Pirms esam nonākuši līdz kritiskai robežai

Pasākumu komplekss

– Mēs te saskatām vairākas problēmas. Katra iniciatīva mazināt inflāciju ir ļoti laba, bet šobrīd samazinātās PVN likmes piemērošana pārtikas produktiem nozīmē ievērojamu zaudējumu budžetam – aptuveni 70 līdz 80 miljonus latu, ko vajadzēs kompensēt. Pēc FM aprēķiniem, kas ir diezgan tuvi EM aprēķiniem, inflācija šādā gadījumā varētu samazināties, pastāvot zināmiem apstākļiem, proti, ja neceltos citu preču cenas. Bet, ņemot vērā to, ka pasaulē turpinās gan degvielas, gan gāzes cenu celšanās, var gadīties, ka mūsu vēlme samazināt PVN pārtikas produktiem palielinās lielo veikalu, kas turklāt nav Latvijas veikali, tīklu peļņu, nedodot gaidīto efektu.
Mēs arī nevaram pieprasīt, lai tirgotāji par atlaistā nodokļa vērtību samazinātu cenas. Esmu runājis ar ekspertiem un vietējiem tirgotājiem. Viņi uzskata, ka PVN samazināšana nav īstais risinājums un preces diezin vai kļūs lētākas. Mēs nevaram piespiest tirgotājus atteikties no peļņas, un kādēļ gan lai viņi to darītu?
Varētu mēģināt atsevišķi izskatīt jautājumu par samazinātās PVN likmes piemērošanu dažām precēm, piemēram, maizei, kas tiek cepta uz vietas, bet efekts nebūs tik liels kā potenciālais defekts, kas var izvērsties vairākus desmitus miljonu latu lielā zaudējumā valsts budžetā. Tas šobrīd nav efektīvākais veids, kā samazināt inflāciju.

– Mēdz teikt, ka vislabākais veids, kā samazināt inflāciju, ir par to nerunāt, jo inflācijas gaidas ir nozīmīgs cenu pieaugumu veicinošs faktors. Pašlaik inflācijas ierobežošanas pasākumus izstrādā speciāli izveidota profesionāļu darba grupa, kurā ir pārstāvji no FM, EM un LB. Esmu ierosinājis tajā iesaistīt arī analītiķus no citām bankām. Latvijā nav nemaz tik daudz speciālistu, kas spētu nopietni izanalizēt inflācijas problēmu un sniegt valdībai ieteikumus, kā rīkoties. Tie, kas apzināti, ir iesaistīti šā jautājuma risināšanā.
Inflācijas samazināšana ir vesels pasākumu komplekss, kas jāveic gan Latvijas Bankai, gan valdībai. Faktiski nelielais mūsu budžeta deficīts nebūt neietekmē inflāciju, turklāt kopš gada sākuma valsts budžetā ir izveidojies 80 miljonu latu fiskālais pārpalikums. Tomēr, lai arī nestrādājam ar deficītu, inflācija nemazinās. Tādēļ jāmeklē citas sviras cenu kāpuma iegrožošanai, lai gan valdībai to nav nemaz tik daudz.
Ir tā dēvētie maigie un stingrie paņēmieni inflācijas bremzēšanai. Šobrīd tiek izskatīta iespēja likt lietā vairākus “maigos paņēmienus”, bet ir skaidrs, ka cenu pieaugums uzreiz neapstāsies. Inflāciju efektīvi var iegrožot ar “stingrajām metodēm”, piemēram, tūlītēju darba algu iesaldēšanu, kas mazinās pieprasījumu, bet eksperti uzskata – un es viņiem piekrītu – , ka situācija Latvijā šobrīd nav tāda, lai varētu sākt iesaldēt algas. Mūsu valsts attīstās visstraujāk salīdzinājumā ar pārējām ES valstīm, par ko liecina pēdējos gados vērojamais straujais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums. Eksperti un arī mani kolēģi – citu valstu finanšu ministri – atzīst, ka tas neizbēgami nes sev līdzi inflāciju. Lai arī 6% inflācija ir nedaudz par augstu, tā nav traģiska. Ņemot vērā straujos Latvijas ekonomikas attīstības tempus, eksperti uzskata, ka tā šobrīd ir pieļaujamā līmenī. Traģiski būtu, ja inflācija sasniegtu divciparu skaitli.
Krasa iejaukšanās šajā situācijā varētu izraisīt daudzas negatīvas tendences. Piemēram, ja mēs censtos ierobežot straujo kreditēšanas attīstību, bankas varētu atrast citus ceļus un iespējas. Varētu mēģināt nedaudz mazināt pieprasījumu, nepārdodot preces uz līzinga, bez pirmās iemaksas.
Stingriem pasākumiem vēl nav pienācis laiks, jo nav iestājusies kritiskā robeža. Viens no stingrajiem pasākumiem varētu būt kreditēšanas nodokļa ieviešana, taču šādā gadījumā reizē ar sabiedrisko patēriņu ierobežosim arī ražošanu, jo kredītu ņem ne tikai individuālie patērētāji, bet arī uzņēmumi. Iejaucoties mēs varam panākt pretēju efektu un palēnināt mūsu attīstību. Tā kā mūsu attīstības bāze salīdzinājumā ar vidējo ES bāzi ir zema, iejaukšanās var radīt negatīvākas sekas, nekā šobrīd rada 6% inflācija. Turklāt šķiet, ka inflācija, lai arī pamazām un lēnāk, nekā bijām cerējuši, tomēr krītas. Taču līdz 21.jūlijam vēl par to diskutēsim.

Jāsaglabā attīstības temps

– Tās ir savstarpēji cieši saistītas lietas. Visi vēlas dzīvot labāk un saņemt lielāku algu, bet tas palielina pieprasījumu, kas savukārt izraisa inflāciju un galarezultātā reālais algu paaugstinājums nav noticis. Tāpēc jāatrod līdzsvars.
Tā kā inflācija lēni krītas, laiks, kad vajadzētu veikt stingros tās ierobežošanas pasākumus, attālinās, turklāt, tos piemērojot, efektu varam panākt uz īsu brīdi, bet ilgtermiņā sekas varētu būt nelabvēlīgas. Jau pavasarī eksperti, izanalizējuši situāciju, atzina, ka tā nav valstij traģiska, daudz svarīgāk ir saglabāt attīstības tempus. Vairākus gadus uzturēt šos tempus zināmā līmenī ir krietni būtiskāk nekā panākt nelielu mirkļa efektu un izjaukt labo un stabilo attīstību. Kā jau teicu, mūsu attīstības līmenis atpaliek no ES vidējiem rādītājiem, un arī mūsu cenas ir zemas, tādēļ pašreizējā situācija nevar saglabāties un cenas kāps, kamēr sasniegsim ES vidējo līmeni. Mēs šo procesu varam mīkstināt, bet ne apturēt. Ja mēs zaudētu attīstības tempus un saglabātos arī inflācija, tas būtu vēl sliktāk, nekā ir tagad, kad ir samērā augsta inflācija, bet arī attīstības tempi ir pietiekami strauji.

Eiras ieviešana pagaidām reāla

– Domāju, ka jā. Visi mūsu rādītāji, izņemot inflāciju, atbilst Māstrihtas kritērijiem. Ja neizdosies to samazināt atbilstoši šo kritēriju prasībām, var rasties zināmas bažas par to, vai mēs spēsim šo mērķi īstenot, bet, ja virzība paliek tāda pati kā tagad, tas ir pilnīgi reāli.
Līdz šim esam īstenojuši diezgan stingru fiskālo politiku, tādēļ tās vājināšana diezin vai nāktu par labu tautsaimniecībai.

Mēs esam izvirzījuši mērķi ieviest Eiropas valūtu, un šobrīd, manuprāt, nevajadzētu atteikties no šā mērķa. Ir labi, ka mums šāds mērķis ir un mēs uz to ejam. Laiks rādīs, vai mums tas izdosies.

– Nekas briesmīgs. Bet pozitīvi ir tas, ka mums ir šis stratēģiskais mērķis un mēs uz to virzāmies. Runājot par investīciju piesaisti, jāteic, ka stingrajiem fiskālajiem mērķiem ir izšķiroša nozīme. Ja investori redz, ka valdība stingri virzās uz nosprausto mērķi, viņiem rodas pārliecība par zināmu stabilitāti, kas savukārt nāk par labu investīciju piesaistei.

Vēlmēm un iespējām jābūt līdzsvarā

– Protams, ne. Mums nav tik daudz līdzekļu. Turklāt, ja arī nauda būtu, finanšu ministrs nav tiesīgs pēc sava prāta izlemt, kam dot vai nedot, – tas ir visai valdībai kopīgi risināms jautājums. Valdība ir vienojusies, ka 2006.gada valsts budžeta deficīts būs 1,5% no IKP, un no tā izriet zināmas konsekvences. Tā kā visas vēlmes tāpat nav iespējams izpildīt, vispirms jāraugās, lai līdzekļi tiktu atvēlēti ar likumu noteiktajām prioritātēm, piemēram, dalībai NATO – 2%, veselības aprūpes sistēmas reformai, minimālās darba algas paaugstināšanai par 10 latiem ar nākamo gadu, kas nozīmē arī pedagogu darba algu celšanu, neapliekamā minimuma palielināšanai, pensiju indeksācijai.
Tiekoties ar katru ministru atsevišķi, mēģināsim noskaidrot, kuras prioritātes ir patiešām neatliekamas un kuras var pagaidīt. FM pēc valdības lūguma pārskatīs ieņēmumu prognozes, kuras, spriežot pēc šā gada ieņēmumiem, varētu palielināt.

– Ideāls, protams, ir bezdeficīta budžets, bet mēs to vēl nevaram atļauties. Turklāt visām minētajām budžeta prioritātēm nepieciešams tik liels finanšu apjoms, ka citām prioritātēm faktiski nekas neatliek. Nauda vajadzīga arī vietējas nozīmes ceļu remontam, tiesnešu, prokuratūras darbinieku un kultūras darbinieku algu paaugstināšanai utt. Diemžēl nevaram visiem šiem mērķiem piešķirt tik daudz līdzekļu, cik tiek prasīts, jo trūkst resursu. Tādēļ tik liela papildu summa kā 725 miljoni latu netiks atvēlēta.

– Par 30 līdz 40 miljoniem latu vairāk nekā šogad, neskaitot bāzi. Tātad kopā – papildus aptuveni 70 miljoni latu.

– Uzreiz, gada laikā, mēs to nevarēsim, bet lēnām uz to virzīsimies. Ja IKP pieaugs tikpat strauji kā līdz šim, trīs līdz piecu gadu laikā šādu līmeni iespējams sasniegt. Bet jāņem vērā, ka mēs nevaram attīstīt tikai vienu sektoru – visu sektoru attīstībai ir jābūt līdzsvarā.

– Budžets varētu pieaugt aptuveni par 80 līdz 100 miljoniem latu. Ideāli būtu, ja papildu līdzekļus mēs varētu piešķirt vienreizējiem pasākumiem, kas ļautu veikt uzlabojumus dažādos sektoros, bet netiktu iekļauti nākamā gada bāzē. Vienreizējas investīcijas nepieciešamas faktiski visos sektoros.

– Tam visam būtu jārod kompensācija. Varētu jau to darīt, bet tas ir jālīdzsvaro ar pasākumiem citās sfērās un jādomā par turpmāko attīstību. Ja saruks ieņēmumi budžetā, vēl pēc gada nebūs iespējama tālāka attīstība. Esmu par to, ka labāk ir, kaut arī lēni, tomēr virzīties uz priekšu. Bet minimālās pensijas ir iespējams pārskatīt.
Neapliekamā minimuma piemērošana strādājošajiem pensionāriem, protams, ir politiska izšķiršanās, bet domāju, ka sabiedrība var sagaidīt šādu lēmumu. Būs jāmeklē kompensācijas mehānismi, jo, kā zināms, pensionāri nav bagātākā mūsu sabiedrības daļa. Taču virzībai uz to jānotiek pakāpeniski, saglabājot līdzsvaru starp vēlmēm un iespējām.