Tomēr gandrīz visi – ir ticīgie, ir neticīgie – grib šajā pasaulē dzīvot pēc iespējas ilgi. Ir tādi, kas fizisko, psihisko vai sociālo grūtību spiesti no dzīves aiziet labprātīgi. Par pašnāvībām “LV” rakstīja 2005.gada 1.aprīlī. Toreiz tika rakstīts, ka “vairums cilvēku, kas nolēmuši izdarīt pašnāvību, vēlas nevis mirt, bet gan atbrīvoties no neizturamajām sāpēm vai situācijas”. Tādēļ pat neliels pašnāvību skaita pieaugums jau liecina par to, ka sabiedrība slimo.
Bet citā skatījumā pašnāvību tomēr ir maz. 2003.gadā Latvijā labprātīgi no dzīves aizgāja 605. Tie ir tikai 1,87% no mirušo skaita (32 437) un niecīga daļa (0,026%) no iedzīvotāju skaita (“Demogrāfija 2004”. R.: CSP, 2004. – 26., 112., 121.lpp.).
Absolūtais vairākums cilvēku grib dzīvot pēc iespējas ilgi un pilnvērtīgi. Tādēļ dzīves ilguma rādītāji ir vieni no visaptverošākajiem sociālekonomiskajiem un dzīves kvalitātes rādītājiem gan valstīs kopumā, gan to teritorijās, gan sociālekonomiskajās grupās. Diemžēl reālus datus varam iegūt izvērstā veidā tikai par Latviju kopumā un kopsavilkuma datus par citām Eiropas valstīm.

Neviens no mums ne jaunībā, ne pusmūžā nezina, cik gadu varēs dzīvot šajā pasaulē. To apmēram apjauš tikai mūža beigās, kad konstatēta ļoti smaga un neārstējama slimība. Taču iedzīvotāji kopumā veido samērā stabilu masveida procesu, un statistika aprēķina daudz dažādu rādītāju, kas raksturo iedzīvotāju dzīves ilgumu, piemēram, noteiktu vecumu sasniegušo personu skaits uz 100 000 iedzīvotājiem, varbūtība nomirt, nesasniedzot nākamo vecuma grupu (parasti – gadu), varbūtība to izdzīvot, mirstības vecumkoeficients u.c. Tos sakopo mirstības un mūža ilguma tabulās (“Demogrāfija 2004”. – 142.-143.lpp.). Taču visplašāk lietotais rādītājs ir paredzamais (arī atlikušais, priekšāstāvošais) mūža ilgums. Visbiežāk to aprēķina katram vecuma gadam, atsevišķi vīriešiem un sievietēm,

dažreiz – pilsētu un lauku iedzīvotājiem (“Demogrāfija 2004”. – 140.-141.lpp.).
Latvijā pēdējā pusgadsimtā iedzīvotāju paredzamais mūža ilgums nav bijis liels. Visaugstākais vienu gadu veciem vīriešiem tas bija no 1986. līdz 1988.gadam, pārsniedzot 66 gadus, bet vienu gadu vecām sievietēm pārsniedza 74 gadus. Minimālās vērtības šie rādītāji sasniedza no 1994. līdz 1995.gadam: vīriešiem 61, sievietēm 73 gadi.
Turpmākajos gados paredzamais mūža ilgums vienu gadu vecām personām pamazām ir pieaudzis. Straujāk sievietēm, lēnāk – vīriešiem. 2003.gadā vīriešiem tas sasniedza 65,64, sievietēm 76,48 gadus (“Demogrāfija 2004”. – 140.lpp.).
Starptautiskajos salīdzinājumos parasti izmanto paredzamo mūža ilgumu piedzimstot. Šajā gadījumā to nedaudz samazina tā sauktā zīdaiņu (bērnu) mirstība pirmajā mūža gadā, kas vienmēr ir augstāka nekā turpmākajos bērnības gados.

Vidējais paredzamais mūža ilgums nav prognoze nākamai paaudzei, bet gan sociāldemogrāfiskā stāvokļa analītisks rādītājs. To aprēķina, izmantojot pārskata gada mirstības intensitātes rādītāju pēc dzimuma un vecuma grupām. Ja to gribētu interpretēt kā “prognozi”, tad būtu vajadzīga atruna, ka turpmākā gadsimta laikā mirstības intensitāte paliks nemainīga, taču diezin vai tā būs. Ja atkal nesāksies kari vai kas kariem līdzīgs – vai nu mūsdienu cilvēki būs tik nesaprātīgi! –, tad, augot labklājībai un uzlabojoties veselības aprūpei, dzīves ilgumam vajadzētu pieaugt. Gēnu inženierijas piesolītos brīnumus pagaidām nevērtēsim.
Starptautiskos salīdzinājumos vidējo paredzamo mūža ilgumu cenšas aprēķināt tā, lai visām valstīm tas attiektos uz vienu gadu un dati būtu salīdzināmi. Parasti tas izdodas tikai daļēji. Rakstam pievienotajā tabulā lielākajai daļai valstu tas aprēķināts 2002.gadam. Taču dažos gadījumos nācās izmantot vienu, divus gadus vecākus datus (Francija, Vācija – 2001., Ukraina – 1999.); toties par Latviju dati rēķināti pēc 2003.gada mirstības intensitātes.
Redzams, ka vislielākais paredzamais mūža ilgums ir Šveices un Zviedrijas iedzīvotājiem, valstīs, kuras prata izvairīties no postošajiem pasaules kariem. Turpat blakus Itālija un Norvēģija, kuras Otrajā pasaules karā gan bija iesaistītas, taču tiešā karadarbībā cieta mazāk.
Saraksta lejasdaļā, tātad ar vismazāko mūža ilgumu atrodas Otrajā pasaules karā smagi cietušās Krievija, Baltkrievija, Ukraina, kurās iedzīvotāju simtgadēs izveidojušos dzīvesziņu smagi sagrāva pēdējo desmitgažu “perestroikas”.
Tūliņ aiz šīm valstīm saraksta lejasdaļā ir Baltijas valstis: Igaunija, Latvija, Lietuva. Latviešu vīriešu vidējais paredzamais mūža ilgums piedzimstot (66 gadi) ir tieši par 10 gadiem mazāks nekā “vecajās” Eiropas Savienības valstīs (76 gadi). Sievietēm šī starpība ir mazāka.

Papildus tradicionālām statistikas tabulām aprēķinājām, kādā vecumā veidojas sieviešu labākās cerības uz garāku mūžu.
Izrādās, ka tad, ja izdodas sasniegt pensijas vecumu (šajā gadījumā 65 gadus), tad visās valstīs sieviešu “cerības” ir 3–5 gadi vairāk tikai tajās valstīs, kur vidējais paredzamais mūža ilgums ir garš, kā arī tajās, kur tas ir īss. Piedzimstot un 15 gadu vecumā sieviešu mūža ilguma pārsvars pār vīriešu mūža ilgumu, ar dažiem izņēmumiem, seko kopējam mūža ilgumam. Tātad – vīrieši savus mūža gadus lielā mērā zaudē jaunībā un pusmūžā – darbspēju vecumā.
Taču, detalizētāk izskatot šo jautājumu un izmantojot varbūtību nomirt, nesasniedzot nākamo vecuma grupu, nākas atzīt, ka vīriešiem varbūtība nomirt nākamajā dzīves gadā Latvijā ir lielāka nekā sievietēm absolūti visās vecuma grupās, sākot ar 0 gadiem un beidzot ar 90 (“Demogrāfija 2004”. – 142.–143.lpp.). Taču visās vecuma grupās starpības nav vienādas.
Vienu gadu veciem zēniem varbūtība nomirt nākamajā (otrajā) mūža gadā ir 0,00151, meitenēm – 0,00144. Lielāka starpība veidojas pusmūžā. Piemēram, 39 gadus vecam vīrietim varbūtība nomirt nākamajā gadā ir 0,00620, sievietei – tikai 0,00172, taču arī “cienījamos” gados sievietes ir dzīvīgākas (sekojot jaunvalodas tradīcijām “ilgtspējīgākas”). Attiecīgās varbūtības ir 0,08042 un 0,03989.

Secinājums:

– Taupiet un sargājiet vīriešus!
– Sargājieties paši! Vai atņemsim pudeles un smēķus.

Dr.oec. Inta Ciemiņa,

Dr.habil.oec. Oļģerts Krastiņš