Svētki visās varavīksnes krāsās

Pagājušās nedēļas nogalē Daugavpils kupli un skanīgi svinēja savu 730.gadskārtu

Ar saules dainu dziedātājus un klausītājus sveica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga Foto: Egita Jonāne

Kad ceplis atdzisīs un meistari noņems sargājošo lausku kārtu, visā krāšņumā skatienam pavērsies svēpētā keramikas bagātība Foto: Egita Jonāne

Piektdien, 17.jūnijā, pilsētas domē iemājoja ceļojošā izstāde par Daugavpils sadraudzības pilsētām Lietuvā, Krievijā, Polijā, Izraēlā un citās zemēs. Nākamajā dienā Novadpētniecības un mākslas muzejā atklāja Valentīnas Zeiles un viņas skolnieku tēlniecības izstādi un novada podnieki iekūra turpat skvērā uzbūvēto keramikas cepli, no kura svētdienas rītā tika celtas laukā melnumā mirdzošas svēpētas krūzes, vāzes un svečturi. Vienības laukumā pilsētai, tās ļaudīm un ciemiņiem tika dota svētība ekumeniskā dievkalpojumā. Jubilejas svinības vainagoja Daugavpils novada dziesmu svētki Stropu estrādē.
Daugavpils vēsturiski veidojusies kā multinacionāla pilsēta, un ļaudis te runā dažādās valodās, taču, kā uzsver domes priekšsēdētāja Rita Strode, “kad runa ir par Daugavpili, visi runājam vienā valodā – mīlestības valodā”.
Ar nedalītu mīlestību daugavpilieši uzņēma savu novadnieci Valentīnu Zeili, kuru nerimtīgais meklētājas gars un mīlestība uz franču kultūru 1982.gadā aizveda uz Parīzi, kur viņa mācījusies pie izcilā medaļu mākslinieka Remona Korbēna, atkārtoti ieguvusi Parīzes Mākslas akadēmijas stipendiju un par savām skulptūrām un medaļām saņēmusi visaugstākās balvas prestižās izstādēs. Valentīna kļuvusi par atzītu un mīlētu pedagoģi, un nu jau ilgus gadus viņai ir pašai sava mākslas skola. Daugavpils muzejā viņa tagad rāda ne vien savus, bet arī divpadsmit savu audzēkņu darbus.
Kā saka māksliniece, izstādes iniciatori ir tieši viņi: “Pirms dažiem gadiem man bija izstāde Rīgā, un es labi zināju, kādas rūpes un darbu prasa skulptūru pārvadāšana, tāpēc daugavpiliešu laipno uzaicinājumu sākumā noraidīju. Bet mums bija tikšanās ar vēstnieku Rolandu Lappuķi, un viņš ieminējās, ka nākamo izstādi Latvijā es varētu rīkot kopā ar saviem skolniekiem. Viņi bija sajūsmā! Man nekas cits neatlika kā piekrist, jo viņi visi brīnišķīgi strādā un viņiem ir ko rādīt.”
Mīlestības darbs ir arī biogrāfiskais romāns “Valentīna”, ko māksliniece rakstīja kopā ar Guntu Strautmani un klajā laida Anitas Mellupes apgāds “Likteņstāsti”. Šis fascinējošais stāsts par radošas personības veidošanos un garīgo izaugsmi aizrāvis daudzus, bet Roalds Dobrovenskis nav spējis atteikt sev to prieku iztulkot grāmatu krievu valodā, lai tā būtu pieejama plašākam lasītāju lokam. “Neviens mani nelūdza to darīt, nekādu pasūtījumu netiku saņēmis,” saka rakstnieks. “Bet jutos laimīgs, ka varu tulkot to, kas man tik ļoti patīk. Tā ir grāmata par ļoti neparastu likteni, par unikālu dzīvi. Par cilvēku, kas manā uztverē ir Latvijas nacionālā bagātība. Par kultūras tiltiem starp Latviju un Franciju, arī Daugavpili un Parīzi.”
Un tā “Likteņstāsti” uz svētkiem atveda Valentīnas Zeiles un Guntas Strautmanes grāmatu krievu valodā, kam tulkotājs devis poētisku nosaukumu “Parīze, tālāk visur”.
Daugavpilieši lepojas ar savu keramiķu studiju “Latgale”, kam pamatus licis Staņislavs Vilcāns no slavenās Silajāņu podnieku dzimtas un ko nu jau desmito gadu vada Lilija Zeiļa. Pēc “Latgales” meistaru darinājumiem arvien ir liels pieprasījums gadatirgos, tie godam pārstāvējuši sava novada tradīcijas Dziesmu svētkos un citos sarīkojumos, guvuši starptautisku atzinību daudzās Eiropas valstīs.
Kopā ar Kultūras fonda kopu “Pūdnīku skūla”, kuras meistari darbojas Rēzeknes novadā, jau daudzkārt veidotas kopīgas izstādes un plenēri, brīvā dabā būvēti un kurināti keramikas cepļi. Podnieki to darīja arī šajos svētkos, pašā pilsētas centrā uzburdami mākslas rašanās brīnumu.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv