
Galvenais Eirofakultātes uzdevums bija palīdzēt pēcpadomju
sabiedrībā izveidot neideoloģizētu sociālo zinātņu struktūru un Baltijas valstu
universitātes pietuvināt Rietumu universitātēm studiju, pētniecības un darba
organizācijas ziņā. Eirofakultātes piedāvātie studiju virzieni – tiesību
zinātnes, ekonomikas zinātnes, publiskā administrācija jeb sabiedrības vadības
zinātnes/politikas zinātnes – ar apmēram pārdesmit ārzemju mācībspēku
līdzdalību tika realizēti Latvijas Universitātē, Tartu Universitātē un Viļņas
Universitātē, bet bija pieejami arī citu augstskolu studentiem.
Kā atcerējās LU profesore un gandrīz visus šos gadus
Eirofakultātes direktora vietniece Latvijā Biruta Sloka, vispirms jaunās lietas
mācījās vietējie pasniedzēji un ierēdņi. Arī viņa pati sākumā gan mācījās un
kārtoja eksāmenus pie dāņu profesora Mortena Hansena (Eirofakultātes slēgšanas
pasākumā viņš atzinis – domājis, ka pastrādās Latvijā gadu, nevis ilgāk nekā
desmit), gan palīdzēja organizēt šīs pasniedzēju un dažāda līmeņa ierēdņu
grupas. Šajā nozīmīgajā augstākās izglītības projektā tika iegūtas sabiedrības
pārmaiņu procesu virzīšanai nepieciešamās zināšanas. Turklāt vieslektori ne tikai
lasīja lekcijas, bet arī sniedza konsultācijas krietni vien ārpus studiju vielas. Un
te nu kopā ar Birutu Sloku nospriedām, ka to visu tomēr vajadzētu ņemt vērā tiem
augstākās izglītības kvalitātes kritiķiem, kas bezatbildīgi spēj pateikt, droši
vien arī nezināšanas dēļ, ka mūsu augstskolās jau nekas nav mainījies... Dzīvei
normalizējoties, diemžēl atmiņa kļūst aizvien īsāka, un sasniegumi tiek uztverti
kā pašsaprotami, tāpēc vien ir vērts atgādināt par pieliktajiem pūliņiem.
Lai arī Eirofakultātes izveidošana un darbība ir bijis viens no saturiski
vērienīgākajiem starptautiskajiem projektiem augstākajā izglītībā, tas nebūt mums
nav vienīgais Baltijas jūras valstu palīdzības projekts un naudas izteiksmē arī ne
pats lielākais. Eirofakultātes direktors pēdējos četrus gadus profesors Gustavs
Kristensens no Dānijas (vadība vienmēr atradusies Rīgā un pārstāvējusi kādu no
donorvalstīm) reiz stāstīja, ka gandrīz vai pirmais ārzemnieks, ko viņš sastapis
pēc ierašanās Latvijā, bijis dānis, kas šeit piedalījies cietumu sistēmas
uzlabošanā. Bet, apgūstot jaunas pieejas tieši izglītībā, vairāk iespējamas
jaunas pieejas arī citās jomās.
Bet kā paliekošākos ieguvumus no šā projekta vērtē Baltijas jūras valstu ārlietu
ministriju izvirzītu un Baltijas jūras valstu Padomes apstiprinātu personu aizklātā
balsošanā par Eirofakultātes Vadības komitejas priekšsēdētāju ievēlētā un
septiņus gadus ārvalstu kolēģu lielo uzticību baudījusī Latvijas Augstākās
izglītības padomes priekšsēdētāja Baiba Rivža?
Pirmkārt, tā ir sociālo zinātņu studiju programmu reorganizācija, ārzemju
apmācības prakses pārņemšana, kā rezultātā radušies jaunā satura ekonomiku,
tiesības, publiskā sektora vadību apguvušie speciālisti, kas strādā ministrijās,
pašvaldībās, augstskolās un citur. Otrkārt, iegūtā pieredze sadarboties ar
starptautiskajiem partneriem zināmā mērā gatavoja Latviju Eiropas Savienībai, kā
arī palīdzēja iekļauties Boloņas procesā jeb Eiropas vienotās augstākās
izglītības telpas veidošanā, uzsākt 1996.gadā studiju programmu un augstskolu
akreditāciju. Bet ļoti nozīmīgs ieguvums ir arī Baltijas vienotība, jo,
Eirofakultātei darbojoties visās trīs valstīs, ciešākas kļuvušas arī to
universitāšu saites, radusies vienotāka un savstarpēji salīdzināmāka pieeja
augstākajā izglītībā kopumā, daudzos jautājumos visas valsts mērogā. Kā
Eirofakultātes slēgšanas pasākumā Rīgā teica arī Igaunijas izglītības un
zinātnes ministre Maila Repsa, šis projekts visiem tā dalībniekiem lika mainīties.
Un, visbeidzot, ieguvums, ka, Eirofakultātes vadošajiem mācībspēkiem integrējoties
vietējās augstskolās un sabiedrībā – nevis tikai ierodoties uz semestri vai diviem,
ir bijis iespējams kopā ar vietējiem mācībspēkiem un speciālistiem veidot daudz
dziļākas, konkrētajai vietai un situācijai piemērotas programmas un mācību
grāmatas, izdot augsta ranga Baltijas ekonomikas žurnālu; ārzemniekiem iedzīvojoties
vietējā vidē, ir bijusi iespējama lielāka atdeve.
Igaunijas
izglītības un zinātnes ministre Maila Repsa atzina, ka Eirofakultātes projekts visiem
tā dalībniekiem lika mainīties |
Eirofakultātes slēgšanas
pasākumā (no labās): Latvijas izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete,
Lietuvas Izglītības un zinātnes ministrijas galvenā speciāliste Lingaile Bagužiene,
Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Maila Repsa, Latvijas Universitātes rektors
Ivars Lācis un Tartu Universitātes prorektors Jāks Kangilaski |
Ārzemnieki kopā ar vietējiem
Eirofakultātes ekonomikas virziena koordinatore ir bijusi Rozvita
Kinga, publiskās administrācijas programmu pārzinājis Daunis Auers, bet tiesību
zinātnes – Hanss Jirgens Vildbergs, kurš savulaik ir pildījis amata pienākumus arī
Vācijas pārstāvniecībā Briselē.
Hanss Jirgens Vildbergs, kā pasniedzējs un pētnieks, koncentrējies
uz administratīvajām un konstitucionālajām tiesībām, savu pieredzi ir ielicis arī
Latvijas Satversmes tiesas un Administratīvās tiesas veidošanā, jaunā
Administratīvā likuma radīšanā, sniedzot daudzas konsultācijas gan valdības
pārstāvjiem, gan tiesu praktiķiem ar pamatmērķi, lai Latvijas jaunā tiesu struktūra
būtu pēc iespējas līdzīgāka Rietumeiropas valstīs pazīstamajai struktūrai.
Strādājot arī ar studentiem, Hanss Jirgens Vildbergs viņiem piedāvājis veikt
dažādu situāciju analīzi gan no Vācijas, gan plašākas Eiropas tiesu prakses, lai
rastos labāka izpratne par šo sistēmu.
Un tieši Hanss Jirgens Vildbergs ir bijis arī visaktīvākais mācību grāmatu
veidotājs sadarbībā ar vietējiem autoriem. Viesdocētāji ir uzskatījuši par
pienākumu sagatavot un atstāt Latvijā mācību materiālus, turklāt latviešu valodā,
lai tie būtu plaši pieejami, lai tajos atspoguļotos Latvijas pieredze, un tāpēc
grāmatas rakstītas kopā ar vietējiem kolēģiem (pavisam gandrīz divdesmit
grāmatas). Taču Hanss Jirgens Vildbergs akcentēja arī to, ka šobrīd vietējie
pasniedzēji jau vieni paši veido mācību līdzekļus – Eirofakultāte uz to ir
iedvesmojusi ne vienu vien autoru.
Pastiprinot pētniecību, pilnveidojot augstāko izglītību
Lietojot pagātnes izteiksmi attiecībā uz Eirofakultātē
strādājošo ārzemju pasniedzēju darbu, tas tikai nozīmē to, ka tajā ir beidzies
viens konkrēts posms, nevis sadarbība pārtraukta pavisam. Jo ārzemju kolēģiem ir
vēlme sociālo zinātņu attīstīšanu turpināt jaunā projektā, akcentējot
pētniecību un doktorantūru, ietekmējot pētniecības vidi.
Tiesa, jau tagad var teikt, ka Eirofakultāte ir pozitīvi iespaidojusi
doktorantūras attīstību, doktorantūras apmaiņas programmas. Tās viens no pirmajiem
direktoriem profesors Ārills Sēters no Norvēģijas ir izveidojis projektu Baltijas
valstu doktorantu iespējām mācīties ārvalstīs. Arī ikviens cits no ārzemju
pasniedzējiem, kam Eirofakultāte kļuva par pamata darbavietu, ir centies spējīgākos
studentus rekomendēt studiju vietām, stipendijām savā mītnes zemē. Vēl pavisam
nesen uz Eirofakultāti ar lielām pateicības jūtām atnācis kāds doktorants, kuram,
Eirofakultātes ietekmē centīgi strādājot, izdevies iegūt stipendiju studijām
Stenforda Universitātē. Tāpat arī LU Juridiskās fakultātes dekāns Kaspars Balodis ir atzinis, ka,
nebijis viņa dzīvē Eirofakultātes, viņš noteikti darbotos praktiskajā jomā, nevis
Vācijā aizstāvētu doktora darbu un paliktu strādāt augstskolā. Eirofakultāte ne
vienu vien ir motivējusi gan iegūt doktora grādu, gan vienlaikus nepamest akadēmisko
vidi.
Tomēr doktorantūras attīstība pie mums, kā zināms, joprojām ir ļoti aktuāla.
Turklāt Gustavs Kristensens jau pirms vairākiem gadiem izteica ideju, ka Latvijā
vajadzētu izveidot nacionālu pētnieku grupu, kas nodarbotos ne ar ko citu, kā vienīgi
ar pētījumiem, kā tas ir raksturīgi Rietumos. Arī Hanss Jirgens Vildbergs ir atzinis,
ka uz jaunizveidotās pamatstruktūras ir jāattīsta nākamais līmenis, vairāk
jāgādā par to, lai jaunie pētnieki varētu iesaistīties starptautiskā darbā, lai
tieši uz pētniecības bāzes tālāk pilnveidotos arī augstākā izglītība. Jo
Latvijā ir liels intelektuālais kapitāls.
…Šobrīd jau LU Senāts ir pieņēmis lēmumu par Eirobaltijas centra dibināšanu un
atbalstīšanu.
Ausma Mukāne,
speciāli “Latvijas Vēstnesim”