"Mans pienākums ir izpildīt un nodrošināt likuma prasības"

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks — intervijā Latvijas televīzijā vakar:

— Labvakar! Šovakar mūsu studijā ir Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Jānis Muižnieks. Viņš ir unikāls cilvēks mūsu valstī. Ja agrāk mūsu valstī visgarākās rindas stāvēja pēc ledusskapjiem, žiguļiem, tad šodien visi gaida, kad Muižnieka kungs iesēdinās cietumā. Apmēram divi gadi ir, lai jūs pabeigtu tiesas prāvas.

J.Muižnieks : — Tā ir, jā. Redziet, daba necieš tukšumu, un, ja ir kāds tukšums, tad viņš, neapšaubāmi, tiek aizpildīts. Mūsu valstī raksturīgi ir tas, ka mēs zināmā mērā radām problēmas un pēc tam sākam domāt, kā tās atrisināt. Turklāt šis risinājums netiek veikts operatīvi. Tas arī, manuprāt, būtu iespējams. Bet mēs sākam domāt par koncepcijām, par iespējamiem variantiem un perspektīvām. Problēmu risināsim, kā es noprotu, šobrīd tas ir tā, nevis šodien vai rīt, bet gan tuvākajā nākotnē, apmēram divu gadu laikā.

— 2000. gada trešajā martā tiesneši sanāca kopā un atklāja, ka 1999. gadā Rīgas apgabaltiesa ir saņēmusi 61,6% lietu no visas Latvijas. Un tajā pašā laikā Rīgā strādā tikai 34,3% no visiem Latvijas tiesnešiem. Es domāju, ka jūs to vēstuli esat aizsūtījis Ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam. Vai jūs kādu atbildi saņēmāt?

J.Muižnieks : — Jā, tiesnešu konference pieņēma šādu lēmumu, un, protams, šīs vēstules adresātiem tika aizsūtītas. Neapšaubāmi, norādītajiem adresātiem vēstules aizsūtītas ne jau tāpēc, ka valsts pirmās amatpersonas pieņems tādu vai citādu lēmumu, bet tāpēc, ka viņas izteiks savu viedokli konkrētā jautājumā, lai risinātu šo problēmu. Jāsaka, ar Šķēles kungu bija saruna pēc tam, kad viņš vēstuli saņēma, un faktiski viņš visādā ziņā solīja savu atbalstu, bet, kā jūs zināt, viņa valdība demisionēja. Diemžēl citas amatpersonas nekādu viedokli neizteica. Un es gribētu atgriezties pie jautājuma par tiesas nodrošināšanu ar telpām, ar pienācīgiem darba apstākļiem. Tas ir ne tik daudz praktisks jautājums, cik pirmām kārtām politisks jautājums, politiskās gribas jautājums. Vai mūsu valdība un tie, kas tajā brīdī un arī pēc tam ir pie varas, it īpaši tie, kas ir pie izpildvaras, vai viņiem ir politiskā griba un vēlēšanās atrisināt tās problēmas, kas ir izveidojušās? Jā, neapšaubāmi, Rīgas apgabaltiesā strādā 34,3% no visiem apgabaltiesas tiesnešiem. Pagājušajā gadā Rīgas apgabaltiesa saņēma no visām apgabaltiesām piekritīgajām lietām 61,6% lietu. Tas nozīmē, ka faktiski tiesnešiem ir dubulta slodze lietu skaita ziņā, nemaz nerunājot par šo lietu raksturu, gan fizisko apjomu, gan juridisko kvalifikāciju. Tas jau pašā sākumā predestinē problēmu, ka lietas netiks izskatītas savlaicīgi. No lietu nesavlaicīgas izskatīšanas rodas citas nelabvēlīgas sekas. Tas, protams, ir Eiropas cilvēktiesību pārkāpums.

— Laventa kungs jūs ir iesūdzējis tiesā.

J.Muižnieks : — Mūs nē, Latvijas valsti.

— Es domāju, ka Eiropas tiesā viņi salīdzinās šos divus skaitļus — 61% izskatāmo lietu un 34% tiesnešu un teiks — jūs, kungi, nemākat menedžēt lietas.

J.Muižnieks : — Cilvēktiesību tiesa gan to visu skata citādā kontekstā. Šis apstāklis viņus neinteresē. Viņi pārbaudīs, vai ir pārkāptas cilvēktiesības vai nav. Ja ir pārkāptas cilvēktiesības, tad...

— Labi, runāsim par mājas lietām. Es pirms šī raidījuma uzzināju, ka šai tiesu mājai ir 120 gadu veca vēsture, tur visu laiku ir atradusies Rīgas apgabaltiesa, tā kā jūs esat galvenie vēstures mantinieki. Nonākot pie šīs mājas, es redzēju, ka tur ir vēl visādi apakšīrnieki — gan Augstākā tiesa, gan juristi, gan Tieslietu ministrija. Iedams es visu šo lietu apkopoju un domāju, ja es būtu 5. klases skolnieks, es teiktu, varbūt viņiem vajadzētu kā galvenam tiesnesim un Tieslietu ministrijai palūgt sev citas telpas un atstāt jums visu šo māju. Vai nav Andris kādreiz teicis Jānim: es aiziešu uz citu māju, lai tev paliek mazliet lielākas šīs telpas?

J.Muižnieks : — Jā, nu tas ir fakts, ka no 1994. gada, kad šo māju daļēji atbrīvoja nepiederošas iestādes, vienalga tur palika daļēji Augstākā tiesa, daļēji Tieslietu ministrija. Jāsaka, ka šī māja ir unikāla arī vēsturiskā ziņā. To ir projektējis un cēlis arhitekts Baumanis, kurš arī projektēja Saeimas namu. Šis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. 1918. gadā šajā namā savu darbu sāka arī Rīgas apgabaltiesa. Šī ēka arī tika uzcelta kā Rīgas apgabaltiesa.

— Bet vai kādam ir bijušas šādas 5. klases skolnieka domas, ka viņi varētu pāriet uz citurieni un jums paliktu šī ēka?

J.Muižnieks : — Ziniet, es šīs domas esmu izteicis gan publiski, gan tām personām, kas tur atrodas, ka tās šobrīd zināmā mērā savu darbību nodrošina uz Rīgas apgabaltiesas darbības rēķina. Francijā ir Bastīlijas ieņemšanas diena. Man gribētos gandrīz teikt, ka mēs varētu saorganizēties un ieņemt Rīgas Tiesu pili. Tad Latvijā būtu Rīgas Tiesu pils ieņemšanas diena.

— Nu, bet jūs taču nevarat kritizēt Tieslietu ministriju...

J.Muižnieks : — Es neesmu valdība, es neesmu valdības loceklis, neesmu pakļauts Tieslietu ministrijai. Mans pienākums ir nodrošināt un izpildīt likuma prasības. Ir šī savstarpējā saikne, ka man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums prasīt, tai skaitā arī no Tieslietu ministrijas un valdības. Man rodas zināmas domas par to, ka mūsu sabiedrība ir zināmā mērā inerta. Jo šeit par to, ka lietas netiek ilgstoši izskatītas, tās vienkārši nevar fiziski izskatīt. Te pēc būtības balss būtu jāpaceļ sabiedrībai.

— Jā, bet kurš tad grib iet cietumā?

J.Muižnieks : — Es runāju nevis par tiem, kuri gaida rindu, es runāju par sabiedrību, kas konstatē, ka pašā pamatā ir ielikta nepareizība, ka problēma ir tā, ka nevar paveikt darbu, un tas ir jārisina.

— Bet varbūt jūs varētu lūgt Tieslietu ministriju un Augstāko tiesu, lai viņi sameklē citas telpas. Tas būtu vienkārši interesanti.

J.Muižnieks : — Man šķiet, ka mēs zināmā mērā necienām savu vēsturi un, proti, Zviedrijā, piemēram, Jorčepingas apgabaltiesa atrodas jau 300 gadus vienā ēkā. Cik es saprotu, tiek plānota tāda ideja, ka mēs varētu aiziet kur citur, uz citām telpām. Tātad arī šādā ziņā mēs negribam cienīt savu vēsturi. Tiesu pils tika uzcelta, kad Kārlis Ulmanis izteica savu politisko aicinājumu par Tiesu pils uzcelšanu, un tā tika uzcelta divu gadu laikā. Kā Tiesu pilī ir iesēdusies valdība, tā šis jautājums ir palicis atklāts. Sarunā ar Šķēles kungu es minēju, ka valdība nekad nav pieņēmusi nekādu ne politisku, ne juridisku dokumentu, kas apliecinātu to, ka Tiesu pils tiešām tiks atdota tiesām un noteiktā termiņā.

— Varbūt jums vajadzētu aprunāties ar tiem cilvēkiem, kas būvēja Ministru kabinetā tās pirtis. Jo es te vienreiz staigāju un tur ir ļoti daudz tukšu telpu.

J.Muižnieks : — Grūti pateikt, tā varētu būt. Es neizslēdzu tādu iespēju. Bet kā jūs saprotat, ja valdības mums mainās, tad vienmēr tiek veidoti kādi blakus ministru amati, kuriem ir vajadzīgi biroji, telpas utt.

— Sakiet, nesen televīzijā parādījās smaidošs Birkava kungs, kurš toreiz bija ministrs un aicināja no laukiem tiesnešus palīgā uz Rīgu tā kā uz neapgūtām zemēm. Vai tas arī ko deva?

J.Muižnieks : — Jā, neapšaubāmi. Viņi izskatīja zināmu skaitu lietu, ko fiziski divu mēnešu laikā katrs tiesnesis bija spējīgs izskatīt. Tur bija pāri par 100 lietu — gan civillietas, gan krimināllietas. Bet es esmu izteicis un vēlreiz gribu akcentēt viedokli, ka šāda palīdzēšana, pat nerēķinot, cik daudz tā varētu izmaksāt, būtu tad, ja šo lietu iekrājums būtu izveidojies pats par sevi un nepieaugtu. Teiksim, atbrauca, lietas izskatīja un tiesa iegāja normālā ritmā. Bet šobrīd jau tas situāciju neglābj.

— Vārdu sakot, Birkavs sāka badoties un tas viss apstājās...

J.Muižnieks : — Ir tieši jāpasaka, ka tas bija politisks solis, lai parādītu, ka tiek risināta problēma. Turpinājuma tam, protams, nekāda nav. Tas maksāja daudz vairāk.

— Mums ir sanākuši ļoti daudz jautājumu par "Bankas Baltija" lietu. Man pašam ir jautājums, cik ilgi apsūdzētais var teikt pēdējo vārdu. Jo Laventa kungs to darīja kādas trīs dienas, arī Tālis Freimanis to nav beidzis darīt.

J.Muižnieks : — Likums to neierobežo.

— To var darīt arī gadu?

J.Muižnieks : — Ja jūs to varat, tad droši.

— "Banka Baltija" ir liela banka, tur pazudušas lielas naudas, tur taču gadu var runāt mierīgi...

J.Muižnieks : — Bet likums nosaka sekojošo: tiesa var apturēt tiesājamo, kas saka pēdējo vārdu, ja viņš nerunā par lietu.

— Tas jāizšķir tiesnesim un piesēdētājiem?

J.Muižnieks : — Neapšaubāmi.

— Šeit ir viens jautājums par to, kāpēc uz "Latvenergo" 3 miljonu lietas izskatīšanu ir jāgaida vairāk nekā gadu, savukārt Eisaka lietas izskatīšanu varēja nozīmēt īsākā laikā. Kur te ir konsekvence, ka tiesas ir noslogotas?

J.Muižnieks : — Konsekvence ir ļoti vienkārša. Un konsekvence slēpjas nodokļu maksātāju problēmā. Tajās lietās, kur personām ir piemēroti speciālie procesuālie aizsardzības līdzekļi, kas nozīmē, ka personas tiek apsargātas, tiek veikta policijas apsardze, un tas viss maksā naudu. Tās ir lielas summas, un šādas lietas mēs, neapšaubāmi, esam spiesti nozīmēt izskatīšanai ātrāk. Bet, neapšaubāmi, ka pārmetumi pēc būtības ir pareizi, tā tam arī vajadzētu būt.

— Vai jums ir rindas kārtība, kā jūs izskatāt lietas?

J.Muižnieks : — Jā, zināmā mērā vispārējs princips ir tas, ka lietas tiek izskatītas ienākšanas secībā. Taču ir šie gadījumi, par kuriem es runāju, par šiem speciālajiem procesuālajiem aizsardzības līdzekļiem.

— Tādējādi Eisaks tika bez rindas?

J.Muižnieks : — Ne tikai, ir arī citi tādi gadījumi. Tās ir arī nepilngadīgās personas, kur mēs cenšamies, lai lietas tiktu izskatītas ātrāk, arī tad, kad notiek apelācijas gadījumi, kas uzliek par pienākumu pārskatīt, vai lietu nosūtīt izskatīšanai vēlreiz.

— Kad tad būs tas šovs par "Latvenergo" 3 miljonu lietu?

J.Muižnieks : — Šobrīd es konkrētu datumu nevaru pateikt. Man to arī nevajadzētu zināt, jo šobrīd Rīgas apgabaltiesas lietvedībā ir 8002 lietas. Tās ir gan civillietas, gan krimināllietas. Reāli ir 32 tiesneši. Tas vidēji iznāk uz tiesnesi 234 lietas. Gadā to nevar izdarīt.

— Man benzīntankā kāds šoferis, mani pazīdams, jautāja, ko es šovakar intervēšu. Es teicu: galveno tiesnesi. Un viņš man apgalvoja tādu lietu, ka tos "Latvenergo" zēnus nenotiesāšot, jo, ja viņus notiesās, tad viņi sāks stāstīt, kuri tiešām tos miljonus ir paņēmuši. Es domāju, ka tad tas būs liels šovs, jo tepat mūsu valstī dzīvo tie, kas to naudu ir saņēmuši. Jums nav pamudinājums to lietu sākt ātrāk vai nolikt uz bremzēm?

J.Muižnieks : — Nē, man nav. Man nav viedokļa, es nedomāju un pat negribu domāt par to, kādu sodu noteiks vienā vai otrā lietā. Man gribētos teikt to arī tad, ja sabiedrība to pieprasa un masu medijos ir atspoguļots tāds viedoklis. Un, ja tiesa neizpilda šo sabiedrības pasūtījumu, tad ar šādu apstākli Latvijas valsts var tiešām lepoties un to stādīt kā piemēru, iestājoties Eiropas Savienībā, ka tiesa ir tiešām neatkarīga neatkarīgi no tā, kādi procesa dalībnieki, augsti vai zemi, ir konkrētajā lietā iesaistīti. Bet tiek noteikts sods atbilstoši likuma nostādnēm, nepakļaujoties sabiedrības spiedienam. Par to būtu nevis tiesa jāgāna, bet ar to valsts varētu lepoties. Un tieši tas ir pozitīvais. Jautājums ir tikai tas, kā mēs to vērtējam. Sabiedrībā diemžēl tā tiek vērtēta kā tiesu varas krīze. Īstenībā tas ir visideālākais rādītājs tiesu varas neatkarībai.

— Man vēl lūdza jums uzdot tādu jautājumu. Es gan zinu, ka jūs uz to neatbildēsiet...

J.Muižnieks : — Es atbildu uz visiem jautājumiem.

— Kāds kukulis ir jādod tiesnesim, lai viņš neapvainotos?

J.Muižnieks : — Es domāju, ka sprieduma nopirkšana ir bezjēdzība. Tiesnesis ļoti labi zina, ka viņš nevar neko izdarīt pretēji likuma prasībām, jo, izlemjot pretēji likuma prasībām, lietā vienmēr iesaistīsies arī otra puse, kas pārsūdzēs, un lieta aizies uz augstākstāvošo instanci. Savā starpā tiesas nav atkarīgas viena no otras un nav pakļautībā. Rīgas apgabaltiesa neatbild par zemāko tiesu darbu, tāpat Augstākā tiesa nav atbildīga par zemākstāvošajām. Faktiski man šķiet, ka tas ir zināmā mērā mīts. Tam tiesnesim un tai pusei, kas to dara, ir jābūt pašnāvniekiem.

— Es nopirku "Vakara Ziņas", un tur ir tāds ierosinājums — tiesas sēde pa televizoru, tas būtu, kā vērot seriālu, kas sauktos, piemēram, "Laventa tiesa". Manī radās doma, ka tādējādi beidzot šim murgam varētu pielikt punktu. Lai slimais Lavents guļ cietuma vai pilsētas slimnīcā un noskatās savu tiesas sēdi, izmantojot televizoru. Ir visādas tiešās pieslēgšanās, kā nekā dzīvojam taču 21. gadsimtā. Kāpēc viņam obligāti jāsēž tajā restotajā būrī? It kā no tā kaut kas mainītos. Tik un tā, ja viņam kaut ko jautā, viņš runā galīgi garām vai vispār klusē. Teiksim, Lietuvā bija tāds process ar Lileiķi.

J.Muižnieks : — Šāda likuma nav, bet varbūt kādi grozījumi būtu nepieciešami. Tas faktiski būtu tehniskais risinājums, lai persona, kas atrodas Latvijā, Lietuvā vai, teiksim, Ludzas rajonā, varētu tikt nopratināta, lai tai nebūtu jābrauc uz Rīgu. Tehniski tas ir iespējams, tāpat arī finansiāli. Bet es principā noraidu kaut kādus šovus. Un pastāstīšu kādu gadījumu, kad viens žurnālists sūdzējās par to, ka viņš netika ielaists atklātā tiesas sēdē. Es noskaidroju lietas apstākļus, un viss bija ļoti vienkārši. Žurnālists netika ielaists tāpēc, ka viņš nokavēja, un tiesas sēde bija jau sākusies, un durvis bija ciet. Es viņam sniedzu atbildi, ka atklātā tiesa nav atvērto durvju diena.

— Vēl ir interesanta lieta tad, kad parādās televīzijā, piemēram, "Bankas Baltija" lietas tiesas piesēdētāja. Man liekas, no viņām pilnīgi staro ārā, "kā viņas pazīst finanses un kā viņas zina par naudas plūsmām"... Kāda ir šī problēma ar tiesas piesēdētājiem?

J.Muižnieks : — Problēma ar tiesas piesēdētājiem, neapšaubāmi, pastāv, bet tā nav tiesas problēma. Tā ir faktiski sabiedrības problēma. Piesēdētāju institūts nav paredzēts, un tā ideja un būtība nav vērsta uz to, lai piesēdētāji būtu juristi. Viņiem ir jābūt tautas pārstāvjiem, zināmā mērā piesēdētāju loma ir vērsta uz to, lai tiesa tiktu spriesta ar veselo saprātu.

— Kā var pārbaudīt, vai spriež ar veselo saprātu?

J.Muižnieks : — Par to es pateikšu mazliet vēlāk. Tiesas piesēdētāji piedalās tiesas spriešanā, līdz ar to zināmā mērā to visu kontrolē sabiedrība. To, vai spriež ar veselo saprātu, par to liecina sabiedrības attieksme pret tiesas spriešanu. Šobrīd likums dod iespēju tiesas piesēdētājus izvirzīt gan politiskajām partijām, gan deputātiem, gan iedzīvotājiem, bet faktiski šīs iespējas netiek izmantotas. Piesēdētāji paši piesakās. Tie, kas piesakās, tiek arī ievēlēti. Piesēdētāju korpusam būtu jāsastāv no visu paaudžu visu profesiju pārstāvjiem. Bet, ja ir izteikts aicinājums, kāds bija pirms pieciem gadiem, ka piesēdētājiem tiks maksāta nauda, tad uz šo amatu, protams, metās tieši pensionāri.

— Vārdu sakot cilvēki, kas nevar aizmigt tiesas procesā...

J.Muižnieks : — Neapšaubāmi, piesēdētājiem jābūt gan pensionāriem, gan jauniem cilvēkiem.

— Kā jūs viņus izvēlaties, jums ir garš saraksts jeb jūs lozējat?

J.Muižnieks : — Likums nosaka, ka piesēdētāji var piedalīties lietas izskatīšanā divas nedēļas gadā, izņemot tās lietas, kuras ir jāpabeidz ar viņu līdzdalību. Faktiski ir kopējais saraksts, pēc kura mēs skatāmies, lai tiktu ievērota šī divu nedēļu prasība. Tad pēc saraksta arī tiek zvanīts un prasīts cilvēkiem, vai viņi ir ar mieru piedalīties, it īpaši, ja runa ir par kādu lielu lietu. Diemžēl to nesaprot arī ārzemju eksperti, kā tas var būt, ka cilvēks saka, nē, es tik lielā lietā nevaru piedalīties. Šeit mums ar viņu ir jāvienojas, vai viņš ir gatavs piedalīties kādā ilgstošā lietā.

— Bet mums taču ir tik daudz bezdarbnieku — 8 procenti? Es domāju, ka viņi stāv rindā uz tiesas piesēdētāju amatiem.

J.Muižnieks : — Es nezinu, piesēdētājus jau ievēlē pašvaldības. Mūsu tiesai tur nav nekādas darīšanas. Bet es nedomāju, ka bezdarbnieki būtu tas īstais kontingents, kam būtu jābūt par tiesas piesēdētājiem.

— Jūs pats arī kādreiz bijāt tiesnesis. Kā jums gāja ar piesēdētājiem? Daži taču ir spītīgi, neklausa.

J.Muižnieks : — Es jau teicu par to veselo saprātu. Ja piesēdētājs ir cilvēks, kas apzinās savu misiju un to, kas viņam ir uzticēts un, ja tiesnesis viņam izskaidro likuma prasības... Neapšaubāmi, apspriežu istabā tiek izdiskutēti visi jautājumi. Piesēdētājiem pirmajiem ir jāizsaka savs viedoklis, galavārdu saka tiesnesis. Piesēdētājam ir tiesības nepiekrist vairākuma viedoklim, bet viņam nav tiesību neparakstīt spriedumu. Viņam ir pienākums un tiesības tādā gadījumā uzrakstīt savas atsevišķās domas. Diemžēl mēs tagad esam sadūrušies ar tādu gadījumu, kad piesēdētājs neparaksta spriedumu tāpēc, ka viņš nepiekrīt un atsakās iet to nolasīt, lai gan likums to skaidri nosaka. Tad, kad es skatīju lietas Augstākajā tiesā līdz 1992. gadam, šādu problēmu vēl nebija, ka kāds neparakstītu spriedumu.

— Brīva valsts demokrātija. Vēl ir jautājums, vai tiesai ir jāpaziņo ieinteresētai personai par tiesas sēdi, ja tas skar šīs personas intereses?

J.Muižnieks : — Neapšaubāmi. Jautājums ir tikai varbūt par to, ka, izskatot šo lietu, šī ieinteresētā persona lietā tādu vai citādu apstākļu dēļ vispār neparādījās. Bet, ja civillietā parādās kāda ieinteresētā persona, kuras tiesības var būt skartas, tad tai, neapšaubāmi, par tiesu ir jāpaziņo.

— Mēs sākām ar Rīgas apgabaltiesas darbu. Cik gadiem vajadzētu paiet, lai tas ieietu normālā ritmā?

J.Muižnieks: — Es domāju šeit mēs nevaram gaidīt gadus, tas ir jādara tūlīt, uzreiz, vajadzēja to darīt jau vakar. Ir jāpiešķir papildu finansējums, ir jāpalielina tiesnešu skaits un ir jānodrošina ar telpām.

— Sakiet, vai jums savā darbā ir kādreiz nācies piešķirt nāvessodu?

J.Muižnieks: — Nē.

— Tādā gadījumā jums nav šo problēmu?

J.Muižnieks: — Nē, es esmu skatījis šādas lietas, kas ir piekritīgas apgabaltiesai. Man jāpasaka atklāti, es esmu principiāls nāvessoda pretinieks. Nāvessoda piešķiršana nekad nav arī bijusi likumā obligāta. Tas vienmēr ir ticis izvērtēts, un nekad nav bijušas domstarpības ar tiesas piesēdētājiem.

— Paldies par sarunu! Es novēlu, lai Latvijā, šajā demokrātiskajā valstī, pienāktu laiks, kad cietumā varētu iesēsties likumīgi vismaz pusgada laikā.

J.Muižnieks: — Bet es jums to nenovēlu.

Rūta Kesnere,

"LV" informācijas redaktore

Pēc ieraksta "LV" diktofonā