsardzība ir nepazīstama parādība. Devītkārt, investīciju spēcīgs magnēts ir zems nodokļu slogs. Desmitkārt, dārgās dabas aizsardzības izmaksas daudzās trešās pasaules valstīs ir totāli svešs jēdziens. Vienpadsmitkārt, darba ņēmēji parasti ir neorganizēti, tiem nav savas arodbiedrības – viņu tiesību sargs un vairogs. Divpadsmitkārt, streiki brīžiem pat ar likumu ir aizliegti. Dažuviet sūro darbu jaunos industriālajos centros raksturo kā īstu vergu darbu.
Ne visām valstīm, kas kļuvušas par globalizācijas objektiem, piemīt visas minētās iezīmes. Slovākija nav salīdzināma ar Šrilanku. Bet viens otrs raksturojums attiecīgajai valstij obligāti ir vietā.

Vai Dāvida Rikardo modelis pieder pagātnei

Pirms 200 gadiem izcilais angļu ekonomists Dāvids Rikardo izstrādāja starptautiskajai tirdzniecībai modeli, kas līdz nesenam laikam likās neapstrīdams. Pirmkārt, saskaņā ar t.s. salīdzinošo priekšrocību teoriju D.Rikardo pierādīja, ka valstij izdevīgi specializēties to produkcijas veidu ražošanā, kuru ražošanas izmaksas ir mazākas nekā analogu preču ražošana kādā citā zemē. Otrkārt, no tā izriet, ka produkciju, kam dotajā valstī ir augstākās ražošanas izmaksas nekā citā valstī, ir lietderīgi importēt. Treškārt, šāda specializācija pēc mazāko ražošanas izmaksu kritērija un atbilstošo produkcijas eksportu un importu valstīm, kas iesaistījušās starptautiskajā darba dalīšanā, ir visnotaļ izdevīga. Ceturtkārt, sekojot D.Rikardo specializācijas modelim, tiek panākta resursu ekonomija pasaules mērogā un valstis spēj vairot savu bagātību.
Pirms gada “dzīvais klasiķis” amerikāņu profesors, Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pauls Samuelsons (89) apšaubīja D.Rikardo teorijas patiesīgumu mūsdienu globalizācijas tendenču apstākļos. Lietas būtība tā, ka valstis ar zemu algas līmeni, kā Ķīna, Indija, sāk pasaules tirgū aktīvi konkurēt ar tehnoloģiski augsti attīstītu produkciju, kas nospiež pasaules cenas; tas būtiski mazina industriālo valstu tirdznieciskās priekšrocības, pēdējās pat tiek saārdītas virknē nozaru. Vienlaikus virknei produkcijas veidu konkurences pātaga ir augsta kvalitāte, nevis cena. Sava loma ir arī valūtas kursam, dažubrīd protekcionistiski ierobežojošiem apstākļiem, kas neiekļaujas D.Rikardo modelī. Mācību grāmatas teorētiskās atziņas kritizē arī citi autori, norādot, ka specializācija globalizācijas gaisotnē vecajā pasaulē veicinot bezdarbu, ko D.Rikardo neparedzēja. Viena no jaunākajām tēzēm skan tā: “Zemākas darba algas Ķīnā, Polijā, Čehijā spiež mazināt darba apmaksu industriālajās valstīs. Globalizācija rada kopējo darbaspēka tirgu, algas pielāgojas. Pret šo likumu politika ir bezspēcīga.” D.Rikardo modelis vēl pilnīgi nepieder pagātnei, tomēr tas ir pirmsglobalizācijas teorijas auklējums.

Globalizācijas sekas Vācijā

Ražošana tiek pārcelta uz ārzemēm

Vairākus gadu desmitus Vācija bija Eiropas Savienības ekonomiskās attīstības paraugs. Šai valstij bija raksturīgi stabili izaugsmes tempi, augošs eksports, kas balstījās uz inovācijām un augstu kvalitāti, dzīves līmeņa nemitīgs kāpinājums, iedzīvotāju ievērojama sociālā drošība. VFR bija sociālās tirgus saimniecības nepārprotama paraugvalsts.
Tikko sāka pūst globalizācijas vēji, to auksto dvašu starp vecās Eiropas valstīm visupirms sāpīgi sāka izjust Vācija: mazinājās nodarbināto skaits ražošanā, auga bezdarbs.
Var jautāt, kur te suns aprakts? Vai vainīga tieši globalizācija? Varbūt strauji audzis darba ražīgais spēks, mazinot pieprasījumu pēc darba rokām? Kopš 1990.gada vācu ekonomika gan straujāk, gan lēnāk, pārdzīvojot stagnāciju un nelielu recesiju, tomēr soļoja uz priekšu. To patiešām nodrošināja darba atdeves pieaugums. 1.zīmējumā raksturots tendenču nepārprotamais cēlonis kapitāla bēgšanā uz ārzemēm, ražošanas pārcelšana, attīstība citās valstīs, kur ir pievilcīgāki saimniekošanas spēles noteikumi. Var jau aicināt uzņēmējus būt patriotiem, jaunas darbavietas dibināt vienīgi pašu zemē, bet izdevīgā biznesa magnēts ir spēcīgāks par patriotiskajām rūpēm nodrošināt ar darbu un algu pašmāju ļaudis. Par to uzskatāmi liecina 1.tabula.
Vēsturiski notikumi sekmēja procesus, kas atspoguļoti 1.tabulā. Dzelzs priekškara krišana atvēra Eiropas Savienības valstīm ģeogrāfiski tuvējos austrumos ne tikai tirgu, bet arī plašu rezervuāru ar visumā izglītotiem, kvalificētiem, augsti motivētiem, čakliem, disciplinētiem, pamatos pieticīgiem ļaudīm un, galvenais, visai lētu darbaspēku. Šīs jaunās āderes apgūšanas pionieri bija vācu uzņēmēji. Kā ūdens no kalniem tek uz ielejām, investīcijas plūda virzienā uz austrumiem. Sākotnēji uz Poliju, Čehiju, Slovākiju pārcēla detaļu izgatavošanu, gatavās produkcijas montāžu, tad sekoja pilnasinīgu ražotņu, veselu fabriku dibināšana. Izskaidrot šo nepatriotisko rīcību ir gaužām vienkārši. Rietumvācijā par vienu kvalificēta darba stundu jāmaksā ap 26 eirām, Polijā, Čehijā, Ungārijā – 3 līdz 6 eiras, Rumānijā, arī Baltijas valstīs ap 2 eirām, Ukrainā pat 1 eiru. Vēl lētāks darbaspēks ir Āzijā, Latīņamerikā. Un tāpēc likumsakarīgi, ka investīcijas arvien plašākā mērogā tiek ieguldītas Indijā, Ķīnā, Meksikā, Čīlē.
Minēsim konkrētu un reizē tipisku piemēru. Vācijas uzņēmums “Conti” ražo automobiļu riepas. Uzņēmuma vadībai par prieku, automobiļu koncernu pieprasījums pēc “Conti” produkcijas aug. Ir gan viens būtisks nosacījums: riepām jākļūst lētākām. Kā risināt šo problēmu, ievērojot, ka riepu ražošanas izmaksas darba apmaksas īpatsvars līdzinās 30 procentiem? Uzņēmuma vadība lēma: pirmkārt, jaunas riepu ražošanas jaudas izvērst Āzijā, Latīņamerikā, Austrumeiropā, tā būtiski taupot izdevumus darba apmaksai, otrkārt, sašaurinot riepu izgatavošanu Vācijā, atlaižot 1000 dažādas kvalifikācijas darbinieku. Nav jābrīnās, ka koncerna “Conti” vadītājs ir aktīvs globalizācijas piekritējs; pēc viņa vārdiem, “globalizācija nodrošinājusi “Conti” daudz priekšrocību”. Jāievēro, ka globalizācija nesusi labumu “Conti” Vācijas ražotnēm: koncerna uzņēmumi Austrumeiropā nodrošina ar darbu arī “Conti” fabrikas darbiniekus dzimtajā pusē. Tā bremžu pastiprinātāju (koncerna blakusprodukcija) izgatavošana ir sadalīta: mašīnu apstrāde tiek īstenota Vāczemē, toties darbietilpīgā montāža – Čehijā. Koncerna vadība uzskata, ka šāda simbioze (būtībā darba dalīšana) dod iespēju saglabāt zināmu darba vietu skaitu Vācijā.

Georgs Lībermanis,

LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Nobeigums sekos

1.tabula

Vācijas vadošo koncernu nodarbinātie un peļņa