Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Jauneklīgais knariņš - Marģeris Zariņš. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 3.06.2005., Nr. 88 (3246) https://www.vestnesis.lv/ta/id/109693

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Otrdiena, 07.06.2005.

Laidiena Nr. 89 (3247), OP 2005/89

Vēl šajā numurā

03.06.2005., Nr. 88 (3246)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Jauneklīgais knariņš – Marģeris Zariņš

Par Marģeri Zariņu (1910–1993) varu stāstīt un rakstīt daudz. Muzikālie ceļi satuvināja mūs jau tālajos 20. gadsimta 50. gados, kad man, esot Latvijas Komponistu savienības atbildīgā sekretāra amatā, nācās cieši sadarboties ar viņu kā valdes priekšsēdētāju. Biju to nedaudzo Marģera Zariņa domubiedru un personības apbrīnotāju saimē, kas omulīgajos atpūtas brīžos varēja klausīties Meistara piedzīvojumu nostāstus un humoristiskās rīmes (Kaut nav man skapī vairāk bikšu, gan es pie naudas drīzi tikšu... Kaut zēniņš šis jums šķiet sīks knariņš, bet tomēr tas ir Marģer’s Zariņš... u.tml.). Tikai vēlāk sapratu, ka tie savā ziņā bija mutiski konspekti izcilā skaņraža literārajiem opusiem – humoreskām (ar pseidonīmu Kriškāns), stāstiem, lugu dialogiem, novelēm. Jo tajos vizēja gan 20./30.gadu Dailes teātra, Latvijas Universitātes un Konservatorijas, gan Rīgas koncertu, deju zāļu un iecienīto kafejnīcu un restorānu gaisotnē novērotās ainas. Turklāt to zemtekstos jautām nemitīgus cieņas apliecinājumus dzīvotmākas gudrībai, ko savā laikā viņam bija devušas Latvijas studentu korporāciju (īpaši Marģerim Zariņam tuvo letoņu) sadzīves tradīcijas.

MARGERIS01.PNG (41433 bytes)
Fotogrāfija no Jāzepa Vītola Piemiņas istabas arhīva: Marģeris Zariņš (priekšplānā vidū) ap 1930. gadu Latvijas konservatorijas docentes Emmas Goldmanes–Elverfeldtas (vidū)obligātās klavieru klases studentu pulkā Pirmpublicējums

Komponistu priekšsēdis

Vispārsteidzošākais bija tas, ka Marģeris Zariņš kā ļoti rets izņēmums bija bezpartijisks augsta ranga ierēdnis. Vairākkārt diplomātiski aizbildinādamies ar slimībām un nevaļu, Marģeris Zariņš toreiz vienīgajā partijā tā arī neiestājās. Būdams radoši vērienīgs, muzikāli oriģināls komponists, viņš arī bez partijnieka sarkanās grāmatiņas pakāpeniski ieguva pelnītu autoritāti ne tikai Rīgas, bet arī Maskavas kultūras darbinieku oficiālajās aprindās. 60. un 70. gados viņu bieži sūtīja ārzemju komandējumos. Varbūt arī tāpēc, ka PSRS Komponistu savienības sekretariātā bija gandrīz vai vienīgais, kas pārvalda vācu un orientējas vēl pāris citās svešvalodās.

Talanta niķi

Marģera Zariņa intensīvie radošie plāni prasīja konsekventu atslēgšanos no pelēkajiem ikdienas pienākumiem tiklab Komponistu savienības darbā, kā arī ģimenes dzīvē. Mūziku viņš sacerēja apbrīnojami veikli un žanru mainības ziņā bija hameolons – gluži kā Igors Stravinskis.
Viņam patika radoši strādāt ārpus mājas, ārpus Rīgas. Izmantodams regulāri piedāvātās daiļrades mītnes Ivanovā, Rūzā, Repinā un vēl citur, viņš prata gudri atrauties no nemitīgajiem sabiedriskajiem pienākumiem. Piedalījās vien Mūzikas fonda rīkotajos autorkoncertos un Ģederta Ramana iedibināto Mūzikas dienu izbraukumos, kur viņam pašam kārojās līdzdarboties.

Mūžam jaunais

Marģeris Zariņš vienmēr jutās jauns. Simpātisks ar savu zēnisko asprātību un studentisko humoru. Savulaik Konservatorijas prorektors Nilss Grīnfelds mēģināja viņu pierunāt iesaistīties pedagoģiskajā darbā. Marģeris Zariņš tikai smēja: “Es un skolmeistars! Tas nu gan būtu joks! Atskaitot kompozīcijas likumu aplamības un akadēmiskajam stilam neatbilstošas muzikālas delverības, es studentiem neko citu iemācīt nevarētu.”
Saglabājies ne mazums liecību par Marģera Zariņa māksliniecisko principu tuvību ar viņa talantīgajiem laikabiedriem, kas pēc kara nonāca dzelzs priekškara aizšķēršļotajā latvju trimdā, – Volfgangu Dārziņu (1906–1962, ASV), Knutu Lesiņu (1909–2000, ASV), Albertu Jērumu (1919–1978, Anglijā). Pēc kara viņš uzticamus domubiedrus rada Pētera Pētersona (1923–1998), Edgara Tona (1918–1967), Artura Dimitera (1915–1986), vēl dažu mākslas darbinieku personībās. Rakstnieku leģendārajā “Pegazā” (Krišjāņa Barona ielā 12), Rīgas bohēmas slavenajā “Skapī”, Merķeļa ielas nepretenciozajā Cirka bufetītē un dienvidnieciskajā “Kaukāziņā” spontānu saietu mirkļos ap Marģera Zariņa kompāniju kā bites ap medu allaž salipa bariņš gan lūgtu, gan nesauktu ciemiņu.

MARGERIS02.PNG (35597 bytes)
Marģeris Zariņš
Foto no Oļģerta Grāvīša arhīva

Dieva dots literāts

Varētu likties, ka savu muzikālo vecāku ietekmē Marģeris Zariņš vispirms izauga kā mūziķis. Viņa tēvs – pazīstamais skolotājs, ērģelnieks, kordiriģents Oto Atis Zariņš (1885–1969), tāpat kā māte – vokāliste, jaukto koru soprāna grupas soliste Austra Zariņa (dzimusi Kalniņa, 1890–1976) netaupīja pūliņus, lai tiklab vecākais dēls Marģeris, kā viņa brālis Oļģerts (1912–1944) kļūtu mūzikas mākslinieki.
Oļģerts kļuva par ārstu un gāja bojā netālu no Dancigas ostas 1944. gada rudenī, vīrišķīgi glābdams padomju zemūdenes sašautā latviešu bēgļu kuģa civilo pasažieru tūkstošus. Marģeris, delverīgi maisīdamies starp Jelgavas Skolotāju institūtu un Latvijas Universitāti, paspēja apgrozīties arī mūzikas augstskolas klavieru, ērģeļspēles un kompozīcijas teorijas klasēs. Arhīvā glabājas liecības par viņa studijām, kuras nav ļāvusi pabeigt pēkšņā saslimšana ar tuberkolozi un ilgā ārstēšanās sanatorijās. Par visu to asprātīgi raksta pats komponists savā autobiogrāfiskajā “Optimistiskās dzīves enciklopēdijā”, kas iznāca 1975.gadā. Tās P–P–V (pēdējo pārstrādāto variantu) var izlasīt žurnāla “Karogs” 1993.gada augusta numurā.
Latviešu dziesmusvētku vēsturē zelta burtiem ierakstīts fakts, ka pirms VII Vispārējiem latviešu dziesmusvētkiem notikušajā komponistu sacensībā Latvijas, Igaunijas un Lietuvas žūrija godalgojusi toreiz plašākai sabiedrībai vēl nepazīstama mūzikas mācekļa Marģera Zariņa jauktā kora a cappella dziesmu “Līksme”. Pirmatskaņojums bija dzirdams 1931.gada 22.jūnijā Rīgā, Esplanādes estrādē, dižā virsdiriģenta Teodora Reitera vadībā.
Par nelielo jaundarbu jūsmodami, ne draugi, ne ģimene pat lāga neievēroja, ka Marģeris tiek godalgots ne tikai kā mūzikas, bet arī teksta sacerētājs. Izrādās, ka jau ģimnāzista gados izstīdzējušais, briļļainais padsmitnieks labprāt devis rakstus savas skolas literārajam žurnāliņam. Sarakstījis pat vairākas esejas, arī apceri par krievu mūzikas ģēniju Aleksandru Skrjabinu (1872–1915). Žēl, ka šie dažos eksemplāros hektografētie materiāli nekur vairs nav atrodami. Toties LU žurnāls “Universitas“ 30.gadu cēlienā ir pārpilns ar studenta – letoņu fukša – Marģera Zariņa Rīgas koncertdzīves apskatiem un arī dažiem plašākiem kulturāli politiskiem prātojumiem. Vēlāk Eduarda Smiļģa paspārnē strādājot Dailes teātrī par mūzikas redaktoru (1940–1950), Marģeris Zariņš nāca klajā ar pāris it veiksmīgiem savas muzikāli literārās oriģināldramaturģijas piedāvājumiem. Jāsecina, ka droši vien mātestēva – Mazsalacas zemnieka un rakstnieka Kārļa Kalniņa (1845–1919) gēnu uzjundījumā vispirms raisījušās Marģera Zariņa literārās dotības un tikai pēc tam – mūziķa talants.
Literārā domāšana neapšaubāmi ir krietni ietekmējusi Meistara nošu rakstus. Šajā ziņā pagaidam vēl nepētīta, piemēram, palikusi viņa mūzika Rīgas Kinostudijas 18 (!) mākslas filmām, starp kurām režisora Rolanda Kalniņa “Ceplis“ (1972) jāmin kā ģeniāls Pavila Rozīša slavenā romāna zariņiski muzikāls stilizējums.

Roku rokā

Radoša veiklība un asprātība raksturo tiklab Marģera Zariņa muzikālo, kā literāro daiļradi. Lai minam, piemēram, latviešu pirmo komisko operu “Zaļās dzirnavas”, oratoriju “Mahagoni” vai vokālās kamermūzikas šedevru “Partita baroka stilā”. Šiem un daudziem citiem opusiem pamatā ir vārdi, kas it kā pieder citiem dzejniekiem, bet īstenībā tur fragmentāri rodamas paša komponista šķiltās asprātības. It sevišķi tas sakāms par kordziesmu ciklu “Vecā Taizeļa brīnišķīgie piedzīvojumi” un latviešu pirmo baletoperu “Svētā Maurīcija brīnumdarbi”. Mūsdienu pētnieki (Joahims Brauns – Izraēlā, Romāns Koļeda – Latvijā) šajos un citos darbos pamatoti saskata kādreizējās padomju varas modrajām acīm veikli paslēptus Ezopa valodas izpaudumus.
Iepriecinoši, ka par rakstnieku (ne komponistu!) Marģeri Zariņu izdevniecība “Zinātne” pērn laida klajā literatūrzinātnieces Litas Silovas grāmatu, kurā pirmo reizi sasummēts un sistematizēts viss mūsu vecmeistara literāri publicistiskais mantojums. Pētījums lietpratīgs! Vērtīgs! Sen jau līdzīgu fundamentālu monogrāfiju būtu pelnījis Marģera Zariņa muzikālās daiļrades devums. Par nožēlu, kopš Lijas Krasinskas monogrāfijas, kas iznāca 1960.gadā, un Tatjanas Kuriševas 1980.gadā Maskavā izdotās grāmatas (krievu valodā) nekas klāt nav nācis un plašākam interesentu lokam nav pieejams pat pilnīgs Marģera Zariņa skaņdarbu saraksts. Kur nu vēl visu lielāko partitūru mūsdienīgs muzikoloģiskais izvērtējums! Vai tiešām būs jāciešas līdz simtgadei!?

Prof. Oļģerts Grāvītis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!