Stratēģiskās analīzes komisijas 2004./2005.gada darba pārskata sarīkojumā Rīgas pilī 2005.gada 24.maijā:

Dārgie Stratēģiskās analīzes komisijas biedri un līdzdarbnieki, augsti godātie viesi!
Es apsveicu visus, kas ir darbojušies šajā komisijā, ar šo raženi pavadīto gadu un apsveicu viņus jau ar mums visiem redzamiem un taustāmiem darba augļiem. Es kā prezidente izsaku visdziļāko pateicību par ieguldītām pūlēm, laiku, radošām domām un novēlu, lai šis sekmīgi aizvadītais gads būtu nevis vainagojums, bet tikai nolikts drošs pamats turpmākam darbam.
Mūsu valsts nupat nosvinēja savas atjaunotās neatkarības deklarācijas 15.jubileju. Cilvēka mūžā tas ir tāds pusaudža vecums, taču mūsu valsts kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts mūžā tas ir jau vērā ņemams laika periods. Viss galu galā ir tikai relatīvs. Un šajā, no citu valstu vēsturiskās perspektīvas raugoties, visai īsajā laika posmā Latvija kā valsts ir sasniegusi ļoti daudz un ir sasniegusi mērķus, kurus varētu sastādīt hierarhiskā svarīguma kārtībā no tiem pašiem fundamentālākajiem, neatliekamākajiem un tad piramīdas veidā, virzoties arvien uz augšu, valstiskā vai politiskā līmenī analogi slavenajai Maslova piramīdai par cilvēka kā būtnes prasībām jeb nepieciešamībām, kurās pirmā, protams, ir vajadzība izdzīvot – un pie izdzīvošanas instinkta, kā mēs zinām, viskritiskākais ir nepieciešamība pēc gaisa, jo, ja mums pietrūkst gaisa, tad tas ir visīsākais periods, ko mums ir atļauts izdzīvot, salīdzinot ar pārējo, kas mums ir vajadzīgs, piemēram, ūdeni, pārtiku, – un tā veselā piramīdā līdz pat augšai; viņu piramīdā tā ir sevis aktualizēšana vai sevis piepildīšana. Man šķiet, ka ar tādu līdzīgu, analoģisku piramīdu būtu arī izprotama jebkuras valsts attīstība. Piramīdas pats sākums un pamats ir valsts vispāresamība vai tas, par ko mēs tik ilgi esam runājuši, Latvijas brīvība un neatkarība, jo, ja nav brīvības un neatkarības, tad viss pārējais atkrīt. Jau no paša sākuma tā bija visa šī dziesmotā atmoda, tie bija visi procesi, saistīti ar Padomju Savienības sabrukumu, un tie mums ļāva atjaunot jau uz iepriekšējiem, agrāk veidotajiem pietiekami drošajiem pamatiem neatkarīgu, demokrātisku Latvijas Republiku ar tās atribūtiku, ar daudz ko citu, kas bija vai nu jāatjauno, vai jārada no jauna. Šajā procesā bija, kā jūs visi bijāt tam liecinieki, vēl vesela virkne noteikumu un priekšnosacījumu, kas soli pa solim bija jāpiepilda, piemēram, suverēnai, neatkarīgai, demokrātiskai valstij nav īsti normāli, ja tās teritorijā atrodas svešas valsts karaspēks. Rīt es dodos uz neatkarības svētkiem Gruzijā, kuras pirmā neatkarības deklarācija visumā sakrīt ar mūsējo 1918.gadā. Gruzijas atjaunotā neatkarība pēc daudz ilgākiem nebrīves gadiem bija līdzīga mūsējai, bet vēl šodien viņu teritorijā atrodas svešs karaspēks. Tātad šajā sasniegumu un vajadzību piramīdā Latvijai nav par sliktu vienmēr arī atcerēties ne tik vien to ceļu, kas ir nostaigāts, bet arī, salīdzinot ar citiem, novērtēt un papriecāties par to, kas ir paveikts, jo tad, kad tas ir paveikts, tas liekas pats par sevi saprotams, bet tajā brīdī, kad tas nav paveikts, tā ir pietiekami liela problēma.
Tā mēs šo piramīdu varētu turpināt līdz pat nereti visiem jau apnikušās, bet tomēr būtiskās robežšķirtnes, kas ir šie divi mūsu vēsturiskie momenti, kas bija pagājušā gada aprīlī un maijā, – mūsu pievienošanās ES un NATO. Mēs nonācām pilnīgi citā piramīdas līmenī gan ar savām suverenitātes un drošības garantijām, ko NATO mums tagad sniedz, gan arī ar pavisam citām savas ekonomiskās attīstības garantijām, ņemot vērā tos tiešām ievērojamos līdzekļus, ko ES sniedz savām dalībvalstīm un kas ne tuvu nav salīdzināmi ar tiem, ko ES ir gatava sniegt visdraudzīgākajām kaimiņvalstīm. Bez līdzdalības šajās organizācijās mēs tikai varētu sapņot un cerēt uz to, kur mēs šobrīd atrodamies. Bet nu mums pašu spēkiem ar laimīgām zvaigžņu pozīcijām vai vēl visu ko citu ir izdevies nonākt tur, kur mēs esam. Un pirms gada šķita, ka, paverot šo jauno vēstures lapu, kur tiešām tik daudz jau ir sasniegts, esam sasnieguši tādu piramīdas līmeni, kur mums mūsu brīvība ir lielāka, nekā tā jebkad bijusi Latvijas vēsturē.
Līdz ar brīvību, protams, nāk arī izvēles dažādība. Ir dažādas iespējas, un brīvība nes ne tik vien iespējas realizēt savus sapņus un ieceres, brīvība nes arī absolūti visas izdevības pieņemt vissliktākos lēmumus un izdarīt visrupjākās kļūdas, arī tā pieder pie brīvības, un tad ar tām konsekvencēm pašiem vien ir jādzīvo. Lai savā brīvībā tik tiešām izmantotu savas rīcības iespējas pēc iespējas optimāli, mērķtiecīgi un ar labu rezultātu, tādu, kas nes labumu gan valstij, gan tās iedzīvotājiem, gan visām tām lielākajām starpvalstu kopienām, pie kurām mēs piederam, ir skaidrs, ka būtu labi, ja mums valdītu tā pati turpinātība. Tā pati kontinuitāte, kas bija mūsu līdzšinējos centienos, kuri bija koncentrēti un novirzīti ļoti konsekventi un sistemātiski uz šo pievienošanos ES un NATO. Tagad, kad durvis ir vaļā, esam iekšā – ko nu? Kas tagad ir mūsu prioritātes, kas ir tas, ko tagad vēlamies sasniegt? Instrumenti tagad ir mūsu rokās, ko tagad celsim, ko būvēsim? Kas būs tā ēka, ko mēs tagad celsim? Mums ir izvēles brīvība, mums ir iespējas izvēlēties, un šeit ir nepieciešams izvirzīt jaunus mērķus, jaunu stratēģiju, un tai būtu jābūt tādai stratēģijai, kam atkal būtu kāds ilgtermiņa un kontinuitātes elements. Tā, cerams, varētu būt tāda, kas stāv pāri partiju cīņām ar termiņu līdz nākamajām vēlēšanām, vai nu tās būtu pašvaldību vai parlamenta vēlēšanas. Būtu vajadzīgi nacionālie mērķi un nacionālās intereses, kuras dažādi politiskie spēki piedāvātu realizēt ar citādu taktiku un citādām prioritātēm, bet būtu jābūt skaidrībai par to, ko mēs vēlamies sasniegt un pa kādu ceļu katrs piedāvā uz to iet.
Vairāk par visu ir vajadzīgs kritisks izvērtējums par to, kur šobrīd mēs atrodamies, kādi ir mūsu stiprumi un vājumi, un, protams, radošas idejas, radošas domas un ieteikumi par to, kurp mēs virzāmies. Vai mēs virzāmies pareizi vai nepareizi, kur mums vajadzētu virzīties, un kamdēļ tur un ne citur? Kamdēļ darīt šā un ne tā? Tas ir speciālistu jautājums, tas ir intelektuāļu jautājums, un tie ir jautājumi, ko nedrīkst atstāt tikai politiķu rokās. Tur ir jāpiedalās visiem, it sevišķi tiem, kuriem Dievs ir devis gudru prātu un gaišu padomu, zināšanas. Tamdēļ šis izaicinājums Latvijas gaišākiem prātiem, un šoreiz bez ironijas, bet burtiskā nozīmē, iesaistīties šādu jautājumu risināšanā un aicināt arī visplašāko sabiedrību uz plašāku izpratni par to, kas mums, Latvijas iedzīvotājiem, stāv priekšā, kādi ir mūsu mērķi, kas ir mūsu izaicinājumi, kur ir mūsu vājās un stiprās puses, kur mums nepieciešams mobilizēties, kur mums ir iespējas sevi pārspēt un labot.
Dāmas un kungi! Vēlreiz paldies par visu, kas paveikts, bet visa nākotne mums ir priekšā, un darāmā ir šausmīgi daudz, tāpēc aicinu visus turpināt. Un lai mēs visi domātu par šo iespēju, ko mums vēsture tagad dod, un pēc iespējas to maksimalizētu!