Sasistais pagātnes spogulis

Vjetnama - trīsdesmit gadu pēc kara

Maija otrajā pusē “LV” ārlietu redaktoram bija izdevība paraudzīties uz mūsu valsti it kā no malas, nedaudz ilgāk par nedēļu pavadot ārkārtīgi atšķirīgā zemē – Vjetnamā. Valstī, kas, formāli raugoties, varētu atspoguļot mūsu pagātni – jo Vjetnama joprojām skaitās sociālistiska valsts ar vienas partijas varas monopolu. Taču šīs tālās zemes liktenī bijis daudz līdzības ar Latviju. Arī Vjetnama pārcietusi ne vienu vien karu, pēc PSRS sabrukuma izveidojot jaunu, brīvā tirgus principos balstītu ekonomiku. Vien stratēģiski svarīgākajos sektoros (enerģētika, komunikācijas, finanses un, protams, aizsardzība) saglabājot valsts monopolu. Kopumā vjetnamiešu ikdienas dzīvi aizvien vairāk nosaka brīvais uzņēmēju gars un dinamiska ārvalstu investīciju piesaiste.

Pirmā iepazīšanās ar Latviju

Pagātnes atmiņu gūstā

Pats biju pārsteigts, cik dziļi atmiņā saglabājušies sešdesmito un septiņdesmito gadu atkal un atkal, ik dienu skatītie videokadri par Vjetnamas pilsētu bombardēšanu, Dienvidvjetnamas partizānu cīņu un amerikāņu divīziju dramatiskajiem zaudējumiem.
Spilgtā atmiņā arī spriedze pašās Savienotajās Valstīs, kad Vjetnamas kara pretinieku, īpaši šā kara veterānu un invalīdu, aizvien masveidīgie protesti radīja politisku krīzi.
1973. gadā amerikāņu armija no Vjetnamas tika izvesta, 1975. gadā ziemeļvjetnamiešu armijas tanki un Dienvidvjetnamas atbrīvošanas armijas kājnieki iegāja Saigonā (tagadējā Hošiminā), un Vjetnamas sašķeltības laikmets beidzās.
Tagad varam vien minēt, kurai politiskajai sistēmai par labu paši vjetnamieši būtu izlēmuši savas zemes likteni. Var arī diskutēt, kuru karš tas īsti bija – vjetnamiešu vai pasaules varenāko lielvalstu militārā konfrontācija. PSRS un ASV stratēģiskajām interesēm krustojoties reģionā, kur arī Ķīna gribēja teikt savu vārdu.

Ardievas trafaretajiem priekšstatiem

Pirmais stereotips, ko nācās atmest jau aviokompānijas “Vietnam Airlines” boingā, bija par vjetnamiešu mentalitāti. Pretstatā kara gadu kinokadros skatītajām nocietinātām sejām, apkārt čaloja jauni, dzīvespriecīgi cilvēki, kas uz smaidu atbildēja ar smaidu un burtiski alka kontaktēties ar noslēpumaino svešinieku. Īpaši bērni – košos T krekliņos vai mežģīņu kleitiņās, vecāku mīlēti un loloti.
Vispār vjetnamieši, īpaši sievietes un bērni, ir labi (ne grezni, bet rūpīgi un savdabīgi) ģērbušies. Un vai ikviens... brauc ar motociklu.
Vjetnamas motociklistu braukšanas stils ir īpašs temats. Tāpat lielais motociklu īpatsvars valstī – automašīnas joprojām ir ļoti dārgas, īpaši ārzemēs ražotās, kam (arī lietotām) vietējā tirgus aizsardzībai uzlikta milzīga ievedmuita. Vjetnamieši arī apzinās: vien ceturtajai daļai savu motociklu nomainot pret automašīnu, 3 miljonus iedzīvotāju lielajā Hanojā un jo vairāk Hošiminā ar 6 miljoniem satiksme apstātos.
Neatņemams Vjetnamas kolorīta elements ir veikals vai ik namā, un grūti iedomāties preci, ko tajos nevarētu atrast, turklāt par visnotaļ draudzīgu cenu (neatņemams Vjetnamas kolorīta elements ir kaulēšanās – pārdevējs pat jutīsies nedaudz vīlies, ja pircējs bez vārda runas samaksās prasīto).

Sociālisma pazīmes meklējot

Jā, Vjetnamā patiešām, vismaz pirmajās dienās, nācās meklēt sociālisma pazīmes, un aizbraucot prātā bija galvenokārt ārējās propagandas fragmenti: Vjetnamas suverēnās valsts proklamētāja un pirmā prezidenta Ho Ši Mina 115.dzimšanas dienai veltīti plakāti un garā apmeklētāju rinda pie viņa mauzoleja. (Ielūkojoties šo cilvēku sejās un parunājot ar viņiem, radās iespaids, ka vjetnamieši patiešām ciena “tēvoci Ho” kā savas vēstures daļu)...
Meklējot vēl citus sociālisma atribūtus, sasprindzinājos, lai atcerētos pusotru gadu desmitu tālo “padomju īstenību”. Prātā vispirms nāca tukši veikali, rupji šveicari, slinki viesmīļi un nekaunīgas viesnīcu administratores. Skumjais joks, ka “padomju serviss ir pats labākais pasaulē, jo tas nav uzbāzīgs”.
To atceroties, nācās pasmaidīt: vjetnamiešu apkalpošanas kultūra, pēc manas pieredzes, ir pat pārāka par bieži vien bezpersoniski korekto Rietumu servisu. Vjetnamieši arī izceļas ar apbrīnojamu mieru un laipnību – cilvēks, kas “izlēks no rāmjiem”, apkārtējo acīs būs neglābjami zaudējis.
Vienā no piecām viesnīcām personāls, kaut tikpat laipns, bija nemākulīgāks nekā citur Vjetnamā. Bet līdzās restorānam pamanīju darbinieku sanāksmju zāli ar “tēvoča Ho” bisti. Tātad šī bija viena no nedaudzajām valsts īpašumā palikušajām viesnīcām. Šādi “sarkanie stūrīši” esot visos valsts uzņēmumos – ar prezidenta Ho Ši Mina bisti un plakātu “Prezidents Ho dzīvo mūsu darbos”. Kaut pats Ho savā stikla sarkofāgā diez vai nojauš par radikālajām reformām, ko, daudz par marksisma–ļeņinisma idejām neraizējoties, izdarījuši mūsdienu Vjetnamas līderi. Vairs netiek runāts par utopisko komunisma celšanu – galvenais kritērijs ir ekonomikas attīstība un dzīves līmeņa kāpums.
Daudzās sarunās gan ar valsts ierēdņiem, gan visdažādāko sociālo slāņu pārstāvjiem atkal un atkal pārliecinājos, ka vjetnamieši visai maz interesējas par politiku – vien komunistiskās partijas biedri pulcējas savās sapulcēs. Vjetnamiešiem pēc smagajiem kara un ierobežojumu gadiem beidzot ir iespēja netraucēti tirgoties un pašiem veidot savu nākotni. Nav arī šķēršļu doties uz ārzemēm peļņā vai uz pastāvīgu dzīvi. Bet plašajai vjetnamiešu kopienai ārvalstīs ir arī aizvien nozīmīgāka loma valsts ekonomikā – daudzi atgriežas no ārzemēm ar krietnu kapitālu, dibina firmas vai kopuzņēmumus, citi veicina Vjetnamas preču eksportu ASV vai Rietumeiropas valstīs.

Mazie vjetnamieši Foto: Jānis Ūdris, “LV”

Kara diskrētais atgādinājums

Vēl viens stereotips, ko nācās atmest jau pirmajās Vjetnamas dienās, bija par smagajām kara sekām. Stereotips, ko laikam gan vēl dziļāk ieciklēja masveidīgā ciešanu propaganda Krievijas medijos, atzīmējot divreiz lielāku gadskārtu kopš kara beigām.
Vjetnamā pēc trīsdesmit gadiem par karu vairs nerunā. Sen novāktas drupas, aizauguši ierakumi, vien Ho Ši Minas apkaimē tūristu pievilināšanai saglabāta daļa no “vjetkonga” unikālās tuneļu sistēmas, un asu pārdzīvojumu cienītāji var izšaudīties gan ar padomju vai ķīniešu ražojuma “kalašņikoviem”, gan amerikāņu smagajiem ložmetējiem. Tas gan ir padārgs prieks, jo patrona maksā dolāru.
Karš, šķiet, maz saglabājies arī vjetnamiešu apziņā. Savienotās Valstis vairākās jomās ir Vjetnamas lielākā tirdzniecības partnere, bet ASV dolārs līdzās Vjetnamas dongam faktiski kļuvis par otro valūtu. Vjetnamas un ASV sadarbībai ir progresējoša attīstības tendence – gan valstu divpusējo, gan daudzpusējo attiecību līmenī, īpaši ASV un ASEAN valstu aizvien intensīvākās sadarbības kontekstā.
Tomēr karš nav aizmirsts. Par kara gadu smago pieredzi atgādina ne vien karavīru kapi rīsa lauku vidū un muzeju eksponāti, gan arī cilvēku likteņi, kuros, vēl trešajā paaudzē, kara baisais mantojums ik pa brīdim rada mutācijas. Bet par to – nākamajā reizē.

Pēc padomju “brālīgās palīdzības” valgiem

Būtiskākā atziņa, Vjetnamas pieredzi izvērtējot, ir par PSRS un visas padomju impērijas sabrukuma pozitīvo iespaidu uz Vjetnamas ekonomiku.
Cik gan intensīvi padomju propaganda savā laikā plātījās ar “grandiozo brālīgo palīdzību varonīgajai vjetnamiešu tautai”! Protams, lauvas tiesu šajā palīdzībā veidoja ieroči padomju impērijas stratēģisko interešu aizsardzībai. Pēc PSRS sabrukuma Vjetnama patiesi vairākus gadus izjuta smagas ekonomiskās grūtības, jo vairāk tādēļ, ka bija dramatiski saasinājušās arī attiecības ar Ķīnu. Taču posts pārvērtās veiksmes stāstā, kad Vjetnamas vadība, atsakoties no marksisma–ļeņinisma ekonomiskajām dogmām, atvēra valsti ārvalstu investīcijām un tirgus ekonomikai. Tagad var tikai pasmaidīt, iztēlojoties, kāda varētu būt Vjetnama, ja padomju impērija nebūtu sabrukusi un PSRS turpinātu Vjetnamai uzspiest savu “brālīgo palīdzību”...

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv