Desmit gados Sēlijas labā, vismaz kultūrvēsturiskā ziņā, ir paveikts ļoti daudz, bet – galvenais – šis kultūrvēsturiskais jēdziens “Sēlija” ir plaši izskanējis Latvijā un iesakņojies vietējo iedzīvotāju apziņā, atdevis viņiem “sēlisko identitāti”, pašapziņu, lepnumu par dzimto pusi. Taisnību sakot, tas ir samērā vienreizējs fenomens Latvijas vēsturē, kad atdzimst novada reģionālā pašapziņa. Kaut kas līdzīgs pirms 100 gadiem notika Latgalē un pirms 80 gadiem lībiešu pusē.
Ir dibināta Sēlijas asociācija (1995.gadā Ilūkstē), kopš 1999.gada regulāri notiek Sēlijas kongresi (1999.g. – Aknīstē un Viesītē, 2001.g. – Ilūkstē un Neretā, 2003.g. – atkal Viesītē, 2005.gadā – Jēkabpilī un Sēlpilī), ir pacelts Sēlijas karogs (2000.gadā to apstiprināja Heraldikas komisija), ir iznākušas daudzas vērtīgas grāmatas un rakstu kopojumi par Sēliju (“Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”, “Latvijas Vēstnesī”). Sēlijas problemātikai bez tādiem izseniem Sēlijas patriotiem kā V.Ancītis, L.Ķuzāne, M.Poiša pievērsušies ievērojami humanitāro zinātņu pārstāvji – M.Rudzīte, S.Cimermanis, J.Urtāns, R.Avotiņa u.c., pat pasaulslavenais valodnieks akadēmiķis Vladimirs Toporovs ir laidis klajā izcilu rakstu par sēļu problēmu arheolingvistikā (Onomastica Lettica, II, 2004). Lai izsakām pateicību Dr. S.Timšānam par rosīgo darbošanos Sēlijas asociācijas vadītāja amatā gandrīz desmit gadus.

Kas tad īsti ir Sēlija?

Manā uztverē, tas ir vismaz trijdabīgs jēdziens. Pirmkārt, tas ir senās sēļu cilts izplatības areāls Latvijā un Lietuvā, par kuru būtu jārunā arheologiem, valodniekiem, antropologiem. Arhaiskā baltu cilts, kuras ziedu laiki bija 2.–4.gs. pēc Kr. dz., ieņēma plašas teritorijas, senās Peitingera tabulas Daugavu dēvē par “fluvius Selianus”, bet pēc tam pakāpeniski sēļus izspieda agresīvākie latgaļi un augštaiši, un sēļu aizņemtā teritorija dažādos laikos varētu būt bijusi dažāda, uz ko jau norādījis izcilais lietuviešu valodnieks Kazimiers Būga, pats cēlies no sēļiem. Otrkārt, Sēlija ir lingvistisks novads ar īpatnējām sēliskām, augšzemnieciskām intonācijām, kas bez Daugavas kreisā krasta zemēm iesniedzas patālu Vidzemē, gar Aivieksti, līdz Madonai, pat Gulbenei.
Tas ir arī kultūrvēsturisks novads ar sēlisku mentalitāti, kuru pārstāv Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Veselis, Jānis Akuraters, Velta Toma un Imants Auziņš, Pēteris Barisons un Arvīds Žilinskis, brāļi Skulmes, arī zinātnieki no Sēlijas – Pēteris Nomals, Pēteris Rizga, Pēteris Kulitāns, Vilis Skārds, Pauls Stradiņš un daudzi citi. Manuprāt, valodnieciski sēliskās izloksnes arvien izzūd, bet kultūrvēsturiskā Sēlija vairāk turpina dzīvot mūsu apziņā. Turklāt vēl jāuzsver, ka Sēlija ir allaž bijusi multikonfesionāls un multikulturāls novads, kur darbojušies daudzu tautu pārstāvji – arī vācieši, ebreji, poļi, lietuvji. Pieminēsim abus Stenderus, arī Manceli un Fīrekeru, mācītājus Lundbergu un Vāgneru; Stenderu saistība ar Sēliju akcentēta jaunākajās grāmatās un Stenderu piemiņas zīmēs.
Treškārt, Sēlija ir potenciāls administratīvi teritoriāls veidojums Daugavas kreisajā krastā, kas iekļauj Jēkabpils, Aizkraukles rajonu (pilnīgi vai daļēji), Daugavpils rajona daļu Daugavas kreisajā krastā un pat mazu gabaliņu no Ogres rajona. Šī teritorija, Augšzeme, ir saskaldīta starp rajoniem, un arī tās administratīvā piederība Zemgalei vai Latgalei pašreiz ir visai neskaidra. Pēdējos gados ir ticis diskutēts jautājums administratīvi teritoriālās reformas kontekstā (arī vairākās Zinātņu akadēmijas izbraukuma sēdēs), ir ticis izvirzīts jautājums par Sēlijas apriņķi vai pat apgabalu. Pašreiz Sēlija ir sadalīta starp trim četriem rajoniem, un vai varētu izdalīt Sēliju kā īpašu reģionu, tas ir sāpīgs jautājums. Lielā mērā situāciju nosaka infrastruktūra, ļoti sliktie ceļi Daugavas kreisajā krastā, jaunu centru veidošanās pēckara posmā.

Vai Latvijas “piektā zvaigzne”?

Jā, savā ziņā sāpīgi ir apzināties, ka visām senās Latvijas ciltīm ir savi Latvijas Republikas Satversmē noteikti apgabali – Kurzeme, Zemgale, Latgale, Vidzeme (Līvzeme, Livland), vienīgi sēļiem tāda nav paredzēta. Pavīd doma, ka varētu deklarēt Sēliju par piekto Latvijas apgabalu, un, ja kā atsevišķu apgabalu izdalītu arī Pierīgu (Rīgavu), tad Latvija varētu sastāvēt no sešiem apgabaliem. Taču gribētu atgādināt, ka Latvijas Republikas Satversmes 3.pantu, kurā definēti apgabali, tiesīga mainīt tikai visas tautas nobalsošana. Ja nu šāds referendums būtu jārīko par Pierīgas (Rīgavas) pacelšanu apgabala statusā, tad varbūt arī Sēliju Satversmē varētu definēt kā apgabalu?
Taču tas prasītu nopietnu teritoriālu izpēti. Sākot šo kongresu, saņēmām no Krustpils pilsētas atjaunošanas iniciatīvas grupas (Pētera Mauriņa parakstītu) vēstuli, kurā kongress gan tika apsveikts, bet visai noteikti tika atgādināts, ka tas sanāk Latgales teritorijā – senajā Krustpils pilī, Daugavas labajā krastā, ka sēļi “lien” Latgalē un Krustpils pilsēta būtu atjaunojama, šķirti no Jēkabpils (vēstule publicēta arī laikrakstā “Brīvā Daugava”, 2005.g. 26.maijā, Nr.59). Sēļi nav agresīvi, un uz Latgali nepretendē, vēsturiskā Asotes pils un novads savulaik patiešām ir ietilpuši Jersikas valstī, latgaļu zemē. Taču vienlaikus līdz ar zinātniekiem jāatzīst, ka sēļu cilts senatnē ir dzīvojusi arī Daugavas labajā krastā, tur joprojām (īpaši gar Aivieksti) rodamas sēliskās izloksnes. Krustpils Korfu novads ir vēsturiski etnogrāfiski īpašs, luterānisks, atšķirīgs no Latgales, un kolēģis akadēmiķis T.Millers no Medņiem sevi uzskata par sēli, nevis latgali (savukārt īsti latgaliskie Varakļāni pašreiz itin kā iekļauti Vidzemē).
Domāju, ka šādi iekšēji “teritoriāli” strīdi neko labu Latvijai nedod; robežas ir nosacītas, vēl cara laikā nospraustie un definētie administratīvie veidojumi un pat pirmās Latvijas Republikas laika apriņķu robežas ir visai nosacītas un atsevišķos gadījumos precizējamas.
Vai Sēlija varētu kļūt par Latvijas “piekto zvaigzni”, tas ir grūti atbildams jautājums. Tās teritorija salīdzinoši ir neliela, iedzīvotāju skaits vēl mazāks, nav sakārtota infrastruktūra, ļoti slikti ir ceļi – Daugavas labā krasta teritorijas pašreizējos administratīvajos rajonos zināmā mērā kompensē kreisā krasta trūcīgumu. Viss ir ļoti rūpīgi jāpārdomā, pirms Sēlijas jautājumu liekam visas tautas nobalsošanā.
Savu ierosmi varētu dot Lietuvas pieredze – tur bez administratīvi teritoriālā dalījuma Seims domā arī par kultūretnogrāfisku reģionēšanu, izdalot kā atsevišķus reģionus Aukštaitiju, Žemaitiju, Sudavu, Dzūkiju un arī Lietuvas Zemgali (Žiemigala); Žemaitijā esot izdotas pat īpašas pases. Varbūt Sēlijai, tāpat kā “Lībiešu krastam”, varētu tikt piešķirts šāds kultūrvēsturiska novada statuss?
Katrā ziņā Latvijas reģionalizēšanas kontekstā par Sēliju vēl būs jādomā, īpaši par tās saimniecisko pacēlumu, par ceļu būvi, par jaunatni, izglītību, skolām, arī par kultūras pieminekļu saglabāšanu (šajā sakarā piemēra pēc jāpiemin unikālā Vārnavas muižas koka ēka, kuras saglabāšanai pienācis pats pēdējais brīdis), tāpat par Sēlijas dižkokiem (J.Vuškāns) un tās pilskalniem (J.Urtāns) un daudz ko citu.
Latvijas zinātnieki “Letonikas” programmas ietvaros iecerējuši Sēlijas enciklopēdijas sagatavošanu, par ko jau rakstījis akadēmiķis S. Cimermanis (Latvijas Vēstnesis, 2005.g. 27.05) – tās veidošanas gaitā varētu pamatot, dziļāk izpētīt, varbūt atrisināt vienu otru no še skartajām (un arī neaplūkotajām) problēmām. Enciklopēdijai vēlamies piesaistīt iespējami vairāk vietējo Sēlijas darbinieku, no pašvaldībām, no kultūras iestādēm, no skolām. Tāpat pienācis laiks Sēlijas asociāciju no Latvijas Zinātņu akadēmijas, no Rīgas nodot pilnīgi pašas Sēlijas ziņā, Rīgā atstājot tikai pētniecisko pusi, asociācijas atbalsta grupu, varbūt arī atjaunojot “Rīgas sēļu klubu”. Lai sagatavotu nākamo, 5. Sēlijas kongresu, kas notiktu Sēlijas vēsturiskā vārda pieminējuma 800 gadu atcerei 2008.gadā Viesītē, Sēlijas asociācijas vadība nule nodota pieredzējušā Viesītes mēra Jāņa Dimitrijeva rokās, kurš līdz šim bijis asociācijas viceprezidents, bet nu kļūst par Sēlijas asociācijas prezidentu.
Jau šogad Sēlijas kongresa otra diena – pirmoreiz šo kongresu vēsturē – risinājās Sēlpilī, tiesa, nevis Vecsēlpilī, bet Sēlpils pagasta kultūras namā, t.s. Sēlijā. Tieši sēļu pils (castrum Selonum) 1208.gadā minēta Livonijas Indriķa hronikā saistībā ar senajiem sēļiem un lietuvjiem, – tas ir 1208. sēļu kristīšanas gads un viņu valstiskuma beigu sākums. Taču kaut kāda identitāte, atmiņas un iekšējs protests pret apspiestību ticis saglabāts cauri gadu simtiem. Dziļi glabātais izpaudās 1905.gada revolūcijā, kuras norises šajā Latvijas pusē īpaši vērienīgas bija tieši Sēlpilī un Eķengrāvē. Tādēļ arī kongresā atcerējās šīs Latvijas vēstures dramatiskās lappuses – gan tad, kad kultūras ministre Helēna Demakova Jēkabpilī pasniedza Lubānas skolniekam Gintam Skudram balvu par labāko 1905.gada revolūcijai veltīto sacerējumu, gan Spietiņu priedēs, gan arī godinot Pēteri Rizgu, sēlpilieti. Pēteris Rizga, vēlāk slavens biškopis, profesors, viens no pirmajiem Zinātņu akadēmijas locekļiem, bija Sēlpils pagasta vēlētās rīcības komitejas vadītājs 1905.gadā, un šajā sakarā atgādinājām, ka 1905.gads iezīmējās ar to, ka togad Latvijā pirmoreiz tika veidotas neatkarīgas pašvaldības.
Viena no kongresa laika ierosmēm bija arī tēlnieces O.Nigules veidotā piemiņas akmens uzstādīšana revolucionāram Jānim Luteram (Bobim) dzimtajā Saukā – šis 1905.gada kaujinieks izcēlās ar leģendāru drosmi un kļuva par Alberta Bela sacerējuma “Saucēja balss” galvenā varoņa Karlsona prototipu. No šīsdienas augstumiem Luters un viņa darbi, īpaši aktivitātes Helsinkos, vērtējami visai pretrunīgi, taču nav noliedzams, ka 1905.gads bija latviešu tautas politiskā atmoda, no kuras nedrīkstam atsacīties.
Sēlijas kongresā tika daudzināta arī Daugava, tās dīvainā enerģētika, teiksmas, plosti, krāces, senlaiku kuģošana no Bizantijas uz Vikingiem, Staburags, Daugavas senleja, zveja Daugavā, vēlāk spēkstacijas. Tika risinātas domas par Daugavas atdzīvināšanu tūristiem, par Daugavas izmantošanu un izdaiļošanu. Tieši iepretī Sēlijai un saistībā ar to iecerēts latviešu 20.gadsimta dvēseļu piemiņas dārzs Kokneses Krievsalā, kuru veidot uzņēmies Vilis Vītols, arī seno sēļu pēctecis, ar saviem domubiedriem. Šī vērienīgā iecere arī atdzīvinās Daugavu un varbūt radīs jaunu latviešu svētvietu netālu no nebūtībā nogrimušā Staburaga.
Taču Sēlijas aktivitāšu degpunktā lai liekam Sēlijas patriotisma izjūtu iedzīvināšanu, īpaši jaunatnē. Sēliskais ir tas pats latviskais, daļa latviskā, ar novada īpatnībām. Ja dzīvi un spēcīgi būs Latvijas novadi, tad dzīva būs arī Latvija, arī 21.gadsimtā.