Romantisks oreols apņem pirmo iestudējumu, ko veidoja jaunais baletmeistars Jevgeņijs Čanga. Lomās mirdzēja zvaigžņu ansamblis – Anna Priede, Ināra Gintere, Aleksandrs Lembergs, Haralds Ritenbergs. Arī Velta Vilciņa un Janina Pankrate, kuras no sākuma nāvīgi apvainojās, ka viņām nebūs jādejo Pelnrušķīte, bet vēlāk uguņoja ļauno pusmāsu lomās, radot leģendārus tēlus.
Otrā atgriešanās 1991.gadā bija mazāk veiksmīga. Baltajā namā notika rekonstrukcija, balets pārdzīvoja “jaunos laikus”, mākslinieki mētājās pa svešām skatuvēm.
Trešā atgriešanās ir negaidīta un zināmā mērā šokējoša. Nav pierasts, ka klasiskos baletus atjauno pēc desmit vai mazliet vairāk gadiem. Vismaz 20 – 25 gadu atstarpe, kamēr izrāde nodilst, noput, zaudē ritmu un nervu. Katrai paaudzei savu Gulbi, Džuljetu un Pelnrušķīti!
Bet nu – LNO baleta šefs Aivars Leimanis pērn sēž Permas starptautiskā baleta konkursa žūrijā līdzās ar savu jaunāko kolēģi, moldāvu-krievu-baltkrievu skolas dejotāju un baletmeistaru Radu Poklitaru, kas Maskavas Lielajā teātrī veidojis divus skandalozus baleta iestudējumus: “Palāta Nr.6” un “Romeo un Džuljeta”. Un gaišredzīgā viedībā viņš pēkšņi saka: “Ziniet, Radu, būtu jauki, ja jūs kaut ko iestudētu arī Latvijā.”

Bez baletkurpēm

Izrādās, Poklitaru jau gadus četrus sapņojis par savu “Pelnrušķīti”.
Turklāt mūsdienīgu. Nesenajā Prokofjeva “Romeo un Džuljetas” izrādē Maskavā viņš ir saniknojis konservatīvos baleta kritiķus, toties plūcis laurus baleta viesizrādēs Lielbritānijā, jo atņēmis balerīnām viņu lepnumu – baleta kurpītes jeb puantes. Atņēmis viņām klasisko deju tās tradicionālajā izpratnē.
Vai Rīgā notiks tas pats? Preses konferencē īsi pirms pirmizrādes baletmeistars solīja: “Es jums baletā atstāšu divas lietas – Pelnrušķīti un mīlestību. Par visu pārējo varēsim diskutēt.”
Dīvainā kārtā pirmizrāžu dalībnieki un skatītāji īpaši nemaz nediskutēja. Tā bija un ir jauna, vismaz pie mums, dejas estētika, bet... Cik pazīstams te viss! Vai tā nav Čaka iela, pa kuru pievakarē sudrabainā kadiljakā drāžas Aizbildnis ar savu aizbilstamo – jauno Princi? Vai tās nav Čaka ielas meitenes, kuras ar svilpi uz darbu sauc bargā Saimniece - Pelnrušķītes pamāte, lai viņas rādītu, kāda mīlestības pilna pilsēta ir Rīga? Un klientu netrūkst.
Jaunajam Princim viņa mentors kā dzimšanas dienas dāvanu izraugās pelēko kalponīti Pelnrušķīti, saģērbj viņu tik šikās drēbēs, ka pusmāsas zaudē valodu, un aizved uz balli. Pēc tam bagātīgi atlīdzina par to. Un padzen.
Neiedomādamies, ka i Pelnrušķīte, i izlutinātais Prinčelis ir gatavi uz īstām un gaišām jūtām. Ka viss šai pasaulē nav tikai bizness, korupcija un mafija, par naudu pērkams un pārdodams.
Nelaimīgi un vientuļi Rīgas dūmakā izdziest jautro Meiču un viņu alkatīgās Saimnieces silueti, nozūd par visiem gudrākais, visus kā marionetes raustošais Aizbildnis. Čaka iela rītausmā it kā noskalo no sevis nost kvēpus un netīrumus. Prokofjeva skaistais skumjais valsis ar ielu mazgājamās mašīnas nežēlību padara šo pasauli kaut vai uz mirkli tīrāku.

Jaunas baleta zvaigznes?

Radu Poklitaru titullomai izvēlējies visai netradicionālas balerīnas – Annu Novikovu, kas mazliet atgādina Edītes Piafas stāvu viņas jaunības gados, vai Agnesi Andersoni, kas ar saviem 155 auguma centimetriem līdz šim bija tikusi vien pie Pepijas Garzeķes un Sančo Pansas lomām. Arī prinči nav nedz garkājaini skaistuļi no itāliešu modes žurnālu lapām, nedz izlaidīgi, visu zinoši dendiji. Felikss Lipskis un Kirils Burlovs, kuriem arī līdz šim vairāk ļauts dejot “mazos nazīšus”, klaidoņpuikas un puķu pārdevējus, pierāda, ka liels mīlētājs ir tas, kas dvēselē liels.
“Lielajiem” – rutinētajiem prinčiem un varoņiem Aleksim Avečkinam un Raimondam Martinovam - šoreiz tikusi Aizbildņa loma un iespēja paampelēties, uz brīdi pārtopot par Labo feju, kura vienīgā dejo uz puantēm.
Baleta leksika ekstravaganta, dzīva un asprātīga. Mūsdienīga. Uz skatuves ne tikai dejo, bet arī iet, skrien, slāj, met kūleņus, spiedz, ķiukst, sarunājas, lamājas, smejas. Mēs varam drošu-prāt identificēt sevi ar princi vai vēlēties sev Pelnrušķītes spēku un spīti.
Nav šaubu, ka pavisam maziem bērniem šī nu nav īstā pasaka. Tā ir pasaka moderniem jauniešiem, kam mūždien jā-steidzas.(Izrāde ilgst tikai divas stundas!) Pasaka pieaugušajiem, kas vēl prot justies bērni.