Viņš negribēja sludināt

Ādolfs Erss, kura 120.dzimšanas diena apritēja 13.jūnijā, ilgus gadus bija it kā piemirsts. Un ko gan varēja gaidīt rakstnieks, kura mūžs pāragri noslēdzās padomju režīma cietumā 1945.gada 29.septembrī. Pat viņa kapavieta ir tikai, domājams, kaut kur Centrālcietuma tuvumā. Represēta tikusi arī viņa meita, tulkotāja Mirdza Ersa, kam pieci gadi bija jāpavada Vorkutā (1951–1956) par piederību tā sauktajai franču grupai.

Ādolfs Erss Foto no Ojāra Zandera arhīva

Plašāk par Ā.Ersu padomju laikā rakstījuši tikai Ilgonis Bērsons un Andris Vējāns. Tagad, protams, mēs vairs nepārmetīsim Ā.Ersam līdzdalību laikrakstos “Līdums”, “Tēvijas Sargs” un “Latvis”. Ā.Erss bijis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1932), kādu laiku bijis Latvju rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības priekšsēdētājs (1926). Par viņa dzīves traģisko noslēgumu vairāk rakstījis Ilgonis Bērsons grāmatā “Deviņi likteņi” (2001).
Šinī rakstā necentīšos aptvert visu Ā.Ersa dzīvesgājumu, analizēt visas viņa gandrīz vai pussimts grāmatas. Viņš sācis ar dzeju, turpinājis ar daudziem stāstu krājumiem un romāniem. Jau Aleksandrs Čaks uzskatīja, ka Ā.Ersa proza ir savdabīgāka par viņa liriku. Daudz ir arī ceļojumu aprakstu. Ā.Ersa estētisko kredo daļēji izteic viņa atziņa: “Gatavību sasniegusi māksla negrib sludināt, bet tikai rādīt.” Pievērsīšos tikai divām, manuprāt, būtiskām un reizē simpātiskām Ā.Ersa daiļrades iezīmēm.
Ā.Erss dzimis Vidzemē, Cēsu novadā, piedalījies 1905.gada nemieros, represēts, bēguļojis: Pēterburgā, Maskavā un tepat Latgalē, galvenokārt Rēzeknē (1911–1914), kur viņš iepazīstas ar savu nākamo dzīvesbiedri dziedātāju Helēnu Kozlovsku. Latgale it kā kļūst par viņa otru dzimteni. To viņš tēlo savā dzejā, stāstos, romānos. Ne jau tikai seno, leģendām apvīto un dievbijības apgaroto Māras zemi, bet arī Latgales nabadzību un brīžam visai skarbo ikdienu. Ne velti latgaliešu cilmes latviešu rakstnieks Alberts Sprūdžs (ko nogalina padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei 1944.gada 7.aprīlī) par viņu 1935.gadā sacījis: “Erss dzīvojis, aktīvi darbojies un cietis līdzi Latgales priekiem un bēdām. Nav brīnums, ka viņš saaudzis ar Latgali, tāpat kā ar savu dzimteni Vidzemi (..). Ādolfs Erss – populārākais latviešu rakstnieks Latgalē.”
Ā.Erss rakstīja arī par seno Latgales arhitektūru un vāca latgaliešu tautasdziesmas un tautasdziesmu meldijas. Jau 1918.gadā viņš uzsvēra: “Latgale vēl mums ir bagāta, neizsmelta tautas gara mantu krātuve.” Bet nedrīkst kavēties ar folkloras vākšanu arī Latgalē, jo ar katru kapu kalnā apgūlušu māmiņu zūd tautas tradīciju īstenās glabātājas. Tā kā arī Rainim Latgale tuva, viņš mudina Ā.Ersu pierakstīt Latgalē vēl saglabātās tautas meldijas. Kad Ā.Erss atgriežas ar apmēram 300 savāktām tautasdziesmu meldijām, viņš savu veikumu nodod tālākai rīcībai profesionālim Jurjānu Andrejam.
Rakstnieks diezgan daudz ceļojis. Viņam ir apraksti par Itāliju, Somiju, Čehoslovākiju, bet īpaši jāuzsver viņa nopelni Baltijas valstu kultūru tuvināšanā. Ā.Erss kādu laiku bija pat laikraksta “Pēdējā Brīdī” speciālkorespondents Lietuvā. Viņš rakstījis par Latvijas Nacionālā teātra viesizrādēm toreizējā Lietuvas galvaspilsētā Kauņā un arī par lietuviešu viesizrādēm Rīgā, par apmaiņu ar koncertiem un mākslas izstādēm. Ā.Ersa spalvai pieder grāmata “Lietuva” (1930) un jaunatnei domātā “Pa Lietuvas ceļiem” (1939). Lietuvas motīvi atplaiksnī viņa dzejā un prozā, jo katolisko Lietuvu viņš pazīst ne sliktāk kā Latgali. Lietuvieši arī izdevuši vairākus Ā.Ersa darbus.
Rakstniekam tāpat bijuši cieši sakari ar Igauniju. Jau 1929.gadā iznākusi viņa grāmata “Brīvā Estija”. Vairāki stāsti tulkoti igauniski. Pēc viņa atzinuma, vispār igauņi tulko no latviešu valodas vairāk, nekā mēs no igauņu. Rakstā “Igauņu kultūras fonds” Ā.Erss atzīst, ka igauņi par saviem kultūras darbiniekiem rūpējas vairāk nekā mūsējie. Pat igauņu avīzes Ā.Ersam šķiet saturīgākas nekā latviešu. Ā.Erss atzinīgi novērtējis igauņu dramaturgu lugu uzvedumus Rīgā. Viņš aicina latviešu grāmatizdevējus neaizrauties ar lētas beletristikas izdošanu, bet vairāk domāt par kaimiņu tautu rakstnieku publicēšanu.
Atjaunotās Latvijas laikā izdotas vairākas Ā.Ersa prozas grāmatas, arī dzejas izlase “Cel altāri no zemes” (1999). Bet pielikt punktu Ā.Ersa literārā mantojuma apgūšanai vēl par agru.

Dr.h.philol. Ojārs Zanders