Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940.?1991.gadā

Latvijas diplomātu statuss Lielbritānijā

Lielbritānijas Ārlietu ministrija 1950.gada novembra beigās sāka sarunas ar Baltijas valstu diplomātiskajiem pārstāvjiem Londonā par viņu jauno statusu. Endrū Nobls 20.decembrī iesniedza Ziemeļu departamenta vadībai atskaiti par šo sarunu gaitu un rezultātiem. Galvenais, kas satrauca baltiešus, pēc E.Nobla domām, bija neskaidrība starp oficiālajā likumdošanā noteiktajām diplomātiskajām privilēģijām un diplomāta tiesībām personīgajā kapacitātē. E.Nobls skaidroja, ka arī turpmāk Baltijas diplomāti Anglijā baudīs ārvalstu diplomātiem piešķirto imunitāti un citas privilēģijas un tādējādi tiks pasargāti no varbūtējā PSRS spiediena. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiem tika uzsvērts, ka viņi var justies droši – Anglijas valdība turpinās neatzīt Baltijas valstu inkorporāciju de iure. Novērtējot sarunu rezultātus, E.Nobls atzina, ka, pēc viņa domām, ir panākta visu pušu saprašanās. Anglija tagad varēs bez sarežģījumiem veikt izmaiņas oficiālajā akreditēto diplomātu sarakstā. E.Nobls arī uzsvēra, ka no visiem trim Baltijas valstu diplomātisko pārstāvniecību vadītājiem visinteliģentākais ir Igaunijas diplomāts A.Torma. Tieši viņš vislabāk izprata problēmas būtību un neiebilda pret tās risinājumu.

Francija neatzīst Kārļa Zariņa pilnvaras

1950.gada vasarā Kārlis Zariņš kā Latvijas valdības ārkārtas pilnvaru nesējs devās garākā ceļojumā pa Rietumeiropas valstīm, lai stiprinātu savas valsts starptautisko statusu. Viņš apmeklēja Vatikānu, Itāliju, Franciju un Vāciju. R.Febers no Ziemeļu departamenta sagatavoja analītisku dokumentu par šīm K.Zariņa aktivitātēm. Viņš atzīmēja, ka Vatikāna, Itālijas un arī Vācijas attieksme pret Latvijas Republiku ir labvēlīga. Francijā K.Zariņš sastapās ar citādu attieksmi. Viņu satrauca tas, ka šī valsts neatzīst viņa ārkārtas pilnvaras, kā arī tiesības nozīmēt Latvijas diplomātiskos pārstāvjus. Latvijas Republikai līdz ar to nav sava diplomātiskā pārstāvja Francijā. R.Febers, vērtējot K.Zariņa aktivitātes, atzīmēja, ka tās veiktas, lai stiprinātu arī viņa paša statusu Anglijā, it īpaši laikā, kad notiek sarunas par oficiālā diplomātu saraksta izmaiņām.

Lielbritānijas attieksme pret mūsu trimdas organizācijām

Kā liecina Lielbritānijas valsts arhīva dokumenti, Anglijas Ārlietu ministrijas uzmanība apskatāmajā laikā bija pievērsta arī attiecībām starp atsevišķiem latviešu trimdas līderiem. G.Herisons no Ziemeļu departamenta 1950.gada 19.oktobrī uzrakstīja ziņojumu, kurā izvērtēja tikšanos un sarunu ar bīskapu Jāzepu Rancānu un K.Zariņu. Viņš atzīmēja, ka tās laikā J.Rancāns centās uzsvērt Latvijas Republikas bijušā parlamenta izglābušos deputātu lomu valsts statusa stiprināšanā ārvalstīs. J.Rancāns, pēc G.Herisona domām, bija izteikti ambiciozs, un tas nepatika K.Zariņam. Tikšanās gaitā J.Rancāns izvirzīja arī jautājumu par Latvijas trimdas valdības izveidošanu. Britu Ārlietu ministrijas pārstāvis, atsaucoties uz to, paziņoja, ka Anglija pašlaik neizskata jautājumu par šādas valdības izveides nepieciešamību un tās atzīšanu. Drīz pēc šīs tikšanās G.Herisons saņēma vēstuli no K.Zariņa. Tajā Latvijas sūtnis pauda neapmierinātību, ka sarunas laikā britu Ārlietu ministrijā J.Rancāns sevi prezentēja nevis kā Latvijas Katoļu baznīcas bīskapu, bet gan kā pēdējās Saeimas vicespīkeru. K.Zariņš uzsvēra, ka J.Rancānam nav nekādu oficiālu pilnvaru pārstāvēt Latvijas valsti. Viņš ir tikai Latvijas Katoļu baznīcas vadītājs un nekas vairāk. Vēstules nobeigumā K.Zariņš arī autoritatīvi paziņoja, ka lielākā daļa trimdas latviešu neuzskata J.Rancānu par vērā ņemamu politiķi.
Lielbritānijas Ārlietu ministrija arī analizēja 1950.gada 18.–20.oktobrī Londonā notikušo latviešu trimdas līderu sanāksmi, kuras laikā tika pārspriesti tālākās darbības virzieni. Sanāksmi vadīja K.Zariņš, un tajā piedalījās J.Rancāns, Voldemārs Bastjānis, Ādolfs Bļodnieks, J.Celms, T.Ozoliņš u.c. Londonas tikšanās laikā tika apstrīdēta 1946.gadā Ženēvā pieņemtā Latvijas bijušo parlamenta deputātu un ministru vienošanās, ka J.Rancāns ir augstākais Latvijas pārstāvis ārvalstīs un ka viņam ir tiesības izveidot trimdas valdību. Tika uzsvērts, ka 1934.gadā beidzās Latvijas parlamenta deputātu pilnvaras un valsts attīstībā sākās jauns posms. Rietumu demokrātiskās valstis atzina 1934.gada pārmaiņas un to rezultātā izveidoto Latvijas valdību. Bet tā savukārt, domājot par darbību krīzes situācijā, 1940.gada 17.maijā piešķīra ārkārtas pilnvaras K.Zariņam. Tā kā pašlaik Rietumu valstis nav atzinušas kādu citu Latvijas Republikas valdību, tad K.Zariņš ir vienīgais tās likumīgais pārstāvis. Jautājums par 1922.gada Latvijas Satversmes atjaunošanu trimdā nav reāls. To varēs darīt tad, kad Latvija būs brīva un pilnībā atjaunojusi savu suverenitāti. Britu Ārlietu ministrijas sagatavotajā dokumentā atzīmēts, ka K.Zariņš aicinājis trimdas līderus būt vienotiem un kopīgi strādāt Latvijas tautas interesēs.

“Kāpjam kalnā, kolhoznieki, / savu zemi aplūkot(i), / lai skatām(i), kā skatām(i), – / nav neviena viensētnieka…” Kinožurnāla “Padomju Latvija” kadrs 1949. gada jūnijā, trīs mēnešus pēc “viensētnieku” deportācijas	“Sena dziesma jaunās skaņās”. Fabrikas “Māra” koris Latvijas okupācijas desmitajā gadadienā sarīkotajos Dziesmu svētkos gatavojas dziedāt “Dziesmu Staļinam” Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 2004.