Starptautiskajai vēsturnieku konferencei “Nacionālā pretošanās komunistiskajiem režīmiem Austrumeiropā pēc Otrā pasaules kara”

(Konferences atklāšanā Latvijas Kara muzejā 2005.gada 7.jūnijā. Nolasa prezidentes padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda)

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie vēsturnieki! Ekselences! Dāmas un kungi!
Latvijas vēsturnieku komisija sešos darbības gados ir paveikusi nozīmīgu darbu aktuālu Latvijas 20.gadsimta vēstures jautājumu, it īpaši padomju un nacistu okupācijas perioda, izpētē. Līdz šim lielākā uzmanība bija pievērsta tādām problēmām kā noziegumi pret cilvēci Latvijā abu okupācijas režīmu laikā, holokausts, Padomju Savienības realizētās masu deportācijas, padomju totalitārā režīma izraisītās ekonomiskās, politiskās un demogrāfiskās sekas Latvijā.
Komisija ne tikai koordinējusi pētniecisko procesu, bet arī centusies veikt plašu izskaidrošanas darbu Latvijas sabiedrībā un arī ārvalstīs par sarežģītām Latvijas 20.gadsimta vēstures problēmām. Labs apliecinājums paveiktajam ir 8 sarīkotās zinātniskās konferences un 14 publicētie zinātnisko rakstu krājumi. Domāju, ka daudzi cilvēki Latvijā un ārvalstīs, pateicoties vēsturnieku komisijas darbībai, ir uzzinājuši daudz jauna par neseno pagātni.
Man ir patiess prieks, ka komisijas darbā ir iesaistījušies dažādu valstu – ASV, Vācijas, Zviedrijas, Izraēlas, Krievijas, Lielbritānijas – pārstāvji un tā patiesi ir internacionāla komisija. Kopā strādājot tik daudzu valstu vēsturniekiem, diskutējot par sarežģītām vēstures problēmām, vienmēr ir vieglāk nonākt pie patiesības. Patiesības, kas nebūt nav vienkārša un uzreiz pieņemama. Esmu pārliecināta, ka komisijas pētījumi pakāpeniski kliedēs iepriekšējo režīmu atstātos mītus par Latvijas vēsturi, tuvinās mūsdienu sabiedrībā vēl pastāvošos polāros viedokļus. Mums visiem kopā jāatrisina jautājums par sašķelto vēstures izpratni Latvijā. Jāatrod kopsaucēji, jāatrod ceļš uz objektīvu Latvijas vēstures kopainu. Svarīgs nosacījums šā mērķa sasniegšanā ir atklāta, godīga, vispusīga pagātnes notikumu izvērtēšana.
To, ka jaunāko laiku vēstures pētīšanas un skaidrošanas jautājumi ir aktuāli ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā, apliecināja nesenā Otrā pasaules kara 60. gadadienas atzīmēšana. Visas demokrātiskās valstis atzina nacisma sagrāves lielo nozīmi Eiropas valstu attīstībā pēckara periodā. Daudzas valstis ar izpratni pieņēma Latvijas skaidrojumu, ka 1945.gada maijā, beidzoties karam Eiropā, Latvija, Lietuva, Igaunija un virkne Austrumeiropas valstu neatguva reālu brīvību un neatkarību. Latvijā kara beigās nacistisko režīmu nomainīja cits totalitārais režīms – padomju režīms. Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm tādējādi uz ilgiem gadu desmitiem tika iekļauta padomju impērijā un kā neatkarīga valsts pazuda no Eiropas politiskās kartes.
Objektīvi vērtējot aizvadīto 20.gadsimtu, mēs nekādā gadījumā nedrīkstam aizmirst nosaukt vārdā abus totalitāros režīmus un to pastrādātos noziegumus. Man ir patiess prieks, ka šādu vēstures interpretāciju atbalsta ASV Kongress. To apliecina Senāta nesen pieņemtā 35.rezolūcija, kas aicina Krievijas Federāciju nākt klajā ar skaidru un nepārprotamu paziņojumu, atzīt un nosodīt Baltijas valstu – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas – nelikumīgo okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībai no 1940. līdz 1991.gadam. ASV Senāts uzsver, ka tikai tās valstis, kas skaidri atzīst un izprot savas vēsturiskās kļūdas, ir spējīgas veiksmīgi veidot savu nākotni. Līdzīga nostāja pausta arī Eiropas Parlamenta rezolūcijā par 60. gadadienu kopš Otrā pasaules kara beigām, kurā atzīmēts, ka dažām tautām kara beigas nozīmēja jaunu tirāniju, ko radīja staļiniskā Padomju Savienība.
Izlīgumu ar smagajiem pagātnes notikumiem var rast tikai tad, ja tie ir objektīvi izvērtēti un izprasti. Tas, bez šaubām, ir būtisks nosacījums, lai tie nekad vairs neatkārtotos.
Arī šodienas vēsturnieku konference par nacionālo pretošanās kustību komunistiskajiem režīmiem pēc kara ir ļoti nozīmīga. Domāju, ka pētniekiem izdosies atklāt jaunas atziņas par šo aktuālo jautājumu, parādot, ka nacionālā pretošanās Baltijas valstīs un Austrumeiropā bija izmisīgs mēģinājums atgūt zaudēto brīvību un neatkarību.
Lai jums veiksmīgs konferences darbs!

Precizējot vakar publicēto informāciju par Valsts prezidentes vizīti Kanādā (07.06.2005., “LV” Nr.89, A6.lpp.): Vaira Vīķe-Freiberga Toronto tikās ar latviešu skolu bērniem, t.sk. no Hamiltonas Latviešu skolas, nevis no Halifaksas skolas, kā tika minēts.