Svētki – liels skaistums

Madara Veigure, Rīgas Mūzikas internātvidusskolas audzēkne:
— Mācos 5.klasē un dziedu skolas 5.—9.klašu meiteņu korī. Man kā dziedātājai šie ir pirmie dziesmu svētki, bet iepriekšējos es dejoju. Atceros, kā mēs dejojām lietū plēves apmetņos, slīdot un klūpot. Esmu bijusi visos mēģinājumos, kas mums notika četras reizes nedēļā. Dziesmas diezgan grūti izdziedamas. Mūsu skolā mācās meitenes arī no laukiem. Viņas nakšņo internātā. Rīdzinieces brauc mājās, svētku laikā ceļamies agri — sešos. Mācos spēlēt klavieres. Labi jau ir tādi svētki, kad visi apvienojas un iznāk liels skaistums.

Skaistās balsis

Ieva Apīne, 5. klases skolniece:
— Pirmie dziesmu svētki man bija 2000. gadā. Tos ļoti gaidīju, jo gribējās uzzināt, kas tādos svētkos darās, viss bija jauns un interesants. Tad viss bija liels, pat skolotāji. Kad kaut kas notiek pirmo reizi, to ļoti gaidi. Ne vienmēr viss piepildās. Tagad jau pierasts. Nē, nu ir jau arī kaut kas jauns. Man patīk dziesma “Zelta kauss”. Svētkos var dzirdēt skaistas balsis. Mums jādabū pirmā vieta, tad cīnīsimies ar citiem koriem finālā, un beigās dabūsim “Grand prix”. Tad mēs būsim labākais koris valstī un brauksim dziedāt pa citām pilsētām.

Būšu mūziķe

Inga Ozoliņa, Madonas vidusskolas 9. klases skolniece:
— Man šie ir pirmie Dziesmu svētki, kurus ļoti gaidīju. Ja dziedāšanu var saukt par darbu, tas ritēja visu gadu, bet tagad vasarā katru dienu veselu mēnesi. Skolotāja Aina Miezīte ir pietiekami stingra, tā ka nekāda “izslīdēšana” no mēģinājumiem nesanāk nevienam. Es vēl dziedu arī Madonas Mūzikas skolas korī. Madonā muzicēšana ir ļoti populāra, nevienu nepiespiež, paši nāk. Skolā ir zēnu koris, jauktais koris, meiteņu koris. Visiem pirmās pakāpes. Lieli nopelni ir pazīstamajam mūsu puses mūzikas skolotājam Artim Kumsāram.
 

Madara Veigure un Ieva Apīne Foto: Andris Kļaviņš

Šodien koru skatē jūtam patīkamu satraukumu, jo šķiet, ka viss būs labi. Dziesmas nav vieglas, bet, ja katru dienu mēģinām, tad iemācīties var. Man patīk visas dziesmas, bet nevaru sacīt, ka man kāda ļoti, ļoti patiktu. Domāju, ka varētu nākotnē saistīt savu dzīvi ar mūziku, ar dziesmu, jo spēlēju klavieres, mācos arī ģitāras spēli. Skolas mācību priekšmeti man padodas viegli, un domāju, ka palīdz arī mūzika. Man patīk, ka katra diena paiet vienā pienākumu ritumā.
Svētku laikā nakšņojam Juglas 16. vidusskolā, nekāda lielā gulēšana neiznāk — četras piecas stundas. Ceļamies sešos. Ar nepacietību gaidu svētku gājienu un lielo noslēguma koncertu, kad pirmo reizi dziedāšu lielajā kopkorī Mežaparka estrādē.

Vecātēva gēni

Dainis Kalniņš, uzņēmējs:
— Skolu jaunatnes svētki ir arī mani svētki, jo vēlos būt klāt, kad uzstāsies Vidzemes priekšpilsētas jaunatnes koris “Anima”, kurā dzied mana meita Sandra un Franču liceja koris, kurā dzied dēls Kārlis. Vecākais dēls Ingus arī dzied korī, studējot Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūrā. Laikam jau vainīgi vectēva gēni. Arvīda Kalniņa balss vēl šodien labi skan unisonā ar pārējiem Skrundas vīru kora un ansambļa “Arājs” vīriem. Pats esmu dziedājis tikai Rudbāržu pamatskolas korī, jo vairāk metos uz sportošanu. Uzdziedāt gan varu, kas zina, varbūt iestāšos kādā veterānu korī. Tāpēc esmu lepns uz saviem bērniem, kas turpina vectēva aizsāktās tradīcijas, jo latvieši tomēr ir dziedātāju tauta, nu, būsim godīgi, varbūt aiz itāļiem un spāņiem.