Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ko par valstisko minoritāti uzskata Eiropā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 25.05.2005., Nr. 82 https://www.vestnesis.lv/ta/id/108896

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Dejas solis un runātais vārds

Vēl šajā numurā

25.05.2005., Nr. 82

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ko par valstisko minoritāti uzskata Eiropā

Latvijas valdība jau 1995. gadā parakstīja Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, taču vēl joprojām tā nav Saeimā ratificēta. Valdības koalīcijas partneri gan vienojušies par nepieciešamību to izdarīt un cer to paveikt līdz Jāņiem. Tiesa gan, jau tagad skaidrs, ka Latvija, tāpat kā dažas citas Eiropas Savienības (ES) valstis, konvenciju ratificēs ar atrunām. Sabiedrībā visvairāk šķēpu tiek lauzts par to, kuras grupas tad uzskatāmas par minoritāti.

KAROGI.PNG (85659 bytes)
Foto: Eiropas Komisijas Audiovizuālā bibliotēka

Kā “Latvijas Vēstnesim” stāsta īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās padomnieks, Starptautiskās migrācijas organizācijas pārstāvis Latvijā Ilmārs Mežs, konvenciju ratificējot, katra valsts tai pievieno savu deklarāciju, kurā sniedz savu skaidrojumu par to, kā arī definē, uz kurām sabiedrības grupām konvencija attieksies. I.Mežs gan bilst, ka, viņaprāt, angļu valodas terminam “national minority” adekvāts latviskais tulkojums būtu nevis nacionālā, bet valstiskā minoritāte. Jo neviens neapšauba, ka Latvijā, piemēram, ukraiņi ir etniskā/nacionālā minoritāte, taču nekādā gadījumā tā nav uzskatāma par valstisku minoritāti. Un konvencija runā tieši par tām. Lai gan Eiropas valstis savās deklarācijās dod atšķirīgas valstisko minoritāšu definīcijas, tomēr vienojošā iezīme ir tā, ka nevienā ES valstī pēc Otrā pasaules kara ieceļojušie neietilpst šai definīcijā. Lielākā daļa valstu uzsver, ka valstiskās minoritātes pazīme ir ilglaicīgas un noturīgas saites ar valsti (vairāku paaudžu garumā). Tāpēc arī, piemēram, Vācijā daudzskaitlīgā etniskā minoritāte – turki, no kuriem liela daļa ir Vācijas pilsoņi un Vācijā dzimuši, tomēr netiek uzskatīta par valstisku mazākumtautību, uz kuru būtu attiecināma konvencija. Jāpiebilst, ka ES valstis uzskata: konvencija attiecināma tikai un vienīgi uz pilsoņiem. Latvijas valdības darba grupas viedoklis: mūsu valstī par valstiskām minoritātēm būtu uzskatāmi Latvijas pilsoņi, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, uztur ilglaicīgu un noturīgu saikni ar to, taču atšķiras ar etniskām, lingvistiskām, kultūras un reliģijas pazīmēm un vēlas saglabāt savu kultūru un identitāti.
“LV” lasītājiem piedāvā Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta apkopoto informāciju, kā tad citas Eiropas valstis savās deklarācijās un ziņojumos par konvencijas izpildi ir definējušas valstisko minoritāti.

Eiropas valstisko minoritāšu definīcijas

Vēsturiskās minoritātes, uz kurām konvencija tiek attiecināta, savos deklarācijas tekstos konkretizē šādas valstis:
1) Dānija (vācieši Dienvidjitlandē);
2) Vācija (dāņi, sorbi, frīzi un čigāni);
3) Slovēnija (itāļi, ungāri un čigāni);
4) Zviedrija (sāmi, Zviedrijas somi, tornedāļi, čigāni un ebreji);
5) Maķedonija (albāņi, turki, vlahi, čigāni un serbi).
Savukārt citas valstis konkrētu minoritāšu vietā min definīciju vai principus, pēc kuriem tiek noteiktas nacionālās minoritātes.
Austrija ar nacionālām minoritātēm saprot tās grupas, kuras dzīvo un kuru dzimtene tradicionāli ir bijusi Austrijā un kuras sastāv no Austrijas pilsoņiem ar nevācu dzimto valodu un ar savu etnisko kultūru.
Igaunija uzskata par nacionālām minoritātēm tādus Igaunijas pilsoņus, kuri dzīvo Igaunijā, kuriem ir ilgstošas, ciešas un noturīgas saites ar Igauniju, kuri atšķiras no igauņiem etniski, kulturāli, reliģiski vai lingvistiski un kuri ir motivēti saglabāt kopīgi savas kultūras tradīcijas, reliģiju vai valodu, kas veido to kopīgās identitātes pamatus.
Luksemburga noteic, ka nacionālās minoritātes šīs konvencijas izpratnē ir cilvēku grupas, kas šajā teritorijā dzīvo jau daudzās paaudzēs, kuriem ir Luksemburgas pilsonība un kuri ir saglabājušas īpašas etniskas vai lingvistikas iezīmes.
Polija deklarē, ka nacionālās minoritātes ir tās, kuras dzīvo Polijā un ir Polijas pilsoņi.
Šveice deklarē, ka nacionālās minoritātes Šveicē ir individuāļu grupas, kuras ir skaitliskā mazākumā pret pārējiem valsts vai kantona iedzīvotājiem, kuras locekļi ir Šveices pilsoņi, kuriem ir ilgstošas, ciešas un noturīgas saites ar Šveici un kurus vieno vēlēšanās kopīgi saglabāt to kas veido identitāti, īpaši to kultūru, tradīcijas, reliģiju vai valodu.
 

Dažas valstis nosaka, ka to teritorijā nacionālo minoritāšu nav:
Lihtenšteina nosaka, ka tās teritorijā nacionālās minoritātes neeksistē.
Luksemburga, balstoties uz savu definīciju, secina, ka tās teritorijā nav nacionālo minoritāšu.
Malta deklarē, ka minoritāšu konvencijas izpratnē tās teritorijā nacionālās minoritātes neeksistē.
Dānijā tiek regulāri apkopota īpaša statistika par imigrantiem un pat otrās paaudzes imigrantiem (imigrantu pēctečiem), kuri kopumā ir 8% no valsts iedzīvotājiem, tomēr Dānija izceļas ar īpaši šauru konvencijas pielietojumu – tā ir attiecināta tikai uz vāciešu nacionālo minoritāti Dienvidjitlandē. Skaitliskā ziņā konvencijas aizsardzībai tiek pakļauti tikai 0,4% no valsts iedzīvotājiem, bet vismaz 8% no valsts iedzīvotājiem netiek. Tāpēc Latvijas situācijai ir ļoti piemērots Dānijas nacionālā ziņojuma secinājums, ka “nacionālās minoritātes raksturīgā zīme (distinctive mark) ir, ka tā ir iedzīvotāju mazākuma grupa, kurai galvenokārt ir ciešas un ilgstošas saites ar attiecīgo valsti – pretstatā bēgļu un imigrantu grupām”.
Somija nav definējusi, kas pieder pie nacionālām minoritātēm, bet ziņojumā atskaitās par šādām grupām – sāmi, čigāni, tatāri, veckrievi un arī zviedriski runājošie somi. Interesanti, ka Somijas valdība savu lielāko minoritāti nesauc par Somijas zviedriem, bet gan par zviedriski runājošiem somiem.
Zviedrija, ratificējot konvenciju, ir īsi noteikusi, ka nacionālās minoritātes Zviedrijā ir sāmi, Zviedrijas somi, tornedāļi (somu sub-etnoss), čigāni un ebreji. Tomēr Zviedrijas ziņojumā ir vairāki izvērsti kritēriji un skaidrojumi par to, ko Zviedrijā atzīst par nacionālajām minoritātēm. Viens no kritērijiem, lai kādu grupu uzskatītu par nacionālo minoritāti, – ir jābūt vēsturiskām un ciešām saitēm ar Zviedriju. Tās minoritāšu grupas, kuru minoritāšu kultūras eksistēja Zviedrijā pirms 20. gadsimta, varētu tikt uzskatītas par apmierinoši izpildītu kritēriju par vēsturiskām vai ilgstošām saitēm.
Vācijas ziņojumā ir samērā skopi skaidrojumi par Vācijas pieeju, definējot nacionālo minoritāti, taču tie ir pietiekami skaidri: Vācijā nacionālās minoritātes ir tādas Vācijas pilsoņu grupas, kuras tradicionāli dzīvojušas Vācijā un dzīvo to tradicionālos/senču apdzīvotības rajonos, bet kuri atšķiras no vairākuma iedzīvotājiem ar to valodu, kultūru un vēsturi – to īpašo identitāti un kuri vēlas šo identitāti saglabāt. Nosaucot, ka nacionālās minoritātes Vācijā ir dāņi, sorbi, frīzi un čigāni, pie katra nosaukuma atkārtoti tiek minēts Vācijas pilsonības kritērijs.
Norvēģija ratificējot nekādu deklarācijas tekstu nav pievienojusi, taču tās ziņojums sniedz skaidru priekšstatu par Norvēģijas pieeju, kas ir salīdzināma ar Zviedrijas praksi. Par nacionālām minoritātēm Norvēģijā ir atzīti ebreji, kveni (Ziemeļnorvēģijas somu subetnoss), čigāni, romāni/ceļotāji (čigānu subetnoss) un skogfinni (Dienvidnorvēģijas somu subetnoss). Pēc starptautiskiem likumiem arī sāmi ir Norvēģijas nacionālā minoritāte, taču Sāmu asambleja uzskata, ka konvencija uz viņiem neattiecas, jo tā viņu tiesības sašaurinātu. Šo viedokli Norvēģijas valdība ir ņēmusi vērā un sāmus par nacionālo minoritāti šīs konvencijas izpratnē neuzskata.
Ungārijas ziņojumā ir uzsvērts, ka nacionālā vai etniskā minoritāte ir jebkura etniska grupa, kurai ir vismaz viena gadsimta vēsture, dzīvojot Ungārijas Republikā, kura vienlaikus pārstāv skaitlisku minoritāti starp valsts pilsoņiem, kuras locekļi ir Ungārijas pilsoņi, un atšķiras no pārējiem pilsoņiem ar savu valodu, kultūru un tradīcijām un tajā pašā laikā demonstrē kopāpiederēšanas sajūtu (sense of belonging together), kas ir mērķēta uz šo visu saglabāšanu, izpaušanu un aizsardzību savu kopienu interesēs, kuras tika veidojušās vēstures gaitā.
Čehijas minoritāšu aktā teikts, ka nacionālā minoritāte ir Čehijas pilsoņu kopiena, kuri dzīvo tagadējās Čehijas teritorijā un atšķiras no citiem pilsoņiem ar viņu kopēju etnisko izcelsmi, valodu, kultūru un tradīcijām; viņi pārstāv pilsoņu mazākumu un tajā pašā laikā demonstrē savu vēlmi tikt uzskatītām par nacionālo minoritāti ar mērķi kopējām pūlēm saglabāt un attīstīt savu identitāti, valodu un kultūru un tajā pašā laikā paužot un aizsargājot savu kopienu intereses, kuras tika veidotas vēstures gaitā.
Slovākijā nav nacionālās minoritātes definīcijas Slovākijas likumos, taču Slovākijas valdība atzīst, ka Slovākijā nav citu oriģinālu etnisko grupu vai nacionālo minoritāšu ārpus šīm: ungāri, čigāni, bohēmieši, rutēņi, ukraiņi, vācieši, morāvieši un silēzieši, horvāti, ebreji, poļi un bulgāri.
Austrijā par nacionālām minoritātēm tiek uzskatītas šādas minoritātes: horvātu minoritāte Burgenlandē, slovēņu minoritāte, ungāru minoritāte, čehu minoritāte, slovāku minoritāte un čigānu minoritāte. Komentējot Konsultatīvās padomes ieteikumu paplašināt nacionālo minoritāšu loku, Austrijas valdība norāda, ka pārējās iedzīvotāju grupas daudzās jomās bauda noteiktas tiesības valsts likumu ietvaros, kuru saturs saskan ar konvencijas tiesībām.
Polijā vienīgais kritērijs nacionālajai minoritātei ir pilsonība. Polijas ziņojumā tiek minētas 9 nacionālās minoritātes: baltkrievi, čehi, lietuvieši, vācieši, armēņi, krievi, slovāki, ukraiņi un ebreji, kā arī 4 etniskās minoritātes – karaīmi, lemki (ukraiņu subetnoss), čigāni un tatāri. Bez tam tiek pieminēti arī kašubi – etniska grupa ar reģionālajām tradīcijām un valodu, kas atšķiras no poļu valodas.
Apvienotajā Karalistē nav tiesiski definētas nacionālās minoritātes, taču tās konvencijas ziņojums tiek balstīts uz rasu grupas definīciju. Rasu grupa ir “cilvēku grupa, kas ir noteikta ar krāsu, rasi, nacionalitāti (ieskaitot pilsonību) vai etnisko vai nacionālo izcelsmi”. Tas ietver gan etnisko minoritāšu kopienas (vai redzamās minoritātes), gan arī skotus, īrus un velsiešus, kuri ir noteikti kā rasu grupa, pamatojoties uz to nacionālo izcelsmi. Arī čigāni un ceļotāji (Travellers) tiek uzskatīti par rasu grupu.
Lietuvas likumos nav definīciju par nacionālām minoritātēm. Lietuva uzskata, ka tajā nav lingvistisku vai etnisku grupu, kas netiktu uzskatītas par nacionālajām minoritātēm, respektīvi, konvencija tiek attiecināta uz visām.
Spānijā dzīvo vairākas autonomiju tautas, no kurām lielākās ir kataloņi, galisieši, valensieši un baski, tomēr Spānija nav devusi nedz nacionālās minoritātes definīciju, nedz arī nosaukusi konkrētas minoritātes, uz kurām attiecināma konvencijas aizsardzība. Kaut arī neviena grupa, tajā skaitā arī čigāni, nav atzīti par Spānijas nacionālo minoritāti, Spānijas konvencijas ziņojumā galveno vietu ieņem tieši čigāni, toties citas minoritāšu grupas nav pieminētas.
Slovēnijā par nacionālajām minoritātēm ir atzītas autohtonās (tradicionālas, ilgstoši vietējās) itāļu, ungāru un čigānu kopienas, kas visas kopā nesasniedz 1% no valsts iedzīvotāju kopskaita. Skaitliski mazāku reliģisko un lingvistisko kopienu (ebreji, vācieši) locekļiem un imigrantiem (ap 10% no valsts iedzīvotāju kopskaita) no citām bijušām Dienvidslāvijas republikām, kuri apmetās lielākajos rūpniecības centros pārsvarā pēc Otrā pasaules kara, nav nacionālās minoritātes statusa kolektīvo tiesību turētāju nozīmē.
Itālijas tiesību sistēmā minoritātes jēdziens ir saistīts vienīgi ar valodu vai drīzāk ar lingvistisko minoritāti.
Krievija nedod savu nacionālās minoritātes definīciju, turklāt uzskata, ka arī citas valstis to nedrīkst darīt. Krievija iestājas par to, lai konvencija tiktu attiecināta arī uz iedzīvotāju grupām, “kurām savulaik bijusi pavalstniecība, taču vēlāk tā tikusi patvaļīgi atņemta”.
Francija ir vienīgā no ES dalībvalstīm, kas konvenciju nav parakstījusi, jo tā uzskata, ka visi Francijas pilsoņi ir francūži, līdz ar to viņiem neesot tādas sabiedrības grupas kā nacionālā minoritāte.

Rūta Kesnere, “LV”
ruta.kesnere@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!