Nacionālas nozīmes svētvieta

Tikai seši gadi mūs šķir no Rīgas Doma astoņsimt gadu jubilejas. Kā ikvienam solīdu vecumu sasniegušam arī Domam nepieciešami veselības uzlabojumi. Visiem šiem notikumiem un nospraustajiem mērķiem bija veltīta konference “Nacionālas nozīmes svētvietai – Rīgas Domam 800. Izpēte, konservācija, restaurācija” Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kurā piedalījās arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un kultūras ministre Helēna Demakova.
Rīgas Doma ilggadējā pārvaldnieka – Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja – direktore Klāra Radziņa uzrunā galvenokārt pieskārās konferences sadaļai “Izpēte”, izsakot pateicību daudziem speciālistiem, kas piedalījās Rīgas Doma veselības noskaidrošanā. Tas bijis ļoti sarežģīts posms, un nākamais, kas paredzams ne mazāk grūts, tiek nodots baznīcas ziņā.
Arhibīskaps Jānis Vanags sacīja: “Man droši vien tagad būtu jāteic kā Blaumaņa Kristīnei – es nolieku savas vieglās dienas. Mēs apzināmies, ka Doms nav joka lieta. Deviņdesmito gadu sākumā, kad nolēma, ka ir vajadzīgs speciāls likums par Domu, ka to nevarēs parastā kārtībā atdot baznīcai, bija jaušama nedrošība gan no valsts puses, vai baznīcai var uzticēt tik lielu objektu, gan no baznīcas puses – vai var to ņemt pretī un apsaimniekot. Vairāk nekā desmit gados esam iemācījušies, ka panākumu atslēga ir labā sadarbībā. Iespēju robežās šī sadarbība notikusi ar Kultūras ministriju, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju un citām institūcijām, un darbs turpināsies, kaut arī notiek īpašnieku maiņa. Es saredzu simbolisku zīmi Saeimas lēmuma pieņemšanā par Doma likumu, kad nebija neviena, kas balsoja pret vai atturējās. Domam jākļūst par vietu, par simbolu, kas vieno Latvijas cilvēkus.”

Pasaules pieminekļu fonda sarakstā

2005.gadā Pasaules pieminekļu fonds Ņujorkā paziņoja simt apdraudētāko pieminekļu sarakstu 2006.gadam. Sarakstā iekļauti 55 valstu pieminekļi no visiem kontinentiem, to skaitā ir arī Rīgas Doms. Pasaules pieminekļu fonds 2005.gada pavasarī sūtīja ekspertus Rīgas Doma stāvokļa novērtēšanai. Eksperti atzina, ka nepieciešams veikt Doma nesošo konstrukciju datormodelēšanu un ilglaicīgu novērošanu, lai izstrādātu programmu to konservācijai. Fonda ikgadējos sarakstos bijuši iekļauti tādi objekti kā Lielais Ķīnas mūris, Pompeji u.c. Kultūras ministre Helēna Demakova sacīja, ka Doma iekļaušana šajā sarakstā vienlaikus ir laba ziņa, jo tas pievērš starptautisku uzmanību Rīgas Doma problēmām, kā arī liecina par tā milzīgo vērtību, kas salīdzināma ar Ēģiptes piramīdām vai akmens skulptūrām Lieldienu salās, bet sliktā ziņa ir tā, ka tas liecina – Latvijas valsts pēdējos piecpadsmit gados joprojām nav spējusi pārvarēt to postu, ko kultūras mantojumam nodarījusi padomju okupācija. Saņemot šo ziņu, valdība ir sarosījusies un piešķīrusi Doma izpētei 180 900 latu. Ministre piebilda, ka starptautiskā uzmanība un ar to saistītā līdzekļu piesaiste Doma atjaunošanai nemazina mūsu pašu atbildību. H. Demakova turpmākam darbam Doma glābšanā saskata sešus partnerus: valsts, pašvaldība, baznīca, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs, Pasaules pieminekļu fonds un Eiropas Savienības īpašie struktūrfonda līdzekļi.
Latvijas Būvinženieru savienības priekšsēdētājs Mārtiņš Straume izteica pārliecību, ka lēmums par Rīgas Doma apmeklējumu slēgšanu uz laiku bijis pareizs, jo situācija ir ļoti bīstama, ja notiek kāds satricinājums no ārienes, kaut vai zemestrīce. Tika demonstrēti koka pāļi no pāļu lauka blakus pamatiem, kas ir līdzīgi sūklim un neatgādina koku, bet sabrukušu vecu sēni. Pie izpētes darbiem strādāja virkne mūsu gudrāko speciālistu – konstruktori, arhitekti, ģeologi, ģeotehniķi, biologi, mehāniķi u.c. Iespējams, ka tuvākajā laikā vajadzēs lūgt ārzemju konsultantus, viens no viņiem varētu būt itāliešu eksperts, kas strādājis pie Pizas torņa pamatu nostiprināšanas.

Doma pāļi uzdod mīklas

Konferences gaitā izraisījās diskusija starp zinātniekiem, celtniekiem un ekspertiem par izpētes, konservācijas un restaurācijas darbiem, par Doma pašreizējo “veselību”.
Jāatzīst, domas dalījās no apgalvojuma, ka “Rīgas Doma tehniskais stāvoklis ir ļoti bīstams” līdz “kā stāvējis gandrīz 800 gadu, tā stāvēs”. Pārsteidzoši, ka zem Doma nav ozola, bet egles un priedes pāļi. Ir mainījusies ģeotehniskā situācija. Ja koks ilgstoši atrodas purvainā vai stāvošā ūdenī, sāk attīstīties koksnes erozijas baktērijas un pāļi sāk bojāties, apgalvoja viens, otrs sacīja, ka pāļiem visu laiku jāatrodas zem ūdens. Skaidrs kļuva tas, ka Rīgas pilsētā līdz šim ģeotehniskajai projektēšanai netika pievērsta vajadzīgā uzmanība: dabīgās pazemes ūdens straumes tiek nosprostotas un sāk veidoties ieslēgumi, tādējādi rodas stāvoša purvaina vide. Domam ir plaisas, bet plaisas ir arī daudzām citām ēkām Vecrīgā, tās parādījušās arī ēkām, kas nesen restaurētas. Ļoti nopietna problēma ir Vāgnera zāles būvei, iespējams, tā būs jāslēdz, jo tā arī uzcelta uz koka pāļiem, kuri ir bojāti.
Pētnieki Doma stāvā atraduši daudz ievainojumu, katrs no tiem nav mazsvarīgs. Un tomēr tādām varenām celtnēm, kas būvētas kādreizējā purvā, mūsdienu celtnieks vispirms vainu meklēs ēkas pamatos.
“LV” uzklausīja divu ļoti pieredzējušu speciālistu domas.
Būvinženieris Ilmārs Buks: “Tajos tālajos gados, kad cēla Doma baznīcu, cilvēks būvēja purvā. Viņam vajadzēja atbalstu, tāpēc pāļus iedzina divas trīs reizes platākā joslā par ēkas pamatiem. Atbalstu vajadzēja ne tikai pamatiem, bet arī stalažām, uz kurām krāva akmeņus. Būvniecība notika ļoti lēni. Būve un grunts zem tās lēni un vienmērīgi nosēdās. Akmeņi pierīvējās, kā saka celtnieki, un būve lēni, bet auga. To nevar darīt pie mūsdienu celtniecības tempiem. Jautājums, ko uzdeva kāds arheologs: kādēļ Doma pāļi kādu laiku bijuši atsegti? Jautājums palika neatbildēts. Vispārpieņemtais uzskats – ja koks atrodas ūdenī, tas nepūst – , ir apšaubāms. Šie pāļi nav puvuši, tiem ir noārdījusies celuloze. Tiem ir iznīcinātas šūnu sienas. Neesmu redzējis mūmiju, bet gribas šos pāļus salīdzināt ar iebalzamētu ķermeni. No ārpuses izskatās kā vesels, neskarts, bet, paņemot rokā, to var saspiest kā sūkli, izspiežot ūdeni. Būvniecībā viss notiek relatīvi lēni. Būve ir kā cilvēks. Piedzimst. Dzīvo. Sāk novecot, slimot, tad vajadzīgas injekcijas. Jo tu vecāks esi, jo dzīve kļūst grūtāka, jo vairāk jāseko veselības stāvoklim.
Domam drīz būs astoņi simti.”

Doms stāv simtiem gadu un stāvēs...

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, Latvijas Universitātes profesors, ģeoloģijas doktors Astrīds Freimanis: “Pielīdzinu noziedzībai, ka līdz šim laikam Doma baznīcai nav izstrādāts monitorings ne pazemes ūdeņiem, ne gruntij, ne plaisām, ne būves stāvoklim. Ja pāļi beidz eksistēt, slodzi uzņem grunts un ūdeņi, kas ir gruntī. Ja izsūknē pazemes ūdeņus, kā to darīja Mehiko, teritorija nosēdās par astoņiem metriem. Pāļiem jābūt ūdenī. Ir dabiskās gruntsūdens svārstības, piemēram, pavasaros palu ūdeņi un līdz ar to gruntsūdeņi ceļas, arī rudeņos lietavu dēļ. Sausā laikā krītas. Jāizzina, kāda ir šī amplitūda. Ja amplitūda nokrītas zem atzīmes, kur ir pāļu gali, tur mainās ģeoķīmiskā vide. Sākas straujas vielu izmaiņas. Notiek reducēšanās vai oksidēšanās procesi. Organiskās vielas arī izmainās. Vidi regulē baktērijas. Atšķirīgā vidē dzīvo atšķirīgas baktērijas. Tas ir sarežģīts jautājums, tad man jānolasa zinātnisks traktāts. Līdz šai dienai nav izdarīti mērījumi. Kad jautāju, kāds ir gruntsūdeņu potenciāls – pluss vai mīnuss –, neviens nevar pateikt. Visa Sanktpēterburga stāv purvā uz pāļiem. Protams, uz ozola pāļiem, bet tie ir iekonservēti. Kāpēc priede un egle? Domāju, ka I.Bukam ir taisnība. Tie pāļi ir kā palīgelements, un tā tie palika. Viņi lēni būvēja un, ja kaut kas nogāja greizi, tūlīt pielaboja. Senči bija gudri veči. Re, Doms stāv kuro simtu! Un stāvēs vēl.”