Atgriešanās pēc četrdesmit gadiem

Kokneses pilsdrupas mūsdienās Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Nākamgad apritēs 40 gadu, kopš Pļaviņu ūdenskrātuve ir appludinājusi un noslīcinājusi unikālo Daugavas kanjonveida ieleju no Pļaviņām līdz Aizkrauklei. Daudz esam zaudējuši: nav vairs stāvo klinšu atsegumu abos upes krastos, sākot ar teiksmaino Lorelejas klinti Pļaviņās, Bebrulejas krasta krauju, uz kuras bija satupušas Daugavas plostnieku, straumenieku un dažādu amatnieku mājiņas. Nav Lokstenes pilsdrupu un Andreja klints, kas bija Oliņkalna lepnums, nav Liepavota, Staburaga, Altenes pilsdrupu. Zudušas ir bezgala daudzās krāces un straumes, kas braucēju laivu mētāja kā sīku skaidiņu. Skumstot par bijušo, ne tuvu neesam izmantojuši visu pašlaik iespējamo. Uzpludinātajā ūdenskrātuvē var droši pārvietoties ar peldošiem satiksmes līdzekļiem un ērti piekļūt abos Daugavas krastos skatāmajiem dabas un kultūrvēstures objektiem. Braucot pa upi, abos krastos vēl šur un tur var apskatīt līdz četrus metrus augstas kādreizējo krauju augšmalas. Te ir daudz apskatīšanas vērtu kultūrvēsturisko objektu, ko vislabāk var iepazīt, braucot pa upi ar laivu, plostu vai kuģīti. Šķiet, kuģītis būtu visnoderīgākais. Tas var piestāt gan vienā, gan otrā Daugavas krastā un var braukt arī pret straumi.
Ļoti vilinošs ir brauciens ar kuģīti pa Daugavu no Kokneses līdz Pļaviņām. Latvijā pirmskara laikā no Kokneses līdz Staburagam ar labiem panākumiem braukāja Gulbja motorlaiva, kuru vēlāk izkonkurēja kuģītis “Koknesis”. Kad “Koknesis” vēl nekursēja, uzņēmīgais Vīgantes jaunsaimnieks Alberts Santiņš uzbūvēja laivu, kurā ietilpa 10–12 cilvēki, un veda ekskursantus no Staburaga uz Koknesi. Viņa sieva Elza ar zirgu jāja pa Daugavas krastu uz Koknesi, lai zirgs, ejot gar krastu, atceļā vilktu laivu atpakaļ uz Vīganti.

Pie teiksmainās Kokneses

Kokneses stacijas tuvākais ceļš uz upi ved gar luterāņu baznīcu. Pļaviņu ūdenskrātuves platums šai vietā pārsniedz pusotru kilometru un ir arī pietiekami dziļš, lai tālākajam ceļojumam izvēlētos kuģīti. Krievkalna salas nākotne saistās ar uzņēmēja Viļa Vītola iecerēto latviešu 20.gadsimta dvēseļu piemiņas dārza ierīkošanu. Lai veicas!
Braucot pa straumi Rīgas virzienā, Daugavas senkrasta kraujā var redzēt Kokneses pilsdrupas. Kādreiz uz tām veda kāpnes ar 157 pakāpieniem.
Tagad pie nostiprināto pilsdrupu pamatiem skalojas viļņi. Pilsdrupas atrodas šauras pussalas smailē, kas izveidojusies starp Daugavu un Pērses grīvu. Pa Daugavu tuvojoties pilsdrupām, paveras pasakaini skaists skats. Kokneses pils jau 1206.gadā ir minēta Indriķa hronikā. Tātad 2006.gadā varēs atzīmēt astoņsimto gadskārtu. Te būtu vērts ierīkot pieturas vietu, lai varētu tieši no kuģīša nokļūt pie pilsdrupām. No tām paveras plašs skats uz Daugavu un Pērses lejteci, kur labajā krastā koku zaļumā paslēpies vasarnīcu ciems Bilstiņi – vairāku Latvijai nozīmīgu cilvēku (valodnieku Jāņa Endzelīna, Ernesta Bleses, mākslinieces Līvijas Endzelīnas u.c.) darba un atpūtas vieta.
Braucot pret straumi austrumu virzienā, sēļu zemes krasts atklājas vēl diezgan nesakopts, aizaudzis (labu ceļu trūkums!). Vidzemes krastā, kur atrodas Kokneses pagasts, cita pie citas rindojas viesu un atpūtas mājas: “Senči” ar netālo Pasta muižas Velnakmeni, “Kalna Sētas” un “Kalnavoti” ar krodziņu, ko sauc par Gubeni, “Baltā gliemežnīca” un “Daugavas radzes”. “Kalnavoti” piedāvā izbraukumus ar kuģīti, kas var uzņemt līdz 20 pasažieru.

Kur Staburadze raud

Vēl ašs Daugavas loks uz dienvidiem, un varam piestāt kreisajā krastā, kur satiekas Staburaga un Seces pagastu robežas. Tieši šeit Daugavā kādus 10 metrus no pašreizējā krasta un 5–6 metrus zem ūdens paslēpusies Staburaga klints. Bet krastā tuvu viena otrai divas mājas “Staburags” un “Staburadzes”. Pirmajā jau daudzus gadus dzīvo rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks. Viņi ir vistuvākie dzelmē dusošās klints kaimiņi un nenogurstoši tās piemiņas glabātāji. “Pats Staburags ar melnu dūņu cepuri galvā, sīkgliemežiem apaudzis, piecpadsmit lielus soļus no mana loga, tad divdesmit četrus dolomīta pakāpienus uz leju, kādus 10 metrus Daugava un piecus, sešus metrus zem ūdens (..). Līdz Staburagam virszemes, pareizāk virsūdens, kaislības nesniedzas” – tā raksta Māra Svīre. Viņu mājā vesela istaba atvēlēta Staburaga klints piemiņai. Dažus simtus metru tālāk sāk pieņemties kuplumā atjaunotā Vienības birzs, kuras vidū 2003.gada pavasarī atklāja tēlnieces Solveigas Vasiļjevas darināto Staburaga piemiņas zīmi “Dieva auss”. Tālāk pa Daugavas kreiso krastu var kājām doties uz kilometru attālo Vīgantes parku un dabā ar savām acīm skatīt to, kas palicis pāri no Valda “Staburaga bērnos” tik jauki aprakstītā Daugavas krasta, Vīgantes parka un bijušās Vīgantes muižas. Vīgantes parkā aplūkojama atjaunotā tēlnieces Aleksandras Briedes skulptūra “Daina” un Vīgantes parka jaunā estrāde, kas uzcelta 1990.gadā pēc arhitektes Ilmas Valdmanes projekta.
Parka dienvidu malā var iepazīties ar Liepavota mežsarga sētu, kas 1996.gadā saņēma Eiropas kultūras mantojuma dienu karogu kā tautas celtniecības piemineklis. Šajā Daugavas krasta posmā var izstaigāt staburadziešu veidoto dabas taku “Mīta”, kas vijas gar dziļo Dzirnupītes līci un aizved uz Reiņa ragu. No tā paveras skats uz pretējo krastu, kur paceļas majestātiskais Avotiņkalna pilskalns. Grūti pateikt, kurš skaistāks – pats kalns ar stāvo atseguma krauju ūdens malā vai tā atspulgs mierīgajos ūdenskrātuves ūdeņos.
Kuģītis atkal var grupu sagaidīt Vīgantes parka vecās estrādes vietā tieši virs Liepavota. Līdz Avotiņkalnam ir dažu minūšu brauciens. No šejienes jauki vērot Vīgantes zaļo krastu. Tālāk kuģītis slīd pāri bijušajai Piģēnu grūbei, no kuras vairs nav ne miņas, garām “Piešupītei”, kas ir vienīgā Daugavas šī posma kreisā krasta brīvdienu māja. Mazliet tālāk atrodas plašs vēsturisko un arheoloģisko pieminekļu komplekss ar Lejasdopeļu senkapiem, veco Robežkroga kapsētu, Pirmā pasaules kara vācu nocietinājumu sistēmas paliekām un tā sauktajiem Zviedru vaļņiem.

Pilskalns pie pilskalna

Aiz Piksteres ietekas Sēlijas silā atrodas biškopības pamatlicēja profesora Pētera Rizgas paša rokām celtās Oļu mājas, kuru pagalmā profesora 100.dzimšanas dienā tika uzstādītas piemiņas akmens.
Tikai dažus simtus metru tālāk Līkumu ceļa malā atrodas komponista Pētera Barisona priede un piemiņas akmens. Šai vietā 1947.gada 13.jūlijā pēkšņi pārtrūka tikai 43 gadus vecā komponista dzīves pavediens. Viņš apglabāts netālajos Sēlpils kapos.
Kuģītis mūs ved garām daudzu vēstures notikumu lieciniecēm. Pašā krastā zaļo Krustalīča priedes, kur atrodas arī Sēlpils senpilsētas vieta. Tālāk kuģa priekšā Daugavas vidū iznirst neliela saliņa, kurā tagad paslēpies Sēlpils pilskalns ar kādreiz varenās Sēlpils bruņinieku pils drupu atliekām. Tieši sēļu pils (castrum Selonum) 1208.gadā minēta Livonijas Indriķa hronikā. Tas ir sēļu kristīšanas gads un viņu valstiskuma beigu sākums. Kopš šā notikuma nupat būs pagājuši 800 gadu.
Kādus 300 metrus aiz Sēlpils pilskalna salas, mazliet tuvāk ūdenskrātuves labajam krastam, cita sala glabā kādreiz vareno Oliņkalna pilskalnu.
Ja pēc Oliņkalna pilskalna salas apskates piestāsim Daugavas labajā krastā, nokļūsim Klintaines pagasta Stukmaņu muižas kompleksā. Kādus 300 metrus tālāk varam aplūkot Vīna kalna pilskalnu. Nelielajā Klintaines pagastā (94 km²) ir zināmi seši pilskalni. Tikai nesen atklāja Pļaviņu pilskalnu jeb Kaķkalnu. Lokstenes un Mežmaļu pilskalnus nopostījusi Pļaviņu ūdenskrātuve.
No Stukmaņiem netālajā Klintainē var iepazīt Maltupes sauso gultni un tās apkārtni, kas ir īpaši aizsargājams dabas objekts. Daugavas kreisajā krastā vēl jāpiestājas Zvejnieklīcī, kas ir Sēlpils pagasta brīvdabas sarīkojumu vieta. Kājām var doties apskatīt Sēlpils kapsētu, vēsturisko Karātavu kalniņu un Sēlpils baznīcu, kas gaida uz atjaunošanu. Ar brīnišķīgu akustiku izceļas lauksaimniecības biedrības “Sakne” sarīkojumu zāle, kur ilgus gadus darbojies Raiņa klubs.
Ja gaitu turpinām pa lauku ceļu, tad būtu vērts apskatīt mazos Piedaugavas ciemus – Puļpānus, Plāterus, Spietiņus. Spietiņu priedēs paceļas Piektā gada upuru piemineklis. Interesants objekts ir kritene jeb ūdensrijējs, kas izveidojies Spietiņu līča galā.
Ja ir vēlēšanās un laiks atļauj, no Puļpāniem var doties apskatīt Sēlijas pauguraines ziemeļu gala augstāko virsotni Taborkalnu (157,8m). Turpat netālu ir Ezernieku Velnakalns, kas atgādina uz sāniem sasvērušos grimstoša kuģa klāju. Bijušajā Līkummuižā dzīvo un saimnieko Līkumu bāreņu nama iemītnieki.
Tad arī laiks vēlreiz kuģot pāri Daugavai, lai rīdzinieki Pļaviņās paspētu uz pēdējo vilcienu. Var, protams, raudzīt naktsmītnes vietu un nākamajā dienā iepazīt Pļaviņas, aplūkot Jāņa Jaunsudrabiņa, brāļu Štrālu un rakstnieces Emīlijas Prūsas bijušās dzīvesvietas. Pie Pļaviņu kultūras nama ir piemiņas akmens Pļaviņu kora simtgadei, pie dzelzceļa stacijas – piemiņas akmens komunistisko represiju upuriem. Ceļā uz Pļaviņu pilsētas vecāko daļu Gostiņiemn (sauca arī par Trentelberģi, Glazmanku, Zarnumiestu, Dankeri vai vienkārši Miestiņu) vēl apskatāms vēstures piemineklis – 17.gadsimtā zviedru celtie, bet nepabeigtie nocietinājumi – Zviedru (Aiviekstes) skanste.
No tās varam vērot Aiviekstes un Daugavas sateku.

Ruta Avotiņa