Par Eiropas mērauklām un mūsu rūpniecību

Dr.oec. Marita Baltiņa - "Latvijas Vēstnesim"

Latvija un Eiropas Savienība

Latvija kopš neatkarības atgūšanas 1991. gada augustā cenšas pagriezties atkal Eiropas virzienā un atgūt nokavēto. Latvijas ārpolitiskā stratēģija ir vērsta uz integrēšanos Eiropā, un visas pašreizējo valdību veidojošās partijas par galveno prioritāti uzskata pilntiesīgas dalībvalsts statusa iegūšanu Eiropas Savienībā (ES).

Lai varētu labāk izprast, uz kurieni virzās ES un mūsu mazā Latvija, ir jāatceras ES mērķi:

• nepārtraukti nostiprināt savienību starp Eiropas tautām;

• veicināt vienmērīgu un ilgstošu ekonomisko un sociālo progresu, radot vienotu telpu bez iekšējām robežām, nostiprinot ekonomisko un sociālo izlīdzinātību un izveidojot ekonomisko un monetāro savienību;

• nostiprināt savas pozīcijas starptautiskajā arēnā, īstenojot kopēju ārējo un drošības politiku;

• veicināt dalībvalstu pilsoņu tiesību un interešu aizsardzību, ieviešot vienotu Savienības pilsonību;

• attīstīt ciešu sadarbību tieslietās un iekšlietās.

Latvijai integrācija ES nozīmē gan drošību politiskā aspektā, gan savas valsts labklājības celšanas procesu, lietojot jaunus instrumentus ekonomikas attīstībā.

Latvijas pievienošanās ES

2000. gada 21. februārī Eiropas Integrācijas padomē tika apstiprinātas pirmās 11 LR iestāšanās Eiropas Savienībā sarunu oficiālās pozīcijas tādās likumdošanas sadaļās kā "Brīva preču kustība", "Uzņēmējdarbības likumdošana", "Statistika", "Rūpniecības politika", "MVU", "Zinātne un pētniecība", "Izglītība un apmācība", "Telekomunikācijas un informācijas tehnoloģijas", "Kultūra un audiovizuālā politika", "Patērētāju un veselības aizsardzība", "Kopējā ārējā un drošības politika". Līdz 2000.gada jūnija sākumam tika apstiprinātas iestāšanās sarunu pozīcijas arī sadaļās "Muitas savienība", "Ārējie ekonomiskie sakari" un "Konkurences politika".

2000. gada laikā līdz iestāšanās sarunu norisei īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, vai Latvija pilnībā ievēro ES dalībvalsts statusa kritērijus, kas definēti ES Padomes Kopenhāgenas un Madrides sanāksmēs. Tiek ņemta vērā arī to saistību izpilde, kuras Latvija ir uzņēmusies Asociācijas līguma ietvaros.

Trešā ES un Latvijas Asociācijas sanāksme notika 2000. gada 15. februārī, bet 2000.gada 22. un 23. maijā Briselē notika sarunu par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu starp Latvijas Republiku un Eiropas Savienību trešais raunds.

PECA protokola noslēgšana dos iespēju Latvijas ražotājiem ar atvieglotākiem nosacījumiem eksportēt produktus uz Eiropas Savienības dalībvalstu tirgiem bez papildu atbilstības novērtēšanas (sertifikācijas, testēšanas u.c.), radot papildu pievienoto vērtību eksporta precēm. Protokola noslēgšana būtiski palielinās Latvijā ražoto preču konkurētspēju un samazinās izmaksas, kas rodas Eiropas Savienības dalībvalstīs, kārtojot administratīvos jautājumus un saņemot sertifikātu (atļauju) no attiecīgajām Eiropas Savienības dalībvalstu institūcijām produkcijas pārdošanai ES dalībvalstu tirgos.

Sarunas par Eiropas atbilstības novērtēšanas protokola (PECA) noslēgšanu starp Latvijas Republiku un Eiropas Savienību tika sāktas 1998. gada oktobrī.

Sarunu pirmajā un otrajā raundā tika izvērtēts Latvijas paveiktais likumdošanā un tirgus uzraudzībā brīvas preču kustības jomā. Tika sniegts ziņojums par Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar attiecīgajām Eiropas Savienības normām atbilstības novērtēšanā, standartizācijā un metroloģijā, tika panākta vienošanās par Protokola projekta tekstu, kā arī identificēti prioritārie sektori Protokola pielikumiem. Šajā sarunu raundā tika izskatīti prioritārie sektori - elektrodrošība, elektromagnētiskā savietojamība, laba ražošanas prakse farmācijas produktiem, būvmateriāli - un sagatavoti šo sektoru pielikumu projekti. Latvijas puse sniedza ziņojumu par Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar attiecīgajām Eiropas Savienības normām rotaļlietu nozarē. Sarunu laikā tika aplūkoti arī tādi sektori kā telekomunikācijas un pārtika.

PECA protokols ir Latvijas un ES asociatīvā līguma sastāvdaļa, un tas sastāv no pamatdaļas - protokola, kurā aprakstīti atbilstības novērtēšanas vispārīgie nosacījumi, - un pielikumiem, kuros atspoguļotas atbilstības novērtēšanas procedūras konkrētā nozarē

Eiropas Savienība un pievienošanās stratēģija

Eiropas Padomes 1994. gadā decembra sanāksmē Esenē tika apstiprināta pievienošanās partnerības stratēģija ( pre-accession strategy ). Viens no galvenajiem stratēģijas pamatuzdevumiem ir sagatavot ES asociētās valstis iestāšanās procesam ES. 1995. gada jūnijā Kannās ES Komisijai bija jāizstrādā Baltā grāmata, kurā ir noteiktas galvenās vadlīnijas ES pievienošanās aspektā, ņemot vērā ES likumdošanas pamatprasības.

Rakstot "Acquis", Eiropas Padome nonāca pie secinājuma, ka asociētajām valstīm būs nopietni jāstrādā pie rūpnieciskā sektora restrukturizācijas. Šajā sakarā noteiktas trīs galvenās prioritātes pievienošanās stratēģijas ietvaros.

Galvenās prioritātes sadarbībai rūpniecībā

Esenes sānāksmē "Acquis" ietvaros sadarbībai rūpniecībā tika apstiprinātas šādas galvenās prioritātes:

• uzlabot strukturālos apstākļus rūpniecības attīstībai;

• restrukturizēt un modernizēt rūpniecību;

• sekmēt investīciju piesaisti.

Pievienošanās ES ietvaros sadarbība rūpniecībā ir viens no noteicošajiem faktoriem asociēto valstu integrācijas procesā uz ES. Lielākā daļa uzmanības rūpniecības restrukturizācijas pasākumu plānā tiek veltīta rūpniecības modernizācijai un investīciju piesaistei. Šis darbs ir jāpaveic pašām ES asociētajām valstīm, tai skaitā arī Latvijai.

ES no savas puses sniedz finansiālu palīdzību. Protams, jāatzīst arī, ka piemēram, Latvijas rūpniecības uzņēmumu privatizācija, restrukturizācija un modernizācija nav iespējama bez ES valstu līdzdalības un pašas ES rūpniecības mobilizācijas palīdzības sniegšanai. Jo īpaši šeit būtu jāmin investīciju piesaiste, tehnoloģiju pārnese un zināšanu pārņemšana. Tātad notiekošie procesi - Latvijas integrācija ES valstu saimē un ES valstu palīdzīgās rokas pasniegšana no savas puses - ir savstarpēji saistīti.

Eiropas Savienība un

rūpnieciskā sadarbība ar ES

kandidātvalstīm un Latviju

ES ir sapratusi, ka ir jāsadarbojas ar visām kandidātvalstīm, un, pat ja šī sadarbība netiktu tik ļoti uzsvērta Latvijas eiro integrācijas procesā, arī tad sadarbība rūpnieciskajā jomā noritētu līdzīgi. Būtu neprātīgi Latvijai, kā arī pārējām ES kandidātvalstīm atteikties no jaunām tirgus iespējām, kad ir sabrukusi bijusī PSRS. Jebkurš cilvēks, un jo vairāk uzņēmējs, cenšas izzināt visu jauno un no tā gūt labumu sev un savai tautai.

Sadarbībai rūpnieciskajā jomā ir dubulta nozīme, pirmkārt, ES nostiprinās kandidātvalstu rūpniecisko sektoru un, otrkārt, izzinās un attīstīs pati savu rūpniecību globālā mērogā, iegūstot jaunas tirgus nišas Austrumeiropā, un paaugstinās savu konkurētspēju.

Lai veicinātu ES valstu uzņēmumu integrēšanos Baltijas valstu, tai skaitā arī Latvijas, uzņēmējdarbības vidē, Latvijas valdības uzdevums ir veidot labvēlīgus apstākļus investīciju ieplūšanai mūsu uzņēmējdarbības vidē. Tas nozīmē, ka Latvijai ir jārada nepieciešamās struktūras investīciju piesaistē, jaunu tehnoloģiju pārnesē, projektu koordinācijā un know-how pārņemšanā, Latvijas speciālistiem kopīgi strādājot ar ES valstu speciālistiem attiecīgajā nozarē. Turklāt sadarbība rūpniecībā varētu veicināt arī sociālo jautājumu risināšanu.

Bez ES institūciju palīdzības, piemēram, ES "Phare" programmas, kuras ietvaros paredzēta pārrobežu sadarbības veicināšana, sadarbībā ar Eiropas Reģionālo attīstības fondu un Eiropas Sociālo fondu ir iespējama sadarbība ar Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banku un Pasaules banku.

Viens no Eiropas Komisijas galvenajiem uzdevumiem rūpnieciskajā sadarbībā ir saglabāt attiecīgo kandidātvalstu kultūras īpatnības un rūpnieciskā sektora bagātības, ievērojot valstī noteiktās prioritātes. Bez tam "acquis" pasākumu ietvaros tiek arī minēts, ka tajās rūpniecības nozarēs, kur ES pati ir vājāka, Latvija un citas kandidātvalstis ir tiesīgas griezties pēc palīdzības Pasaules bankā vai Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankā. Tas nozīmē, ka ES pati atklāj - arī tai ir savas rūpniecības jomas, kurās ir virkne problēmu, un šajā gadījumā ES nav gatava nākt ar savām investīcijām ES kandidātvalstīs.

Viens no svarīgākajiem faktoriem šajā sakarā ir brīva darbaspēka kustība ES līmenī. Integrācijas process un izmaiņas rūpnieciskajā sektorā Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs, kā arī ES valstīs novedīs pie darbaspēka sadales un pārdales. Tieši rūpnieciskā sektora jomās, kurās ES apzināsies esam vāja pasaules līmenī, tā iesaistīs augsta līmeņa kandidātvalstu speciālistus. Savukārt Latvijas augsta līmeņa speciālisti, ņemot vērā augsto bezdarba līmeni Baltijas valstīs, pat ļoti labprāt pieņems darba piedāvājumu kādā no attīstītākajām ES valstīm. Viena no šādām nozarēm varētu būt informācijas tehnoloģijas.

Jāatzīmē, ka Latvijas konkurētspējīgāko rūpniecības nozaru speciālisti tiks pārvilināti strādāt kādā no ES valstīm, kur labklājība ir daudz augstākā līmenī nekā Latvijā.

Otrs aspekts ir tas, ka Eiropa centīsies būt daudz konkurētspējīgāka pasaules mērogā tanīs rūpnieciskā sektora nozarēs, kuras ir konkurētspējīgas, kā vienu no šādām nozarēm varētu minēt vieglo rūpniecību, konkrētāk - tekstilrūpniecību. Taču ES valstis centīsies neielaist savā tirgū konkurētspējīgu produkciju, piemēram, Latvijas tekstilizstādājumus. Ne velti ES par vienu no iestāšanās kritērijiem ES noteica uzņēmumu konkurētspēju.

ES "acquis" ietvaros izstrādāja prioritāros sadarbības virzienus, kur ņemtas vērā katras valsts rūpnieciskā sektora prioritātes un kultūras īpatnības. Vai tādas ir Latvijai?

Pēc Ekonomikas ministrijas ziņojuma, analizējot rūpniecības rādītājus, var secināt, ka izveidojusies rūpniecības nozaru struktūra neļauj strauji atjaunot iepriekšējos ražošanas apjomus, jo ir nepieciešama būtiska rūpniecības modernizācija un restrukturizācija, kas panākama ar nopietniem ekonomiskiem stimuliem. Atsevišķu nozaru turpmāko attīstību lielā mērā noteiks arī tas, kā tās spēs izmantot savas salīdzinošās perspektīvas.

Pievienotās vērtības struktūra uzrāda, ka neattīstās vadošās rūpniecības nozares, piemēram, ķīmiskā rūpniecība, mašīnu un iekārtu ražošana, vieglā rūpniecība un arī kokapstrāde. Latvijā nav veltīts pietiekami pūļu, lai attīstītu izejvielu pārstrādes un augstas pievienotās vērtības sistēmas. Tas nozīmē, ka rūpniecībā vēl arvien ir problēmas augstu tehnoloģiju ieviešanā un investīciju piesaistīšanā, lai ražotu konkurētspējīgu rūpniecisko produkciju.

Ar katru gadu samazinās kapitālietilpīgo nozaru īpatsvars Latvijas tautsaimniecībā. No vienas puses, to var uztvert kā turpinājumu pārejas periodam uz tirgus ekonomiku. Tā rezultātā ekonomikā samazinājās to kapitālietilpīgo nozaru ražošanas apjomi, kuru noietu tirgi bija saistīti ar bijušo PSRS tirgus nišu, it īpaši ar militāri rūpniecisko kompleksu. No otras puses, Latvijas ekonomikā straujākos tempos attīstās tās nozares, kurās nav nepieciešami būtiski kapitālieguldījumi. Pārejas periodā tas ir likumsakarīgi, jo jaunie uzņēmēji nespēj veikt apjomīgus kapitālieguldījumus.

Ja augstu tehnoloģiju nozares, kuras arī prasa būtiskus kapitālieguldījumus, neattīstīsies, rūpniecībā pieaugs to nozaru īpatsvars, kas orientētas uz dabas resursu pārstrādi un mazkvalificēta darbaspēka izmantošanu. Tas var palielināt ekonomikas atkarību no pasaules tirgus cikliskajām svārstībām, kādas piemīt šādas produkcijas tirgiem. Lēni pieaugs arī Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu strādājošo, jo dabas resursu pārstrādes nozarēm, kā arī citām, kur daudz mazkvalificēta darbaspēka, ir zems pievienotās vērtības līmenis. Līdz ar to būs grūti sasniegt augstus IKP pieauguma tempus ilgtermiņā.

Kapitālietilpīgu nozaru attīstība nākotnē var tikt saistīta galvenokārt ar orientāciju uz plašākiem un stabilākiem tirgiem un jaunu tehnoloģiju izmantošanu. Nedrīkst arī aizmirst, ka tieši lielie uzņēmumi un kapitālietilpīgās nozares spēj dot savu ieguldījumu valsts budžeta veidošanā un valsts labklājības celšanā.

Uzsvars būtu jāliek arī uz augstu tehnoloģiju nozarēm, bet investīcijas tajās jāsaista arī ar investīcijām tā sauktajā cilvēkkapitālā un zinātnē. Tikai šajā gadījumā pozitīvs rezultāts nav ātri sasniedzams, tas dod efektu ilgtermiņa skatījumā.

Rūpniecības sadarbības un izstrādātā "acquis" ietvaros, kā arī veicot apsekojumus Latvijas rūpnieciskajā tīklā, jāatzīmē, ka ir vērojamas šādas negatīvas tendences:

1) netiek pietiekami efektīvi izmantoti kapitālieguldījumi un jauno speciālistu zināšanas, netiek veicināta jaunu tehnoloģiju pārnese rūpniecībā;

2) vājā uzņēmumu vadības struktūra nespēj konkurēt ar ES uzņēmumiem;

3) nedarbojas uzņēmējdarbības atbalsta un pakalpojumu infrastruktūra;

4) daudzos uzņēmumos vēl nav ieviesti ES standarti, kas savukārt apgrūtina tirdzniecību ar ES valstīm.

Vissmagāk privatizācijas process notiek lielos un vidējos rūpniecības uzņēmumos. ES paplašināšanās sarunu ietvaros, saskaņā ar Pasaules bankas vērtējumu, atzīmēts, ka uzņēmumu privatizācijas un restrukturizācijas process atpaliek smagās rūpniecības sektorā. Eiropas Komisija atzīmē, ka metālapstrādes rūpniecībā šie procesi notiek "lēni un drīzāk neapmierinoši". Šajā gadījumā būtu jāizmanto valsts atbalsta instrumenti.

Pēc Privatizācijas aģentūras un Finansu ministrijas sniegtā pārskata ir vērojams, ka Latvijā laikā no 1994. gada 1. maija līdz 2000. gada 1. janvārim privatizācijai nodoti 884 valsts īpašuma objekti (uzņēmumi), 179 uzņēmējsabiedrību valsts kapitāla daļas, 139 valsts nekustamie īpašumi, likvidācijai - 75 valsts uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības, kā arī izskatīšanai - 342 denacionalizācijas lietas. Par pabeigtu atzīta 203 valsts īpašuma objektu privatizācija. Šo objektu kopējā pārdošanas cena ir 21,81 miljons latu, pārņemtās saistības - 11,08 miljoni latu. Objektos pircēji veikuši investīcijas 16,85 miljonu latu vērtībā jeb 1,7 reizes vairāk, nekā paredzēts pirkuma līgumos, nodrošinātas 9329 darbavietas jeb 1,3 reizes vairāk nekā paredzēts pirkuma līgumos. Atzīta par pabeigtu 39 uzņēmējsabiedrību valsts kapitāla daļu privatizācija. Šo kapitāla daļu kopējā pārdošanas cena ir 10,06 miljoni latu.

Nodokļu pamatparādu pagarinājumi, kā arī nodokļu parādu (pamatparāda un pamatparāda palielinājuma summu) kapitalizācija bija valsts atbalsta pasākums, lai palīdzētu uzņēmumiem pārvarēt iepriekšējās ekonomiskās sistēmas sekas.

Rūpniecības uzņēmumi izmantoja nodokļu samaksas termiņu pagarinājumus uz laiku līdz trim gadiem vai nodokļu parādu kapitalizāciju. Tanī pašā laikā jāatzīmē, ka lielā nodokļu parādu nasta bija kā cilpa ap uzņēmuma dzīvotspēju, tādēļ daudzi uzņēmumi nonāca bankrota situācijā un likvidējās.

Lielākie rūpniecības uzņēmumi nonāca lielajos parādos sakarā ar ekonomikas transformāciju uz tirgus principiem, un tiem bija grūti piesaistīt ārvalstu investīcijas.

Lai investori veiktu lielas investīcijas Latvijā, ir jābūt vai jārada noteiktas priekšrocības, kas stimulētu to darīt. Tās varētu būt dabas un darba resursu pieejamība un kvalitāte, labvēlīga uzņēmējdarbības vide utt.

No žurnālā "Baltijas Kurss" ievietotās informācijas jāsecina, ka Latvija pēc investīciju apjoma procentos no IKP atrodas tikai 9. vietā. Latvijas rādītājs ir sliktākais Baltijā un zemāks par vidējo ES kandidātvalstu starpā, kas liek aizdomāties par pieļautajām kļūdām. Turklāt, analizējot investīcijas trijās Baltijas valstīs, Igaunija ir pārāka par Latviju un Lietuvu.

Latvijai ir jāturpina reformu process neatkarīgi no tā, vai Latvija iekļausies ES sastāvā vai ne. Svarīgi ir turpināt piesaistīt tiešos ārvalstu ieguldījumus rūpnieciskajā sektorā.

1996. gada ekonomikas un finansu ministru tikšanās laikā Briselē strukturētā dialoga ietvaros tika atzīmēts, ka līdz šim Viduseiropas un Austrumeiropas valstis ir piesaistījušas relatīvi nelielu ārvalstu investīciju apjomu - mazāk par 5% no kopējā pasaules līmeņa, turklāt divas trešdaļas no šīm investīcijām ir koncentrējušās Ungārijā, Čehijā un Polijā. Par Latviju teikts, ka valsts tautsaimniecībai, lai tā izkļūtu no pašreizējās ekonomiskās situācijas, nepieciešams krass - vismaz trīskāršs - investīciju apjoma pieaugums.

Vācu ekonomists Daniels Gross ( Daniel Gros ) atzīmē, ka ārvalstu investīcijas paver plašas iespējas jaunām tehnoloģijām un menedžmenta garam. Tomēr jāatceras, ka neviena pasaules valsts nekad nav spējusi finansēt vairāk par 10 līdz 15% no sava kapitāla vajadzībām ar ārzemju investīcijām. Ja to mēģina darīt, tad agrāk vai vēlāk rodas problēmas. Šie 10 līdz 15% nav maz, bet tas nozīmē, ka 85 līdz 90% ir jānāk no iekšzemes avotiem. Jo, pārāk paļaujoties uz ārvalstu kapitālu, lai veicinātu investīcijas, rodas parādi, un ārzemju kapitāla ieguldītāji sāk šaubīties, vai attiecīgā valsts būs spējīga atmaksāt aizdevumus bez naudas devalvācijas vai stingras iekšējās politikas. Lai valsts piedzīvotu strauju izaugsmi, investīciju proporcijai jābūt 25 līdz 30 % no IKP, no tā 2-3% varētu nākt no ārzemēm, pārējiem līdzekļiem jābūt no iekšzemes avotiem.

Rūpniecības

attīstības problēmas

Padomju laikā radītā integrētā nozaru struktūra bijušās PSRS mērogā atbilda to laiku noietu tirgiem. Lai atgūtu iepriekšējos ražošanas apjomus, ir jāizveidojas citai Latvijas rūpniecības nozaru struktūrai, kas atbilstu jauniem tirgus apstākļiem. Ir nepieciešama būtiska rūpniecības modernizācija un restrukturizācija, kuras pamatā būtu nopietni ekonomiskie stimuli.

Lai uzņēmējs būtu ieinteresēts investēt reālā sektorā, viņu interesē, vai ražojot viņš gūs iecerēto peļņu, t.i., vai konkrētā nozarē ir noturīgi un plaši preču tirgi, kāds ir preču pieprasījums un piedāvājums, vai viņš tajos varēs konkurēt ar cenu un preču kvalitāti. Investoram ir svarīga saimnieciskā vide.

Latvijas preču tirgus var iedalīt trīs pamatgrupās: iekšējais tirgus, ārējais tirgus austrumu virzienā un ārējais tirgus rietumu virzienā. Katrā no šiem tirgiem mūsu precēm ir noteiktas problēmas. Pie šāda atzinuma ir nonākusi arī Ekonomikas ministrija.

Iekšējā tirgū, ņemot vērā iedzīvotāju zemo ienākuma līmeni, galvenais preces konkurētspējas faktors ir cena, bet nedrīkst aizmirst arī preču kvalitāti un reklāmu.

Galvenā Latvijas rūpniecības prece iekšējā tirgū ir pārtikas produkti. Latvijas pārtikas ražotājiem ir noteiktas konkurences problēmas. Galvenokārt tās saistītas ar to, ka grūti konkurēt ar to valstu produkciju, kurās ir pārtikas preču subsidēšana, vēl arvien pastāv kontrabandas iespējas, ne visas ražotnes ir modernizētas - ir zema produktivitāte un liela ražojumu energoietilpība. Turklāt salīdzinot ar tuvākiem kaimiņiem (Lietuvu un Igauniju), nevar balstīties uz mūsu galveno konkurētspējas priekšrocību - zemām darbaspēka izmaksām, jo tās kaimiņvalstīs ir tikpat zemas. Latvijā ir arī dārgāki energoresursi (augstākas degvielas cenas un elektrības tarifi).

Ārējos tirgos arvien vairāk palielinās preču kvalitātes nozīme un ES standartu izpilde. Sava loma Latvijas preču noietam Krievijas un citu NVS valstu tirgos bija preču atpazīstamībai, kas pamatojās to salīdzinošā labākajā kvalitātē jau padomju laikos salīdzinājumā ar citu republiku ražojumiem. Šie tirgi nebija jāiekaro, tie bija jānotur. Galvenā problēma šajos tirgos ir saistīta ar to nestabilitāti, politisko apsvērumu valdīšanu pār ekonomiskajiem. Bez tam Krievijas tirgu grib iekarot daudzi, tai skaitā arī ES dalībvalstis, mēs neesam vienīgie. Tas, ka dažu preču ražotāji samērā viegli varēja noturēties Krievijas tirgū, radīja lāča pakalpojumu Latvijas rūpniecībai. Mazāk tika domāts par nepieciešamo uzņēmumu modernizāciju un restrukturizāciju, kas ļautu vieglāk mainīt noietu tirgus, kā arī nostiprināt pozīcijas Krievijas tirgū. Šajā sakarā jāatzīmē, ka Latvijas integrācijas process ES ir devis grūdienu nepieciešamajām pārmaiņām uzņēmumu vadības līmenī.

Preču eksporta problēmas ES valstīs galvenokārt saistītas ar preču kvalitāti, to atbilstību noteiktiem standartiem un ar to, ka šo valstu tirgi jāiekaro ar pārdomātu mārketingu un labu reklāmu. Bez tam daudzās preču grupās ES valstīs pastāv kvotas kā iekšzemes ražotāju aizsardzības līdzeklis.

Latvijā iekšējā tirgus aizsardzības pasākumi, atšķirībā no antidempinga un kompensācijas jeb pretsubsīdiju pasākumiem, tiek piemēroti gadījumos, kad konkurence starp importa un vietējā ražojuma preci ir godīga. Tomēr importa apjomi iekšējā tirgū ir tik lieli, ka vietējiem ražotājiem tiek nodarīti būtiski zaudējumi vai rodas zaudējumu draudi. Ārējā tirgū jau valda daudz stingrāki spēles noteikumi.

Lai pamatotu iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu veikšanas nepieciešamību, jāpierāda, ka:

• imports pieaudzis absolūtā vai relatīvā izteiksmē pret vietējo ražošanu vai patēriņu;

• pastāv būtiski zaudējumi vai zaudējumu draudi vietējiem ražotājiem;

• zaudējumus radījis pieaugošais imports, respektīvi, pastāv cēloniskā saikne starp šiem rādītājiem.

Antidempinga un kompensācijas pasākumi, atšķirībā no iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem, tiek veikti negodīgas konkurences gadījumos un muitas maksājumu veidā piemēroti pret attiecīgās preces importu no konkrētas valsts.

Antidempinga maksājumu piemērošanas kritēriji ir šādi:

• pierādīts dempinga fakts;

• zaudējumi vai zaudējumu draudi vietējiem ražotājiem;

• cēloniskā saikne starp importu par dempinga cenām un vietējiem ražotājiem nodarītajiem zaudējumiem;

• antidempinga maksājumu piemērošana ir valsts interesēs.

Apstākļos, kad jaunie biznesmeņi nereti grēko ar dempinga cenām, sevišķi svarīgi ir apjaust, ka ES dalībvalstīs ir stingri antidempinga noteikumi. Tieši ar Latvijas metāla, t.i., "Liepājas metalurga", preču un koksnes materiālu cenām mēs jau esam kļuvuši pazīstami Eiropas tirgū. Šajā sakarā jāatzīmē, ka jautājums par iekšējā tirgus aizsardzības nepieciešamo mehānismu noteikšanu mijiedarbībā ar ārējo bija jārisina laikā, kad Latvija 1994. gadā devās uz sarunām par Latvijas un ES Brīvās tirdzniecības līguma parakstīšanu, kā arī 1995.gadā Eiropas līguma parakstīšanas sarunu laikā.

Pārejas perioda sākuma posmā uzņēmējiem problēmas radīja augstā inflācija, neskaidrības ar valūtu, nesakārtotā likumdošana. Pašreizējā posmā šīs jomas ir stabilizējušās. Var uzskatīt, ka inflācija ir pietiekami zemā līmenī, kas nevar būt par šķērsli investīcijām, ir stabils lata kurss, pamatvilcienos izveidota attiecīgā tiesiskā bāze.

Finansu sistēmā kā problēma jāmin vēl arvien augstās kredītprocentu likmes, kas ir mazā un vidējā biznesa attīstības bremzējošais faktors.

Latvijas integrācijas process ES varētu pavērt plašas iespējas mūsu uzņēmējiem saņemt kredītus ārvalstu bankās ar daudz mazākām kredītprocentu likmēm. Jaunu mazo uzņēmumu izveidošanas gadījumā neeksistē bezprocentu kredīti, kuri pastāv, piemēram, Somijā. Latvijā banku kredītprocentu likmes ir augstākas tieši maziem un vidējiem uzņēmumiem.

Kaut arī Latvijā nav augsta uzņēmumu ienākuma nodokļa likme, tomēr pastāv vairākas problēmas, kas saistītas ar nodokļiem. Nodokļu sistēma nav pretimnākoša investīcijām tajā nozīmē, ka no ienākuma nodokļa netiek atbrīvota tā uzņēmumu peļņas daļa, kas tiek investēta attīstībai, kā arī ne visu pamatlīdzekļu iegāde tiek atbrīvota no pievienotās vērtības nodokļa.

Esošā nodokļu sistēma Latvijā pašreiz neveic savas funkcijas. Ir radikāli jāpilnveido esošā sistēma. Līdzekļu savākšanas funkcija ir jāveicina ar ražošanas attīstību, bet ne likmju palielināšanu, bet ražošanas attīstība - ar nodokļu sistēmu, kas regulētu normālu attīstības procesu.

Nodokļu likmes nedrīkst pārsniegt to robežu, kad uzņēmējs sāk šaubīties, vai būs izdevīgi attīstīt ražošanu ar tik lielām nodokļu likmēm. Nodokļu likmēs ir jābūt pamatotam jebkuram ienākumu līmenim, nozarei, iedzīvotāju grupai atbilstoši faktiskiem ieņēmumiem, ievērojot progresīvo nodokļu likmju skalu. Ir jānodrošina iespējas samaksāt nodokļus noteiktā apjomā un laikā, ievērojot ienākumus kopumā un iespējas tos laikus samaksāt, nevis veicot priekšapmaksas no paredzamā ienākuma noteikta perioda beigās.

Ar integrācijas procesu ES Latvijas valsts institūcijas būs spiestas atzīt esošos trūkumus, mēs būsim spiesti noteikt nepieciešamās atlaides sakarā ar esošajiem MVU atbalsta instrumentiem nodokļu jomā ES dalībvalstīs un vēl krasāk izjutīsim MVU attīstības problēmas. Ja nu Latvijas integrācija ES nenotiktu, tad nākotnē ir prognozējama bēdīga uzņēmējdarbības vides attīstības aina.

Kaut arī tiek uzskatīts, ka Latvijas ekonomiskās priekšrocības galvenokārt ir tās lētais darbaspēks, tomēr daudziem uzņēmējiem galvenās nodokļu problēmas bija saistītas ar sociālā nodokļa nomaksu. Ir lieli tā parādi un oficiāli to nomaksas pagarinājumi. Tā ir nopietna problēma, ja ņem vērā, ka pastāv plašas iespējas izvairīties no sociālā nodokļa nomaksāšanas, likumdošanas paredzētā kārtībā neiegrāmatojot algu izmaksu. Tātad pastāv plašas iespējas gan legālā, gan nelegālā veidā izvairīties no sociālā nodokļa nomaksāšanas. Tas viss rada negodīgu konkurenci, akceptē ekonomikā zemākas darbaspēka izmaksas, nekā tās varētu būt. Galarezultātā, ja ekonomikā ir plašas iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas, nodokļu administrēšanas sistēma ir neefektīva.

Latvijā pastāv diezgan spilgti izteiktas reģionālās attīstības atšķirības, ir rajoni ar ļoti augstu bezdarba līmeni. Nereti šķērslis privāto investīciju ienākšanai šajos reģionos ir nepietiekami attīstītā infrastruktūra. Kā uzņēmējdarbību traucējošs faktors jāmin arī birokrātiskie šķēršļi, kas saistīti ar uzņēmumu reģistrēšanu, licencēšanu u.tml.

Uzņēmējdarbības veicināšanai līdzās labvēlīgai normatīvai bāzei nepieciešams arī reāls finansiāls valsts atbalsts. Uzņēmumiem, it īpaši mazajiem un vidējiem, bez valsts palīdzības ir sarežģīti pārstrukturizēt un modernizēt ražošanu, apgūt menedžmenta un mārketinga prasmes, iekļūt jaunos tirgos, ieviest jaunas tehnoloģijas un kvalitātes standartus, kas savukārt negatīvi ietekmē uzņēmēju konkurētspēju pasaules tirgū. Pat valstīs ar attīstītu tirgus saimniecību tiek īstenoti īpaši pasākumi uzņēmējdarbības atbalstam. To mērķis ir izlīdzināt ekonomiskās vides disproporcijas, uzlabot konkurenci, īstenojot mazā biznesa vai atsevišķu reģionu atbalsta pasākumus.

Turpmāk - vēl

Latvijas rūpniecības nozaru galvenie rādītāji*

(procentos)

Ārvalstu investīcijas trīs Baltijas valstīs 1999.gadā

(USD uz vienu iedzīvotāju)

Investīcijas (% no IKP) 1998. gadā