Šodien bija ļoti smaga Saeimas darba diena, varētu teikt, ka viena no garākajām mūsu sasaukuma laikā, jo tika izskatīts ārkārtīgi politiski jutīgais likumprojekts “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”.
Šis jautājums mūsu valstī jau sen ir ļoti politizēts, īpaši ņemot vērā Latvijas situāciju, pēcokupācijas sekas. Un ir ļoti daudz nepilsoņu un arī liela politiskā spēka “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” aktivitātes, kurās cenšas izmantot šo Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību kā svarīgu politisku aktu, lai varētu realizēt savu politiku, tādā veidā radot ilūziju, ka daudzi cilvēki var saņemt tās pašas tiesības, neiegūstot pilsoņu statusu, tāpēc vien, ka viņi kādu laiku ir dzīvojuši mūsu valstī, lai gan viņi ir iebraucēji un ienākuši šeit pēc Otrā pasaules kara. Šīs kolonizācijas politikas rezultātā viņi ir radījuši problēmas gan sev, gan pamatnācijai. Latviešu nācija ilgstoši bija apdraudētā stāvoklī. Tagad mēs sākam atgūt savus spēkus un arī savu politisko varēšanu. Līdz ar to mums ir ļoti svarīgi, lai šī konvencija tiktu pieņemta tā, lai tā neapdraudētu mūsu sabiedrības tālāku attīstību un arī nāciju labu sadzīvošanu mūsu valstī.
Es domāju, ka šodien pēc ilgām diskusijām tika atrasti tie racionālākie varianti, kā var piemērot šo konvenciju, lai netiktu apdraudēta pamatnācija un tiktu ievērotas arī visu pārējo nāciju minoritāšu tiesības attīstīties un būt aizsargātām. Ne jau katrai nācijai vajadzīga aizsardzība, bet tieši šīm minoritātēm. Un es domāju, ka ilgo diskusiju rezultātā tika atrasts vienīgais variants, kas ir pieņemams mums visiem un kas varētu nākotnē darboties.
Man kā speciālistam ir patīkami, ka šodien tika arī atrasti varianti likumprojektā “Grozījumi likumā “Par izlozēm un azartspēlēm””, kas mūsu valstī tiešām pieņem draudīgus apjomus un līdz ar to apdraud mūsu jauno paaudzi un arī mūsu stabilitāti. Zināmā mērā tas iespaido arī kriminālo situāciju valstī. Tas ir labi, ka mēs risināsim šos jautājumus.
Un tāpat, es domāju, ir pieņemti svarīgi grozījumi Ceļu satiksmes likumā, kas ir ļoti būtiski tāpat kā grozījumi Enerģētikas likumā, jo mums, ieejot Eiropas Savienībā, visi šie jautājumi ir ļoti aktuāli.

Labvakar tiem, kas ir spējuši sekot šīs bezgala garās jeb, pareizāk sakot, 13 stundu garās Saeimas sēdes norisei.
Godīgi sakot, es vairs neatceros nevienu no šīsdienas skatītajiem jautājumiem, jo pēdējās stundas tika veltītas tikai likumprojektam “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Beidzot, paldies Dievam, šis darbs ir pabeigts.
Es domāju, ka konvencijas teksts, par kuru mēs vienojāmies, ir ļoti labs. Latvija jau šodien dara nesalīdzināmi vairāk minoritāšu aizsardzībā, nekā tā apņemas ar šodien pieņemto lēmumu. Līdz ar to tas neuzliek nekādas jaunas saistības. Es domāju, ka galvenais ieguvums ir tas, ka beigsies gadiem ilgās spekulācijas, jo diemžēl ļoti daudzi, tajā skaitā Saeimas deputāti, ir centušies izmantot šo minoritāšu konvencijas jēdzienu, lai spekulētu ar dažādām it kā minoritāšu, bet faktiski – imigrantu tiesībām. Nu tas ir noņemts.
Es domāju, ka mums tagad ir iestājies produktīvāka darba cēliens, kad vismaz par šīm lietām mēs varēsim vairs nerunāt.

Mūsu apvienība jau vairākkārt ir paudusi viedokli, ka, mūsuprāt, pirms desmit gadiem “Latvijas ceļa” valdības laikā šīs konvencijas parakstīšana bija kļūda. Latvijai nebija nekādu pienākumu ar to steigties, jo, kā liecina arī dažu lielāko Eiropas Savienības valstu pieredze, šīs konvencijas netiek pieņemtas vispār vai tiek noteikts, ka attiecīgajā valstī nav nevienas etniskas vienības, kas atbilst minoritātes jēdzienam, vai arī tiek noteikti ārkārtīgi lieli ierobežojumi, ka tas skar tikai dažas etniskas grupas, kuras skaitliski ir ļoti nelielas un šo valstu teritorijā dzīvo gadsimtiem ilgi.
Pateicoties valdošās koalīcijas balsīm, tika noteikts ļoti īss priekšlikumu iesniegšanas laiks otrajam lasījumam – 30 minūtes. Es domāju, ka šī iemesla dēļ priekšlikumi nevarēja būt ļoti kvalitatīvi. Mūsu galvenā priekšlikuma jēga bija tāda, ka šī minoritāšu definīcija ir attiecināma uz tādām etniskām grupām, kurām ir šī ilglaicīgā saikne ar Latviju un kurām nav savas valsts, tātad būtībā – uz līviem un čigāniem. Saeimas vairākums diemžēl neatbalstīja šo priekšlikumu. Galīgajā balsojumā par konvencijas pieņemšanu pret bija tikai 9 deputāti, tātad 7 no tiem – no mūsu frakcijas. Diemžēl tāda ir situācija.
Par tālākajām sekām, kādas varētu rasties, kad arī Saeimā būs aktīvi politiskie spēki, kas šo konvencijas punktu centīsies izmantot, būs jādomā visiem, ne tikai tiem, kas balsojuši par.
Šajā nedēļā mūsu frakcijai bija iespēja tikties ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu jautājumā par Latvijas un Krievijas robežlīguma sagatavošanas gaitu. Mēs izvirzījām pietiekami skaidru savu pozīciju, kas atšķiras no vairākuma pozīcijas – Latvijai ir jāskatās uz to, ko Latvija no šī līguma iegūs, kas būtiski mainīsies. Neapšaubāmi jāvadās pēc tā, ka līgums nekādā ziņā nedrīkst būt pretrunā ar Satversmi.
Mēs arī uzskatām, ka Abrenes jautājums ir tikai daļa no problēmas. Jāskatās, lai Latvija spētu runāt un diskutēt par okupācijas seku likvidēšanu, tajā skaitā par Abrenes atgūšanu vai līdzvērtīgu kompensāciju, par kādu, protams, Krievija šobrīd negrib runāt. Drīzāk tā vēlas, lai Latvija uzvestos kā jaunizveidota valsts, kas 1991.gadā ir atdalījusies no Padomju Savienības un kuru tādēļ pilnībā apmierina Latvijas PSR un Krievijas Federācijas robeža, kam mēs kategoriski nevaram piekrist. Jā, Latvija nevēlas sev vardarbīgiem līdzekļiem pārbīdīt pašreizējo robežu, bet tā vēlas saglabāt iespēju par to diskutēt nākotnē, ja Krievija uz to būs gatava un ja starptautiskā situācija būs mainījusies mums vairāk labvēlīgā veidā. Tādēļ mūsu pienākums ir nepadarīt šo situāciju neatgriezeniski sliktu un rīkoties saprātīgi.

Es gribu pieminēt tieši divus šīs nedēļas notikumus.
Pirmais, tas, ka visas frakcijas tika uzaicinātas pie Valsts prezidentes, lai apspriestu jautājumu par Latvijas–Krievijas robežlīguma noslēgšanu. Mēs uzsvērām, ka tagad esam Eiropas Savienībā un NATO. Tagad tā ir ne tikai mūsu robeža, bet arī Eiropas Savienības un NATO robeža. Un šajā gadījumā, ja mēs nevaram izšķirties un atsaukt to deklarāciju, kuru rakstīja Ministru kabinets, Kalvīša kungs, bet viņš nav tas galvenais vaininieks, jo pirmā savu deklarāciju uzrakstīja tieši mūsu Valsts prezidente. Ja mēs nevaram atsaukt to deklarāciju, tad mums vajadzētu izstāties no Eiropas Savienības un NATO, noregulēt savu robežu un tikai tad stāties no jauna.
Kā otro es gribu minēt jautājumu, kurš tika izskatīts šodien Saeimas plenārsēdē – likumprojektu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Mūsu frakcija izskatīja šo likumprojektu, kurš tika piedāvāts, arī valdošās koalīcijas piedāvātās atrunas, un saprata, ka konvencijas jēga tika mainīta un konvencija vairs nedarbosies pilnā spēkā. Tāpēc mūsu frakcija nolēma šodien vispār nepiedalīties konvencijas pieņemšanā, lai valdošā koalīcija pieņem šo konvenciju. Viņi pieņēma, tad lai viņi arī atbild par to, kādā veidā pieņemta konvencija. Mēs paziņosim saviem partneriem Eiropā un laikam nākamajā nedēļā jau sagaidīsim kaut kādu reakciju; varbūt aiznākamajā nedēļā būs arī piedāvājums izmainīt šo likumu, kurš tika pieņemts.

Patiešām balsojums par likumprojektu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” bija parlamentārās demokrātijas paraugstunda. Vairāk nekā desmit gadu konvencija ir bijusi politisko kaislību objekts, uz kura pamata dažādas politiskās partijas, to politiķi un pašmāju minoritāšu speciālisti ir taisījuši savas karjeras. Bija pienācis laiks noņemt šo konvenciju no politiskās dienas kārtības. Es vēlos uzsvērt tikai dažus faktus, kas atspēko ap konvenciju radītos mītus.
Konvencija nemaina Latvijas pamattautas tiesības un pastāvošo Valsts valodas likumu un Izglītības likumu. Definīcijā par Latvijas nacionālajām minoritātēm nav iekļauti okupācijas laika imigranti un bēgļi. Konvencija nedz paplašina, nedz samazina minoritāšu tiesības, kuras šobrīd pastāv Latvijas Republikas Satversmē un likumdošanā, un to arī nedarīs nākotnē.
Visbeidzot – es vēlētos paskaidrot, ka ar mazākumtautību konvenciju neapmierinātie cilvēki nevarēs vērsties Eiropas Padomes Cilvēktiesību tiesā ar sūdzībām, jo šajā iestādē sūdzības pamatojamas vienīgi un tikai ar Eiropas Padomes Cilvēktiesību hartas pārkāpumiem.
Manuprāt, ratificējot šo konvenciju, mēs apliecinājām, ka jūtamies droši par savas valsts un tautas nākotni. Likumu pieņemšana ir Latvijas Republikas valdības un Saeimas spēka pazīme. Šis balsojums bija koalīcijas iekšpolitiska un ārpolitiska veiksme.