Neuzņemoties supermena lomu

– Neesmu atvedis līdzi savu komandu, jo vispirms kandidēju uz Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) projekta vadītāja vietu. Vēlāk izrādījās, ka Kultūras ministrijā ir radušies papildu projekti un tika nolemts to īstenošanu uzticēt man. Šā iemesla dēļ radās jautājums par struktūras izveidi, kas spētu ieviest šādus projektus. Ja nebūtu šādu trīs vērienīgu projektu, nerastos vajadzība pēc šādas aģentūras un varētu iztikt ar pastiprinātu LNB projekta biroju, kurā agrāk bija nodarbināti seši cilvēki. Kad mani uzaicināja uz “Jaunā laika” frakcijas sēdi Saeimā, satraukumā man izspruka, ka mēģināšu pārvilināt kvalificētus speciālistus no privātfirmām, taču tas diezin vai ir iespējams, jo atalgojums aģentūrā nav konkurētspējīgs. Neesmu vēl sameklējis visus darbiniekus, taču akustiskās koncertzāles projektam izdevās pieņemt darbā talantīgu jauno inženieri, kuram darba pieredze ir no otrā kursa. Par šādām algām būšu spiests pats izaudzināt speciālistus.

– Šobrīd nevaru jums atbildēt, cik būs aģentūrā nodarbināto. Pašreiz ir 11. Pie tā mēs vēl strādājam. Jautājums ir, cik es varēšu samaksāt profesionālim un cik lielu pienākumu nastu varēšu viņam uzkraut. Nacionālajai bibliotēkai, akustiskajai koncertzālei un Laikmetīgās mākslas muzejam obligāti ir nepieciešami savi projektu vadītāji. Aģentūrā galvenais būs smadzeņu centrs ar ambiciozo direktoru (smaida – red.), viņa vietnieku, šiem trijiem projektu vadītājiem un pieciem inženieriem, lai pasūtītājam – Kultūras ministrijai – ne par ko nebūtu jāuztraucas. Projektu vadītāji būs jauni, godkārīgi un talantīgi cilvēki, kuri perfekti pārzina datora programmas un svešvalodas. Savukārt pieredzējušie vīri viņus turēs grožos. Smadzeņu centrā iekļausies inženieri vidējos un vecākos gados, kuri vairs nefantazē par augstām karjerām, bet tiecas uz stabilitāti profesionālajā dzīvē. Viņi spriež – valsts darbā ir lielāka stabilitāte un visas sociālās garantijas, tāpēc radošā ziņā var strādāt brīvi. Inženieri visu urbs dziļi, un komandas kodols visu bīdīs uz priekšu. Ja man ir nauda kabatā, tad es prasu to, ko gribu, un man ir jāprot paprasīt. Būtu populistiski apgalvot, ka viens cilvēks, proti, es būšu supermens, kurš definēs visas vajadzības informācijas tehnoloģiju, vēdināšanas, elektroapgādes, ugunsdrošības un citās celtniecības darbu jomās, tādēļ ir nepieciešami inženieri. Grēks neizmantot to veiksmīgo pieredzi, ko esmu ieguvis, vadot lidostas celtniecību. Valsts ir investējusi prāvu naudu manā apmācībā, un es vēlos savas zināšanas izlietot tieši valsts labā.

Jautājums par Rīgas līdzdalību

– Jā, tā sanāk. Daudzi neizprot, ko nozīmē tik lieli projekti Latvijā, kur simt gadus nekas ievērojams nav uzbūvēts. Vidējais aģentūras apgrozījums gadā būs 30 miljoni. Par to man būs pilnā mērā jāatbild. Otrreiz valsts tik milzīgas būves nevarēs atļauties.
Esmu pārliecināts, ka ejam pareizo ceļu, jo ar šīm lietām nedrīkstētu nodarboties Valsts nekustamā īpašuma aģentūra kā valsts īpašuma apsaimniekotāji. Nebūtu arī jāveido kroplīga struktūra, kurā ietilptu gan ministriju pārziņā esošo īpašumu apsaimniekošana, gan kapitālā celtniecība. Neredzu iemeslu, kāpēc šie projekti būtu jābremzē. Pēc Rīgas domes lēmuma par īpašumu nodošanu valsts rīcībā to zemesgrāmatā iereģistrēsim kā apvienotu zemesgabalu. Apjozīsim žogu riņķī un sāksim nolīdzināt būvlaukumu, lēnām demontējot liekās ēkas.
Vēl diskutējam, kāda būs Rīgas pilsētas līdzdalība. Izveidota kopīga koordinācijas padome ar Rīgas domes Attīstības komitejas priekšnieku Edmundu Krastiņu, Latvijas Būvinženieru savienības vadītāju Mārtiņu Straumi un Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētāju Juri Pogu priekšgalā. Nesūrojos, kad Ministru kabineta sēdē atteica papildu finansējumu no valsts budžeta, jo pēc tā nav nepieciešamības. Būvniecības izmaksās iekļausies arī mūsu administrācijas izdevumi, kam sekos līdzi Kultūras ministrija. Par būvniecības darbiem tiks izziņots starptautisks konkurss. Ļoti ceru, ka uzvarēs vietējo celtniecības uzņēmumu līgumsabiedrības.
Mums būs vajadzīga pietiekami liela publicitāte – mājaslapas, bukleti, sarunas ar presi, iespēja regulāri informēt tautu, valsti, pasauli. Aģentūrā ar sabiedriskajām attiecībām nodarbosies divi cilvēki.

– Gada budžetu 613 975 latu vērtībā veidoju, par pamatu ņemot LNB iepriekšējo gadu reālos tēriņus. Likums “Par valsts aģentūrām”, kā arī metodiskā bāze nosaka, cik lielas var būt algas. Esmu izmantojis labu atalgojuma līmeņa pētījumu, ko sagatavojusi firma “Fontes R&I”. Visas algas noteicu mazliet zemākas par ieteiktajām. Pēc presē radītās ažiotāžas pie manis ieradās pārbaudītāji no Valsts Kontroles, kam noliku priekšā patiesos skaitļus. Kontrolieri neatklāja pārkāpumus, taču deva vērtīgus padomus aģentūras darba kvalitātes uzlabošanai.

– Jā, pietiekami daudz. Latvijā nav atrodami speciālisti specifiskās jomās. Uz konsultantu vietām mēs rīkosim atklātu konkursu Eiropas Savienības mērogā.

Bibliotēkas simboliskā vīzija nenoveco

– Jā, gada beigās skiču projektu varētu iesniegt apstiprināšanai Rīgas pilsētas būvvaldē. Ja pirmie meti un skices 90. gadu sākumā bija cēls žests, tad tagad Gunāram Birkertam vairs nav jānodarbojas ar mecenātismu. Arhitektūras sadaļa, tai skaitā telpu plānojums, interjera detaļas un fasāde ir konsultāciju uzņēmuma “Hill International” līguma sastāvdaļa, un Gunārs Birkerts strādās kopējā komandā. Par to viņš saņems atbilstošu samaksu. Neslēgsim atsevišķu līgumu par viņa pakalpojumiem. Esmu pārliecināts, ka pirms 14 gadiem tapusī ēkas simboliskā vīzija nav novecojusi. Akustiskās koncertzāles un bibliotēkas ēkas būs vienots ansamblis, kas aizņems Daugavas krastu no Akmens tilta līdz Dzelzceļa tiltam. Domāju, ka šīs ēkas labi iederēsies Pārdaugavā.

– Iesniegtais skiču projekts nav jāpārstrādā, bet jāsakārto atbilstoši Latvijas būvnormatīvu prasībām, lai varētu iesniegt apstiprināšanai būvvaldē. Nauda ir iztērēta pamatoti, un par naudas izšķiešanu te nevar runāt. Sarunās ar “Hill International” tika panākta vienošanās, ka viņi uzņemsies galvenā projektētāja pienākumus un novedīs tehniskā projekta izstrādi līdz galam. Būvniecības gaitā viņiem uzticēsim autoru uzraudzību. Prognozēju, ka pamatakmeni bibliotēkai ieliksim nākamgad jūlijā vai augustā.

– Uzskatu, ka koncertzālei un Laikmetīgās mākslas muzejam ir jāpieslēdz publiskās privātās partnerības (3“P”) finansējums. Tā ir pasaules prakse, ar ko patlaban iepazīstos. Investoru interese ir savu naudu droši ieguldīt valstij piederošā objektā un pārskatāmā veidā to dabūt atpakaļ. Valsts šīs celtnes pakāpeniski no viņiem izpērk. Piemēram, Budapeštā nesen uzcelta akustiskā koncertzāle, teātris un muzejs kā viens komplekss. Šajā akciju sabiedrībā privātajam kapitālam pieder 99 procenti, bet valstij – viens procents. Katru gadu valsts daļu no būvniecībā iztērētā atdod atpakaļ. Tad šī akciju proporcija tiek pārskatīta. 20 vai 30 gados privātajiem paliek desmit procenti. Kad neatmaksātā daļa ir tikai divi vai trīs procenti, atlikušo ieguldījumu investors var arī valstij uzdāvināt. Mums būs konsultanti, kas palīdzēs izstrādāt šādas finansēšanas shēmas. Valsts finansējums ir nepieciešams vismaz līdz visu objektu tehniskā projekta izstrādei, kad būs skaidri redzams, cik tas noslēgumā izmaksās. Ņūkāslā biju vietā, kur pirms dažiem mēnešiem ekspluatācijā nodota akustiskā koncertzāle, un tai visapkārt ir līdzens būvlaukums, kas atstāts investoru piesaistīšanai un infrastruktūras sakārtošanai. To reglamentē pilsēta. Birmingemā pirms vairākiem gadiem koncertzāli iebūvēja ostas graustu rajonā, kas stimulēja visas infrastruktūras sakārtošanu – ar veikaliņiem un krodziņiem un citām infrastruktūras būvēm.

Lielās ģildes pārbūve neattaisnotos

– Tā kā jaunā koncertzāle ir paredzēta kā mājvieta trijiem no valsts pilnībā finansētiem mākslinieciskajiem kolektīviem – kamerorķestrim, akadēmiskajam korim un simfoniskajam orķestrim, angļu konsultantiem “Theatre Projects Consultants” uzdevām rūpīgi izpētīt esošo ēku. Tad atklājās, ka, par septiņiem vai astoņiem miljoniem latu veicot pārbūvi, nespēsim no Lielās ģildes radīt pilnvērtīgu akustisko koncertzāli klasiskā izpratnē. Doma baznīcā un daļēji Lielās ģildes telpās ir dabīgā akustika. Taču akustiskās koncertzāles atšķirība ir tā, ka skaņa tiek regulēta. Balkonos grozās sienas, griesti kustas augšā un lejā. Biju uzaicināts Budapeštā uz akustisko koncertzāli mēģinājuma laikā, kur viens no pasaulē ievērojamākajiem konsultantiem veica skaņošanu. Pati ēka kļūst par muzikālu instrumentu, skaņa ir fantastiska un izplatās vienmērīgi.
Lai atpelnītu akustisko koncertzāli, nepieciešamas vismaz 1200 – 1300 sēdvietas un jāorientējas pārsvarā uz augstas klases viesu māksliniekiem.

– Domāju pie tā ķerties šogad, taču vēl nav pietiekama finansējuma projekta priekšizpētes stadijai. Tai būs jāalgo ārvalstu konsultanti. Esmu priecīgs, ka koncertzāle un bibliotēka kā projekti virzās gandrīz vienlaikus, bet muzejs nav tik steidzams.
Man būs jāsēžas pie viena galda ar “Latvenergo” vadību un jāvienojas, cik lielu teritoriju no “Rīgas elektrotīklu” aizņemtās viņi vēlas paturēt kā industriālās vēstures liecības. Aģentūrai izdevīgāk būtu veikt esošo ēku renovāciju, piebūvējot klāt mazāk. Manuprāt, “Latvenergo” rīcībā varētu atstāt vienu trešdaļu no visām ēkām.

– Tas notiks drīz. Pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas. “Delna” visos konkursos piedalīsies kā sabiedriskais novērotājs. Mums nav nekā slēpjama.

Uzziņai:

Gaismaspils paredzamās izmaksas – 81 līdz 90 miljoni latu (1800 līdz 2000 Ls/m²), akustiskajai koncertzālei kopā ar konferenču centru paredzēti aptuveni 30 miljoni latu, Laikmetīgās mākslas muzejam – 20 miljoni latu.