Konvencijas ratifikācija izmaiņas nenesīs

Kas tad mainīsies Latvijas sabiedrības, gan pamattautas, gan mazākumtautību, dzīvē pēc konvencijas ratifikācijas?
V.Paegles atbilde ir īsa – nekas. Jo Latvija jau šobrīd atbilst visiem starptautiskajiem standartiem un prasībām attiecībā uz minoritāšu tiesībām. Vēl vairāk – konvencijā paredzētās nacionālo minoritāšu tiesības tāpat kā līdz šim tiks attiecinātas uz visām mazākumtautībām un arī nepilsoņiem. Jau šobrīd Latvijas valsts ir nodrošinājusi, ka, piemēram, krievu bērniem ir visas iespējas iegūt valsts finansētu vidējo izglītību dzimtajā valodā, un arī turpmāk tas attieksies gan uz bērniem pilsoņiem, gan nepilsoņiem. Īpaši jāuzsver, ka pēc konvencijas ratifikācijas nevienam nekas netiks atņemts, taču arī nekas līdz šim nebijis, būtiski jauns klāt nenāks.
Daži politiskie spēki ik pa laikam aktualizē domu, ka Latvijas mazākumtautību izglītības reforma neatbilst konvencijai. Tā gan nav patiesība. Konvencijas 14.panta 2.punkts tiešām runā par to, ka valstu izglītības sistēmas ietvaros puses apņemas nodrošināt iespēju personām, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, iegūt izglītību minoritātes valodā (Latvija to ir izdarījusi). Taču uzreiz jāpiemin šā paša panta 3.punkts, kurā teikts, ka tas tiek īstenots, “nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā”.
Jāsaka, konvencija runā ne tikai par valsts pienākumiem un minoritāšu tiesībām, bet arī vice versa. Tajā ir ietvertas tādas universālas cilvēktiesību normas kā tas, ka nacionālajām minoritātēm ir tiesības brīvi un bez kādas iejaukšanās lietot savu valodu privātā saskarsmē un sabiedrībā, tām ir tiesības piedalīties nevalstisko organizāciju darbībā, izdot un uzturēt savus plašsaziņas līdzekļus, valsts atturas no tādas politikas vai darbības, kas asimilētu nacionālo minoritāšu personas pret to gribu vai vardarbīgi izjauktu etnisko sastāvu to vēsturiski apdzīvotajās teritorijās.
Tajā pašā laikā konvencijas 20.pants nosaka: “Baudot jebkuras no šīs Vispārējās konvencijas izrietošās tiesības un brīvības, jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ievēro nacionālo likumdošanu un citu personu tiesības, īpaši tādu personu tiesības, kuras pieder pie vairākuma vai kādas citas nacionālās minoritātes.” 21.pantā skaidri pateikts arī tas, ka it nekas konvencijā nepieļauj tādu interpretāciju, kas apdraudētu valsts teritoriālo integritāti un politisko neatkarību.

Etniskā identitāte ir individuāls projekts

D.Hanovs uzskata, ka tieši sava liberālā, tolerantā gara dēļ konvencija būtu varējusi kļūt par pievienoto vērtību visai sabiedrībai. Diemžēl tā nenotika, jo tās apspriešanā politiķi orientējās tikai uz 10. un 11.pantu, kurus ratificēja ar jau minētajām atrunām, it kā citu pantu ar tajos ietvertajām vērtībām vispār nebūtu. Konvencija bija arī iespēja uzlabot tiesisko kultūru valstī un veicināt starpkultūru dialogu. D.Hanovs īpaši uzsver, ka minētais dokuments ir tikai viena sastāvdaļa kopējā valsts sabiedrības integrācijas politikā un šādā kontekstā tas arī jāaplūko. Zinātnieks izsaka nožēlu, ka diskusijas pirms konvencijas ratificēšanas bijušas tik nekvalitatīvas, būtībā sabiedrību šķeļošas, kas ir pilnīgi pretēji konvencijas jēgai un būtībai. Dokuments netika apskatīts kā kopējās integrācijas politikas sastāvdaļa, tas kļuva par biedēkli vairākām sabiedrības grupām, ar kuru atsevišķi politiskie spēki centās vairot savu politisko kapitālu.
D.Hanovs atzīst, ka bieži, runājot ar cilvēkiem, tiek izmantoti tādi informācijas filtri, kas sākotnējo saturu un jēgu izmaina līdz nepazīšanai. Diemžēl to dara arī plašsaziņas līdzekļi, konkrētām sabiedrības grupām ļaujot sadzirdēt to, ko tās vēlas dzirdēt, tādējādi neveicinot patstāvīgu domāšanu un viedokļu plurālismu.
Konvencija nav domāta, lai kāda sabiedrības grupa izsistu sev kādu labumu uz citas grupas rēķina, tā vērsta uz to, lai veicinātu savstarpējo cieņu sabiedrībā un nodrošinātu dažādu identitāšu līdzāspastāvēšanas iespēju, citai citu neapdraudot. D.Hanovs uzskata, ka būtu bijis ļoti vērtīgi runāt par konvencijā uzsvērto jebkādas diskriminācijas – gan minoritāšu, gan majoritātes – noliegumu. Tāpat sabiedrībā nepietiekami tika skaidrota pieņemtā nacionālo minoritāšu definīcija, tas, kāpēc tā ir tieši tāda un ne citāda. D.Hanovs atzīst, ka piecpadsmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas politiskās elites vēl aizvien nav iemācījušās prasmīgi skaidrot sarežģītus lēmumus, kuri rada dažādu reakciju. Situāciju apgrūtina arī tas, ka, pēc D.Hanova domām, mūsu valstī ierēdņu darbs ir nepiedodami politizēts.
D.Hanovs arī pauda neizpratni, kāpēc tik bieži cilvēkos etniskā identitāte nonāk pretrunā ar piederības sajūtu valstij, izraisot vēlmi konfrontēties. Galu galā mūsos sadzīvo taču tik dažādas identitātes, piemēram, vīrietis var vienlaikus būt gan dēls, gan tēvs, neizjūtot ne mazākās pretrunas. D.Hanovs īpaši uzsver, ka etniskā piederība, viņaprāt, ir katra individuāls projekts. Jā, tā īstenošanai cilvēki var apvienoties kolektīvos, taču nedrīkst ļaut, lai katra cilvēka etniskās piederības izjūtu savām interesēm izmantotu politiķi. Valsts pienākums ir nodrošināt iespēju ikvienam īstenot savu unikālo etniskās identitātes projektu, taču tas, cik lielā mērā katrs indivīds to izmanto, ir viņa izvēle.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv