Jurģi Minhauzena valstībā

Pēc 2001.gada ugunsgrēka velti izmeklējušies sev pienācīgu dzīves vietu, brīvkungs Hieronīms fon Minhauzens un viņa uzticīgā Jakobīne 32. maijā (pēc dienišķā stila – 1. jūnijā) iemitinājās savā jaunajā muižā turpat Duntē, gabaliņu
tālāk no lielceļa.

Klajā laista Minhauzena jubilejai veltītā viena lata sudraba monēta. Muzeja iesvētīšanas svētkos, pasniedzot monētas muzeja atjaunotājiem un direktorei, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs novēlēja svētku viesiem šādā dienā izdomāt jaukus un nereālus sapņus, ko, līdzīgi kā muzeja atdzimšanu, tomēr var īstenot. Vienlatnieka abās pusēs iekalti vairāki barona Minhauzena stāstu tēli, ieskaitot pašu jubilāru. Sudraba lata tirāža ir 5000. Monēta kalta Nīderlandes Karaliskajā kaltuvē, un tā ir likumīgs maksāšanas līdzeklis Latvijā

Ar namu, kas uzcelts uz seniem pamatiem, SIA “Minhauzena pasaule” sāk veidot lielu atpūtas kompleksu. Vērienīgo projektu īsteno “Baltijas lāse”, kuras īpašnieki ir pieredzējušie uzņēmēji Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš.
Pirmos ciemiņus sveicināja lielgabala zalves, daudzkrāsainiem baloniem pilnas debesis un laipni gidi. Viņi bija vairāki, jo ciemiņu bija stipri daudz. Un daudz arī ko rādīt un ko stāstīt. Īss mirklis brīvkundzes buduārā ar lielo spoguli, pie kura Jakobīne esot pavadījusi dienas lielāko daļu, un grezno gultu, kurā viņai bijis lemts gulēt lielākoties vienai, jo laulātais draugs, tiklīdz meties tumšs, devies uz savu istabu. “Kādā saulainā vasaras rītā, kad Jakobīne teica, ka viņai ir dzimšanas diena, Minhauzens uzdāvināja viņai vilku sugas kucēnu, kurš, kad paaugās, pieņēma lapsas izskatu,” zina stāstīt laipnā pavadone. Tāpat kā par medību trofejām zālē, piemiņas lietām Minhauzena istabā un “latviešu tēlu galeriju” otrajā stāvā, kur vaska figūru autentiskumā var sastapties ar Dainu tēvu, Raini un citiem dižgariem no senākiem, ne tik seniem un arī mūsu laikiem.
Tā nu ir, ka Minhauzens atkal ticis pats pie sava muzeja, ko noteikti der pamatīgāk iepazīt kādā mazāk piepildītā dienā. Šajā svētku reizē prātīgāk bija doties pastaigā pa Minhauzena taku, kas ar laiku aizvedīšot līdz pat jūrai. Varēja pakavēties arī pie dīķa, no kura jau pārskatāmā nākotnē gaisā pacelšoties ar āboliem pildītas pīles, kas caur skursteni nonākšot tieši uz viesību galda. Šoreiz galds, patiesību sakot, daudzi galdi ciemiņus gaidīja lielajā teltī turpat mežmalā. Putnu koriem vīterojot un pa reizei arī kādam gailim iedziedoties, viss lielais ciemiņu pulks tika cienāts ar zivju zupu, sieru un tā joprojām.
Sastapu Minhauzena cienītāju pulkā arī filozofu Augustu Miltu. Profesors augstu vērtē Minhauzena paradoksālo prasmi “izvilkt sevi ar visu zirgu no purva aiz sava personīgā matu cekula ar savu labo roku” un atgādina Minhauzena laikabiedra Vilhelma Humbolta aicinājumu: “Aizdegt iztēles liesmu ar iztēles spēku!” Fantāzija un izdoma taču ir nepieciešams gara attīstības komponents.

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv