Personu brīva pārvietošanās visā ES telpā ir viena no galvenajām Eiropas ekonomiskās integrācijas iezīmēm. Katrs ES dalībvalstu pilsonis ir vienlaikus Eiropas Savienības pilsonis, kam ir tiesības ne tikai brīvi ceļot, bet arī mācīties, strādāt, veikt uzņēmējdarbību visā integrētajā Eiropā. Pozitīvie rezultāti redzami kā uz delnas. Vareni attīstījies ārvalstu tūrisms, ko papildus sekmēja plašās Šengenas zonas izveidošana, kur pasu un muitas kontrole palikusi pagātnē. Izglītības un zinātņu centri no kādreiz nacionālajām iestādēm kļuvuši par starptautiskiem veidojumiem, kur notiek uzkrātās pieredzes efektīva apmaiņa. Populārākās universitātes kā spēcīgs magnēts pievelk citu ES valstu zinātkāro jaunatni un speciālistus. Uzņēmēji bez problēmām dibina savu uzņēmumu filiāles citās ES dalībvalstīs. Komersanti, kuriem liktenis nav uzsmaidījis dzimtajā pusē, meklē iespēju iesakņoties citur ES telpā. Itāliešu picērijas ar itāliešu personālu sastopamas ES veco dalībvalstu lielpilsētās, miestos. Portugāļu mazkvalificētie strādnieki veiksmīgi strādā un pelna Francijā, Vācijā, Nīderlandē. Austrumvācijas bezdarbnieki ir gaidīti Austrijas tūrisma objektos, viesnīcās.
Ko jaunu personu brīvajā kustībā atnesa desmit jaunu valstu pievienošana ES 2004.gada maijā? Prognoze šaubas neizraisīja: Austrumeiropas valstīs atradīsies krietns pulks darba ņēmēju, kas alks strādāt, vairāk pelnīt un būt sociāli labāk nodrošināti ES līdzšinējā teritorijā. Eksperti, politiķi brīdināja no “tautu staigāšanas” briesmām, kas var sekmēt bezdarba pieaugumu ES veterānvalstīs. Tāpēc jaunu ES dalībvalstu uzņemšanas līgumā speciāli tika atrunāts, ka brīvi stāties darbā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī jaunuzņemto valstu pilsoņi varēs ne agrāk kā 2009.gadā. Šo nosacījumu varēja apiet, ja valsts attiecīgās institūcijas, vadoties no lietderības principa, savām firmām izsniegtu speciālas atļaujas slēgt līgumus par jauno ES dalībvalstu darbaspēka piesaisti uz noteiktu laiku. Tas nozīmēja, ka, no vienas puses, vārti brīvajai darbaspēka kustībai bija slēgti, bet, no otras puses, bija likumīga iespēja tos nedaudz pavērt.
Problēma galvenokārt skāra Polijas bezdarbnieku plūsmu uz Vāciju, bezdarbnieki no Slovākijas, Ungārijas, Čehijas bija to skaitā, kas integrētajā Eiropā meklēja iespēju atraisīties no bezdarba valgiem. Baltijas valstīs darba meklēšana ārpus dzimtās zemes nebija masveida parādība.
Rietumvācijas darbaspēka tirgū gatavība strādāt par relatīvi zemu atalgojumu sakrita ar vēlmi paaugstināt savu uzņēmumu ienesīgumu, pazeminot darba apmaksas līmeni. Citiem vārdiem, piedāvājuma un pieprasījuma motīvi bija laba vienošanās bāze.
Radās īpašas darbaspēka līzinga firmas, ka slēdza līgumus ar viesstrādniekiem un tos tālāk “iznomāja” ES veco valstu uzņēmumiem. Pēdējie savukārt izkaulēja nepieciešamās atļaujas valsts institūcijās. Visvairāk darba ņēmēju no ES jaunajām dalībvalstīm strādā Vācijas būvuzņēmumos, ogļrūpniecībā, lopkautuvēs. Formāli ievērojot attiecīgos likumdošanas aktus, šie strādnieki parasti saņem tikai minimālo darba algu, no kuras daļa vēl jāmaksā darbaspēka līzinga firmai.

Strādā vairāk, saņem mazāk

Vienā personā uzņēmējs un darba veicējs

Visiem Eiropas Savienības pilsoņiem ir tiesības jebkurā ES dalībvalstī bez ierobežojumiem, ievērojot vietējos “spēles noteikumus”, dibināt savus uzņēmumus. Nav aizliegts īstenot uzņēmējdarbību, kad vienā personā ir uzņēmējs un darba veicējs. Šo iespēju plaši sāk izmantot ES jauno dalībvalstu speciālisti, apgūstot uzņēmējdarbības lauku Rietumeiropā. Šādus “vienpersonīgos” uzņēmumus galvenokārt dibina amatnieki, būvdarbu speciālisti, it sevišķi plākšņu un flīžu licēji, mozaīkas meistari. Ar šiem uzņēmējiem labprāt tiek slēgti līgumi, jo to darba apmaksa ir relatīvi zema. Šī uzņēmējdarbība pievieno pašmāju speciālistus bezdarbnieku pulkam.
Līdz šim bija runa par viesstrādniekiem, imigrantiem no jaunajām ES dalībvalstīm, kas legāli strādā Eiropas Savienības “veterānu” zemēs. Vienlaikus bezdarbu ES rietumu valstīs sekmē nelegāli strādājošie. Tos var iedalīt divās grupās. Pirmo grupu veido legāli iebraukušie, kas šķērsojuši robežu sakarā ar bezvīzu režīmu, atvieglotu vīzu saņemšanas kārtību, personu brīvās pārvietošanās principu, bet strādā bez darba atļaujām. Šie cilvēki, bēgdami no bezdarba vienā ES valstī, vairo bezdarbu citā. Šie nelegāli strādājošie gatavi strādāt par zemu atlīdzību, ir beztiesīgi, sociāli neaizsargāti. Vīrieši bieži vien atrod darbu celtniecībā, sievietes – kā apkopējas, bērnu aukles utt. Otrā grupa ir nelegāli ieceļotāji, kas pārvarējuši ne visai stingri apsargātu robežu. Šie likumu pārkāpēji, kas mitinās nožēlojamos apstākļos, aktīvi piedāvā savu darbaspēku un ir visai pieticīgi savās prasībās.
Šādu nelegālo imigrantu sevišķi daudz ir Vācijā, Spānijā, Itālijā, turklāt tie ir aktīvi konkurenti pašmāju darba ņēmējiem.

Daži secinājumi

Vācijas valdības reformas bezdarba apkarošanas jomā vēlamo rezultātu nedeva; bezdarbnieku skaits pieauga līdz 5 miljoniem.
1. Apvienojot bezdarba pabalstus ar sociālo palīdzību, kopējie izdevumi neplānoti palielinājās par 20 miljardiem eiru.
2. Šā gada rudenī gaidāmas parlamenta pirmstermiņa vēlēšanas. Priekšvēlēšanu kampaņas centrālais punkts būs bezdarba mazināšanas pasākumi un perspektīva.
3. Tagadējai opozīcijai, kas pēc pašreizējām prognozēm, pārņems valdības grožus, portfelī nav efektīvu priekšlikumu, kā atrisināt aso bezdarba un dzīves līmeņa krituma problēmu.
4. Nākotnes cerības saistās ar augstākiem ekonomikas attīstības tempiem, ko varētu sekmēt eiras kursa kritums pret ASV dolāru, naftas cenu kritums, pieprasījuma izaugsme pasaules tirgū.
Par kapitāla bēgšanu, globalizāciju un bezdarbu Vācijā lasiet turpmāk.

Mēneša minimālā darba alga (eirās bez paritātes korekcijas)

ES valsts eiras
Vācijā (pēc nozarēm)
Jumta dakstiņu licēji 1631
Celtniecībā,
palīgstrādnieki 1513
Novākšanas
palīgdarbi 1513
Krāsotāji, lakotāji
(neapmācītie
strādnieki) 1208
Nīderlande 1265
Francija 1197
Lielbritānija 1197
Ungārija 232
Polija 205
Slovākija 167
Latvija 114

Georgs Lībermanis
Pēc vācu preses materiāliem