"Anna Linde: mēs esam panākuši sapratni"

Pavisam drīz Zviedrija būs EP priekšsēdētājvalsts. Kādas ir jūsu domas par Krievijas — Eiropas attiecību attīstību? Par kādām jaunām perspektīvām var runāt?

ES un Krievijai nepieciešams sadarboties ciešāk, pat tad, ja Krievija nedomā iestāties ES, tāda ir mūsu pozīcija. Kad ES paplašināsies (bet paplašināšanās ir viena no svarīgākajām mūsu prioritātēm), tad tā cieši pietuvosies Krievijai un pavisam dabiski padziļinās savstarpējos sakarus dažādās jomās. Tas attiecas kā uz ekonomisko integrāciju, tā arī uz kodoldrošību un apkārtējās vides aizsardzību, migrācijas problēmām un starptautisko noziedzību — visam tam ir jākļūst par ciešas sadarbības, kopēju apspriežu un problēmu risināšanas pamatu. Mēs esam gatavi pretoties jaunajam Eiropas sadalījumam un ar šādu mērķi vispārēji stiprināt kā pašu Savienību, tā arī partnerattiecības ar visām valstīm, kas nav Savienības biedri. Vēl viens aspekts attiecas uz drošību, konfliktu noregulēšanu. ES tagad ir jaunas iespējas civilo un militāro konfliktu noregulēšanai. Šajā jomā mēs ceram uz aktīvu sadarbību ar Krieviju, tieši tāpat kā uz pašas Krievijas dalību šajā procesā.

Kā jūs raksturotu krievu un zviedru attiecību perspektīvu?

Domāju, ka šīs attiecības ir ļoti labā stadijā. Mēs esam seni kaimiņi un daudzu gadu laikā spējuši panākt savstarpēju sapratni. Turklāt mēs pilnīgi miermīlīgi spējam apspriest tos jautājumus, kuros nepanākam vienošanos.

Kāpēc zviedri tik bieži atbalsta krievu iniciatīvu un nav vienaldzīgi pret Krieviju? Vai tas neliecina, ka zviedriem ir vajadzīgs spēcīgs un laimīgs kaimiņš, vai valsts intereses paredz nākotnes stratēģiskās sabiedroto attiecības ar atdzimušo Krieviju?

Zviedrijai, kā arī daudzām citām valstīm ir svarīgi, lai Krievija kļūtu par bagātu valsti, valsti ar stabilu labklājību. Ne mazāk svarīgi ES ir tas, lai Krievija būtu tirdzniecības partnere, tas atvieglotu gan Savienības, gan Krievijas dzīvi. Liela nozīme mums ir ne tikai Krievijas politiskajai stabilitātei, bet arī ekonomiskajai un sociālajai. Eiropai prioritāras kļūst tieši tās problēmas, kas tieši attiecas uz iedzīvotājiem — nodarbinātība, apkārtējā vide, dzimumu vienlīdzība, patērētāju politika, cīņa pret noziedzību. Sevišķu uzmanību mūsu valsts veltī arī dzīves apstākļu problēmām, bērnu stāvoklim un cilvēktiesībām kopumā. Šajā ziņā Krievijas stabilitāte nav atdalāma no Eiropas stabilitātes.

Pēdējās dienās sakarā ar "Kursk" traģēdiju tiek apspriesta starptautiskās iniciatīvas ideja zemūdens flotes drošības nodrošināšanā ar ASV, Anglijas un Krievijas piedalīšanos. Vai arī Skandināvijas jūras lielvalstis būtu ieinteresētas šādā sadarbībā?

Izveidojās ļoti svarīga diskusija par glābšanas pasākumiem, un militāristi jau strādā šajā jomā. Svarīgi ir arī tas, ka Barenca jūras akvatorijā blakus Murmanskai atrodas ne mazums citu zemūdeņu. Nepieciešama savstarpēja rīcība, arī nopietni Zviedrijas un citu valstu ieguldījumi, lai samazinātu draudus apkārtējai videi un šī reģiona kodolpiesārņošanu nākotnē. Tā arī ir viena no svarīgākajām Zviedrijas prioritātēm, ko mēs apspriedām Maskavā.

Kādas ir jūsu personīgās attiecības ar Krievijas ĀM vadītāju Igoru Ivanovu? Gerhards Šrēders runāja, ka "pirts diplomātijas" laiki ir jau pagātnē, taču, iespējams, "personīgo faktoru" politikā tomēr nedrīkst neņemt vērā?

Noteikti. Lai izprastu valsti, nepieciešams personīgi zināt kādu, kas varētu paskaidrot konkrētus apstākļus un to jēgu. Runas taču nav tikai par teoriju vien. Bet, lai saprastu lietu īsto būtību, nepieciešams kādu pazīt un kādam uzticēties. Šajā sakarā personīgie kontakti ir neaizstājami. Man ļoti patīk Igors Ivanovs, un es domāju, ka mums ir izveidojušās lieliskas attiecības. Domāju, ka es viņam palīdzu saprast arī to, kas mums Zviedrijā ir svarīgākais.

Kā jūs jūtaties ārpolitisko resoru vadītāju "vīriešu klubā"?

Zināmā mērā man ir priekšrocības — ir iespēja, ka kolēģi uzreiz neaizmirsīs, kas ir Zviedrijas ārlietu ministrs, tieši tāpēc, ka sieviešu ir maz. Cita lieta — tās ir tās problēmas, ar kurām saskaras jebkurš mazākums, bet mēs, sievietes ārlietu ministri, pagaidām esam mazākumā.

"Ņezavisimaja gazeta"

— 30.08.2000.

Nadežda Ažgihina