Krusta kari Baltijā bija pagrieziena punkts šīs telpas attīstībā. Tāpēc šis laika posms lielā mērā izmantots kā ideoloģisko manipulāciju objekts. To uzskatāmi ilustrē Kaupo tēla traktējums dažādos kontekstos. Te tiešām jārunā par tēlu vai simbolu, jo par šā cilvēka personību nav daudz vēsturisku liecību. Vērtēts no vienas ieinteresētās puses šaurajām pozīcijām un izrauti no konteksta, vācbaltiešu aprindās viņš atzīts par pragmatisku un pozitīvu tēlu, nacionālistiski tendētajā literatūrā padarīts par nodevēja simbolu, kamēr pēdējā desmitgadē uzsvērta Kaupo tēla pretrunība un nepieciešamība vērtēt viņu laikmeta kontekstā.
Subjektīvisms Baltijas kristianizācijas interpretējumā sākās jau laikabiedru tekstos. Gan hronists, kas tiek dēvēts par Livonijas Indriķi, gan Livonijas Atskaņu hronikas autors raksta no tipiskām viduslaiku kristīgās ideoloģijas pozīcijām, nepārprotami nostājoties krusta karotāju pusē.
Aizsākoties 18.gadsimtā ar vācbaltiešu vēsturnieku pētījumiem, Baltijas krusta karu historiogrāfija izcēlās ar apgaismības laikmetam raksturīgo noraidošo attieksmi pret krusta kariem. Vācbaltiešu vēsturnieki skatīja Livonijas krusta karus kā idealizētu “dabas bērnu” paverdzināšanu no viltīgu vācu apspiedēju puses. Šīs nostādnes pārceļoja uz vēlāko vēsturnieku darbiem un atsevišķos aspektos joprojām ietekmē Latvijas sabiedrības un pat, lai gan arvien mazākā mērā, vēsturnieku skatījumu uz krusta kariem Baltijā.
Savukārt 19.gadsimtā krusta karu ideja tika romantizēta un paši krustakarotāji heroizēti. Līdztekus attīstījās nacionālisms, kas īpaši stipri ietekmēja vietējo vēsturnieku skatījumu. Nacionālisma iespaidā vairums Baltijas vēsturnieku visā 20.gadsimta gaitā Livonijas krusta karus, saskaņā ar starpkaru perioda oficiālo uzstādījumu, ir vērtējuši no latviešu tautas pozīcijām, ieņemot upura skatījumu un kultivējot pāridarījuma sajūtu.
19. gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā krusta karu historiogrāfijā ienākušās marksisma nostādnes izpaudās kā materiālu motīvu piedēvēšana visiem notikumiem. Skatījums uz Livonijas krusta kariem kā vienīgi alkatības virzītu agresiju līdzās nacionālismam ir otra dominējošā tendence Baltijas historiogrāfijā visā 20.gadsimta gaitā.
Ņemot vērā krusta karu veiktās kristianizācijas izšķirošo nozīmi Baltijas vēsturē, minētās historiogrāfijas tendences ir iesakņojušās tik pamatīgi, ka var runāt par šā vēstures perioda mitoloģizāciju. Vēsturiski mīti ir neizbēgami, jo tie nepieciešami nācijas pašapziņai un vienotībai,– mīti kā kopējas reālas vai izdomātas atmiņas, kā nerakstīta vienošanās par to, ko aizmirst un kādus stāstus par pagātni – notikušu vai izdomātu – atcerēties. Var apgalvot, ka dziļi iesakņojušies stereotipi par Līvzemes kristianizāciju ir kalpojuši vēlāku laikmetu aktuālajām prasībām. Te būtu jāizceļ starpkaru posms, kam līdzās par eposu dēvētajam Andreja Pumpura darbam “Lāčplēsis”, manuprāt, ir bijusi izšķiroša loma Līvzemes viduslaiku vēstures mītu kaldināšanā.
Valdot nostalģijai, par zemu novērtēts iespaids, kāds bija apzinātai senvēstures mitoloģizācijai ideoloģiskā un politiskā līmenī laikā starp diviem pasaules kariem. Starpkaru periodā tieši senvēsture izrādījās pievilcīgākā bāze nācijas pašapziņu vairojošiem mītiem – jo tieši šajā laikā meklējamas nācijas saknes un senvēsture lielās laika distances, salīdzinoši trūcīgās avotu bāzes un skaidrās pretinieku pozicionēšanas dēļ deva iespēju radīt grandiozākus un aizraujošākus, ar nācijas saknēm un identitāti saistītus mītus, kādi attiecīgajā laikposmā jaunai valstij varbūt patiešām bija aktuāli.
Vēstures zinātnē ienākot jaunām atziņām, pēdējā desmitgadē skaidri iezīmējušās arī jaunas tendences Baltijas krusta karu historiogrāfijā. Tās izpaužas kā centieni iestrādāt Baltijas vēstures literatūrā Rietumu historiogrāfijas atziņas, skatīt Livonijas kristianizācijas vēsturi Eiropas kontekstā un atteikties no nosodošās, materiālistiskās un šauri nacionālistiskās pozīcijas. Objektīvi raugoties, kļūst arvien skaidrāks, ka, lai gūtu pilnīgu vēstures ainu, Livonijas vēsturi nedrīkst skatīt kā sterilā pudelē audzētu kultūru, bet tā ir jāuzlūko kā organisms, kas ļoti ietekmējās no savām sākotnējām saknēm, kas ir meklējamas rietumos.
Arī nosodīšana ir neauglīga nodarbe. Kā atzīmē Marks Bloks, vēsture ir plaša un daudzveidīga cilvēces pieredze, cilvēku tikšanās pāri gadsimtiem. Dzīves un zinātnes vārdā šai tikšanās ir jābūt saprotošai un brālīgai. Tāpēc vērtīgāk ir pētāmā perioda cilvēkus mēģināt saprast, nevis tiesāt.

Saknes – pasaules attīstības vēsturē

Kristietības ienākšana Līvzemē nesākās tikai ar Meinarda misiju, tās saknes un motīvi meklējami visas kristīgās pasaules attīstības vēsturē. Un tur top redzams, ka tā nebija vienīgi alkatība, kas virzīja kristietību tālāk uz austrumiem.
Nenoliedzot, ka krusta karus, tai skaitā cīņu pret pagāniem Baltijā, virzīja arī materiālie motīvi, un atzīstot, ka kristietības izplatība nozīmēja Eiropas civilizācijas teritoriālo ekspansiju un līdz ar to tas vispār ir dauzslāņains jautājums, tomēr jāatzīst, ka materiālie motīvi vien neizskaidro, kāpēc bija nepieciešams iedarbināt krusta kara sludināšanas, privilēģiju un grēka atlaižu piešķiršanas mehānismu. Turklāt krusta kari nepavisam nebija ienesīgākais ienākumu gūšanas avots. Bez tam galvenajiem kristietības nesējiem mūku karotāju ordeņa locekļiem personiska manta vispār nevarēja piederēt. Mantkārība vien neizskaidro arī to, kāpēc Baltijā tik dziļi iesaistījās pāvests un kāpēc cilvēki, kas citkārt nemeklēja attaisnojumu, lai ar vieglu sirdi mestos karot peļņas, atriebības vai sava prieka pēc, tomēr uzstāja, lai šie kari tiktu izcīnīti Dieva un cilvēces glābšanas vārdā.
Krusta karu un Līvzemes kristianizācijas motivācija objektīvi atklājas, vienīgi mēģinot saprast, kāpēc 12.– 13.gadsimta kristiešiem likās nepieciešams, riskējot ar savām dzīvībām, doties uz nepazīstamu, aukstu un naidīgu vietu, lai spiestu pagānus pieņemt kristietību. Šādu rīcību izskaidro vienīgi sapratne, ka svētā kara ideja attiecīgajā laikmetā tika uztverta visā nopietnībā un dziļā pārliecībā, jo šī ideja sakņojās attiecīgās sabiedrības nostādnēs un domāšanā.
Jāuzsver, ka teologu pasaules uztvere atšķīrās no ierindas krusta karotāju redzējuma: neizglītoto masu reliģiozitāte vispār ir grūti izmērāms un diskutējams jautājums, tāpat kā mūsdienu politiskās dogmas nav identificējamas ar visas sabiedrības nostādnēm. Teoloģiskās fineses nebūtu pilnā mērā attiecināmas uz visu viduslaiku sabiedrību, kā rāda ieskats krusta karotāju rīcības neatbilstībā teologu sludinātajam. Tomēr nevar noliegt, ka kristīgās ideoloģijas nostādnes radīja ietvaru visas sabiedrības domāšanai un rīcībai.

Raksta pamatā – maģistra darbs. Zinātniskais vadītājs Dr. hist. prof. Ilgvars Misāns