Piesārņojuma apjoms plašs un neskaidrs

Pēc aptuvenām aplēsēm, apmēram 100 000 hektāru jeb 1,6 līdz 2 procentos Latvijas teritorijas ir sastopams vēsturiskais militārais piesārņojums – abu pasaules karu un PSRS militārās klātbūtnes mantojums. Pēc padomju armijas aiziešanas liela daļa tās teritoriju pārgāja Latvijas Aizsardzības ministrijas (AM) pārziņā, bet daļa nonāca valsts, pašvaldību un privātpersonu īpašumā. Taču, kā informē AM, visas iespējamās teritorijas, kur iedzīvotāji tīši vai netīši var nonākt saskarsmē ar sprādzienbīstamiem priekšmetiem, nav apzinātas. Tiek uzskatīts, ka šāds risks pastāv gan bijušajos un esošajos militārajos objektos, gan jebkurā vietā, kur 20.gadsimta pirmajā pusē risinājusies karadarbība. Taču pilnīgas informācijas par militārā piesārņojuma daudzumu un veidu Latvijā trūkst. Lielā mērā, kā skaidro AM pārstāvji, tas saistīts ar Krievijas nevēlēšanos sniegt ziņas par PSRS armijas objektu specifiku un veiktajiem uzdevumiem. Savukārt kartogrāfiskā informācija, ko būtu iespējams iegūt no Vācijas saistībā ar tās militāro darbību Otrā pasaules kara laikā, izmaksātu Latvijas iespējām grūti sasniedzamas summas.
Ja armijas poligonos, lai nepieļautu civilpersonu iekļūšanu, uz to robežām vismaz tiek uzstādītas brīdinājuma zīmes un informatīvie stendi, tad daudzviet citur nav nekādu norāžu par piesārņoto teritoriju bīstamību. Par cilvēkiem visbīstamākajām teritorijām AM speciālisti uzskata tās Pirmā un Otrā pasaules kara kauju vietas un bijušos militāros objektus, kas atrodas apdzīvotās vietās vai to tuvumā, kam iedzīvotājiem ir viegli piekļūt materiālo labumu gūšanas nolūkā vai aiz ziņkāres, kā tas nereti notiek ar bērniem un jauniešiem.
Atsevišķās šādās vietās, piemēram, bijušajās munīcijas noliktavās Rīgas rajona Stopiņu pagasta Cekulē, nesprāgušās munīcijas koncentrācija ir tik blīva, ka uz kvadrātmetru grunts var būt pat 15 – 25 sprādzienbīstami priekšmeti līdz četru metru dziļumā. Milzīgs piesārņojums ir arī PSRS kara aviācijas mērķu poligonā Saldus rajona Zvārdes pagastā, kur vairākus desmitus hektāru lielā teritorijā, kas, tāpat kā Cekules noliktavas, ir pašvaldības īpašums, joprojām sastopama gandrīz visu veidu pēdējā pasaules kara munīcija, kā arī 1950. – 1990.gada padomju aviācijas munīcija. Piedevām teritorija līdz pat 17 metru dziļumam piedzīta ar šķembām, munīciju, metāllūžņiem un bīstamām ķīmiskām vielām – sarkano un balto fosforu.
Kā jau “Latvijas Vēstnesis” rakstījis, dažādu veidu militārais piesārņojums joprojām sastopams arī bijušajos armijas objektos Madonas, Dobeles, Cēsu un citos rajonos. Precīzi neapzināts daudzums piesārņojuma izkaisīts daudzviet mežos un purvos un pat lauksaimniecības zemēs visā valstī, sevišķi tā sauktajā Kurzemes katlā, kur Otrā pasaules kara laikā notika intensīvas cīņas.

Atbildība – sadrumstalota

Militārais piesārņojums neatkarīgā Latvijā ir problēma, kopš no valsts aizgājuši PSRS bruņotie spēki. Taču apjomīgai teritoriju attīrīšanai līdz šim pietrūcis gan naudas, gan efektīvas rīcības. Taujāta par pērn amatpersonu minētās valsts programmas izstrādes gaitu, AM atbild: “Programma vēl nav sagatavota. Atbildība par to gulstas uz Vides ministriju.” Savukārt VM skaidro: “2004.gada 4.februārī ar Ministru kabineta rīkojumu Nr.81 apstiprināts Nacionālais vides politikas plāns 2004. līdz 2008.gadam. Sadaļā “Vide un valsts aizsardzība” izvirzīti vides politikas mērķi vides aizsardzībai militārajās teritorijās. Attiecībā uz tām ir izvirzīts uzdevums panākt vides kvalitātes pakāpenisku uzlabošanu. (..) VM kā vienu no atbalstāmajām aktivitātēm nākamajam ES finanšu plānošanas periodam (no 2007. līdz 2013.gadam) izvirzījusi piesārņoto vietu sanāciju.” Sanācijai vispirms tikšot izvirzītas teritorijas, kur piesārņojums apdraud cilvēka veselību un vidi, kā arī kur iespējama saimnieciskās darbības attīstība. Taču plašāka attīrīšana no eksplozīvajiem priekšmetiem ar VM pakļautībā esošā Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas un Vācijas Vides ministrijas atbalstu pilotprojekta veidā notiek vienīgi Cekules munīcijas noliktavās, kur kopš 2004.gada vasaras datorizētās zondēšanas metodi tiek meklēts un pēc tam neitralizēts sprādzienbīstamais piesārņojums. Turpinoties arī naftas produktu attīrīšana bijušajā militārajā lidlaukā Rumbulā. “Pilotprojekta īstenošanas gaitā pierādīts, ka, izvēloties optimālu munīcijas piesārņojuma diagnostikas un sanācijas metodi un ņemot vērā teritorijas turpmākas izmatošanas plānus, ar munīciju piesārņotos objektus ir iespējams attīrīt līdz pakāpei, kas turpmāk teritorijā ļauj veikt saimniecisko darbību, ieguldot salīdzinoši nelielus līdzekļus,” skaidro VM. Lai Latvijā izstrādātu likumdošanu militārā piesārņojuma sanācijai, savu pieredzi piedāvājuši Vācijas speciālisti.
Kā jau “Latvijas Vēstnesis” informējis, tieši Vācijas pieredzi militārā piesārņojuma likvidēšanā savulaik piedāvāja īstenot AM speciālisti. 90. gadu vidū Vācija šim nolūkam sekmīgi piesaistīja ES fondu līdzekļus. Tiesa, piedaloties ar savu daļu līdzfinansējuma, kas Latvijas gadījumā nebūtu no mazajiem. Savukārt atsevišķas pašvaldības jau pirms vairākiem gadiem izrādīja interesi par ES finansējuma piesaisti bīstamā piesārņojuma attīrīšanai, taču iecere tā arī nav īstenojusies. Vēl pērn VM pārstāvji norādīja, ka ES līdzekļu piesaistīšana minētās problēmas risināšanai nav šīs ministrijas kompetencē. Savukārt AM paskaidroja, ka ES finansējums militārajam sektoram netiekot piešķirts. Abu ministriju pārstāvji atzīst: piesārņoto teritoriju sanācijas jautājumi ietilpst AM, VM, kā arī Iekšlietu, Zemkopības, Ekonomikas un Finanšu ministrijas kompetencē.

Vietējās iespējas – nepietiekamas

Kamēr plaši valsts mēroga praktiski pasākumi militārā piesārņojuma likvidēšanā kavējas, attīstība notiek vietējo iesaistīto struktūru ietvaros. AM informē: ir izveidota informācijas apmaiņas programma starp Valsts policiju un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) operatīvai informācijas saņemšanai par atrastajiem nesprāgušajiem priekšmetiem. NBS attīsta inženierdienestu nesprāgušas munīcijas neitralizēšanai. Kaut cik regulāri spridzekļu meklēšana un iznīcināšana notiek Baltijas jūras Latvijas teritoriālajos ūdeņos.
Daļa cerību saistībā ar bīstamo teritoriju sanāciju un attīstību tiek liktas uz privātpersonu iniciatīvu un līdzekļiem. Proti, atzīstot, ka visu piesārņoto teritoriju pilnīga attīrīšana nav iespējama, speciālisti norāda: jārīkojas pēc lietderības principa un saimnieciski perspektīvas platības jāattīra konkrētai saimnieciskai darbībai nepieciešamajās robežās. Taču, kā atzīst speciālisti, šādā veidā rast attīstības iespējas varētu tikai nelielai daļai piesārņoto teritoriju izdevīgās vietās, bet, piemēram, lielām platībām Latgalē plašu investoru uzmanību piesaistīt būtu nereāli. Tādējādi vienīgais efektīvais veids, kā likvidēt bīstamo militāro mantojumu, joprojām ir plaša valsts programma ar ārvalstu līdzekļu piesaisti, kas iespējama vienīgi visu iesaistīto institūciju ieinteresētā sadarbībā.

Guntars Laganovskis, “LV”
guntars.laganovskis@vestnesis.lv