
...Un nāks meitene baltās zeķēs
Rīgas Mūzikas internātskolas meiteņu koris Foto: Andris Kļaviņš |
To, ka Rīgā kļuvis par vairākiem tūkstošiem iedzīvotāju
vairāk, vakar varēja pamanīt visur, jo sevišķi Vecrīgas un Rīgas Latviešu
biedrības nama apkārtnē — tur risinājās Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku
nozīmīgi notikumi.
“Māmuļā” sanēja kā bišu stropā, jo tur 86 jaunatnes labākie kori dziesmu karā
cīnījās, lai tiktu atzīti par labskanīgāko no labākajiem divpadsmit nominācijās,
bet 11. novembra krastmalā izskanēja lielais svētku atklāšanas koncerts. Laiks
gavilēt kopā ar bērniem un jauniešiem ir klāt! Un nav ko gausties, ka vienu nedēļu
Rīgā būs vēl grūtāk braukt ar auto, toties tā būs raibāka, dzīvāka un
priecīgāka.
Aicinājums uz gavilēšanu nav pagājis secen arī tūristiem. Rīgas Biržas namā, kur
izvietots Dziesmu svētku informācijas centrs, sastaptie austrālieši Gita un Nimo pēta
pilsētas karti, lai atrastu vietas, kur notiek koncerti. Rīgas Latviešu biedrības
namā starp rudzupuķu vainadziņiem vīd daudz sirmu galvu, jo svētkos klāt vēlas būt
arī jauno dziedātāju vecāki un vecvecāki. Dažs sūdzas, ka informācija gan varēja
būt uzskatāmāka, tas palīdzētu gan pašiem dalībniekiem, gan līdzjutējiem. Nama
vestibilā laiku pa laikam kāds no koriem skaļi uzgavilē, puiši demonstrē kaut ko
līdzīgu vārtu guvēju rituāldejām sportā. Tas nozīmē, ka Lielās Žūrijas maņu
orgāni labvēlīgi uztvēruši viņu pūliņus. Bet skolotāji nekautrējas pat asaru
noraust. Mēs esam dziedātāju tauta!
Pajautājām par izjūtām svētku pirmajās dienās pašiem dalībniekiem un
līdzjutējiem.
Es atkal dziedāšu korī
Kristīne, studente:
— Esmu viena no svētku brīvprātīgo izpalīgu korpusa, kas atpazīstami pēc
oranžajiem glābēju krāsas krekliņiem. Studēju Rīgas Tehniskās universitātes
otrajā kursā vides zinības. Esmu piedalījusies vairākos iepriekšējos skolēnu
dziesmu svētkos kā Cēsu ģimnāzijas audzēkne, dziedājusi un dejojusi. Dziedāšanas
skolotāja bija Anna Kauliņa. Vislielākās emocijas sagādāja uzstāšanās Lielajā
estrādē. Ataust daudz jauku atmiņu par skatēm, konkursiem, ceļojumiem ar kori.
Mazliet žēl, ka, sākot studijas, pametu dziedāšanu korī. Pieteikties
brīvprātīgajos izpalīgos mudināja jaukās atmiņas, gribējās būt tuvāk šiem
brīnišķīgajiem svētkiem. Uzskatu, ka pietiek atelpas. Vakar pie mums Informācijas
centrā dziedāja koris, mēs dziedājām līdzi, un es nolēmu, ka atgriezīšos pie kora
dziedāšanas. Droši vien mūsu augstskolas korī.
Inga Ozoliņa Foto: Andris Kļaviņš |
Svētki – liels skaistums
Madara Veigure, Rīgas Mūzikas internātvidusskolas audzēkne:
— Mācos 5.klasē un dziedu skolas 5.—9.klašu meiteņu korī. Man kā dziedātājai
šie ir pirmie dziesmu svētki, bet iepriekšējos es dejoju. Atceros, kā mēs dejojām
lietū plēves apmetņos, slīdot un klūpot. Esmu bijusi visos mēģinājumos, kas mums
notika četras reizes nedēļā. Dziesmas diezgan grūti izdziedamas. Mūsu skolā mācās
meitenes arī no laukiem. Viņas nakšņo internātā. Rīdzinieces brauc mājās, svētku
laikā ceļamies agri — sešos. Mācos spēlēt klavieres. Labi jau ir tādi svētki,
kad visi apvienojas un iznāk liels skaistums.
Skaistās balsis
Ieva Apīne, 5. klases skolniece:
— Pirmie dziesmu svētki man bija 2000. gadā. Tos ļoti gaidīju, jo gribējās
uzzināt, kas tādos svētkos darās, viss bija jauns un interesants. Tad viss bija liels,
pat skolotāji. Kad kaut kas notiek pirmo reizi, to ļoti gaidi. Ne vienmēr viss
piepildās. Tagad jau pierasts. Nē, nu ir jau arī kaut kas jauns. Man patīk dziesma
“Zelta kauss”. Svētkos var dzirdēt skaistas balsis. Mums jādabū pirmā vieta, tad
cīnīsimies ar citiem koriem finālā, un beigās dabūsim “Grand prix”. Tad mēs
būsim labākais koris valstī un brauksim dziedāt pa citām pilsētām.
Būšu mūziķe
Inga Ozoliņa, Madonas vidusskolas 9. klases skolniece:
— Man šie ir pirmie Dziesmu svētki, kurus ļoti gaidīju. Ja dziedāšanu var saukt
par darbu, tas ritēja visu gadu, bet tagad vasarā katru dienu veselu mēnesi. Skolotāja
Aina Miezīte ir pietiekami stingra, tā ka nekāda “izslīdēšana” no
mēģinājumiem nesanāk nevienam. Es vēl dziedu arī Madonas Mūzikas skolas korī.
Madonā muzicēšana ir ļoti populāra, nevienu nepiespiež, paši nāk. Skolā ir zēnu
koris, jauktais koris, meiteņu koris. Visiem pirmās pakāpes. Lieli nopelni ir pazīstamajam mūsu
puses mūzikas skolotājam Artim Kumsāram.
Madara Veigure un Ieva Apīne Foto: Andris Kļaviņš |
Šodien koru skatē jūtam patīkamu satraukumu, jo šķiet, ka viss būs labi. Dziesmas
nav vieglas, bet, ja katru dienu mēģinām, tad iemācīties var. Man patīk visas
dziesmas, bet nevaru sacīt, ka man kāda ļoti, ļoti patiktu. Domāju, ka varētu
nākotnē saistīt savu dzīvi ar mūziku, ar dziesmu, jo spēlēju klavieres, mācos arī
ģitāras spēli. Skolas mācību priekšmeti man padodas viegli, un domāju, ka palīdz
arī mūzika. Man patīk, ka katra diena paiet vienā pienākumu ritumā.
Svētku laikā nakšņojam Juglas 16. vidusskolā, nekāda lielā gulēšana neiznāk —
četras piecas stundas. Ceļamies sešos. Ar nepacietību gaidu svētku gājienu un lielo
noslēguma koncertu, kad pirmo reizi dziedāšu lielajā kopkorī Mežaparka estrādē.
Vecātēva gēni
Dainis Kalniņš, uzņēmējs:
— Skolu jaunatnes svētki ir arī mani svētki, jo vēlos būt klāt, kad uzstāsies
Vidzemes priekšpilsētas jaunatnes koris “Anima”, kurā dzied mana meita Sandra un
Franču liceja koris, kurā dzied dēls Kārlis. Vecākais dēls Ingus arī dzied korī,
studējot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūrā. Laikam jau
vainīgi vectēva gēni. Arvīda Kalniņa balss vēl šodien labi skan unisonā ar
pārējiem Skrundas vīru kora un ansambļa “Arājs” vīriem. Pats esmu dziedājis
tikai Rudbāržu pamatskolas korī, jo vairāk metos uz sportošanu. Uzdziedāt gan varu,
kas zina, varbūt iestāšos kādā veterānu korī. Tāpēc esmu lepns uz saviem
bērniem, kas turpina vectēva aizsāktās tradīcijas, jo latvieši tomēr ir
dziedātāju tauta, nu, būsim godīgi, varbūt aiz itāļiem un spāņiem.
Andris Kļaviņš