Hugo Rozenšteins

Vidzemnieks. Pasaulē nācis Valmieras apriņķa Vecsalacas pagasta Mērniekos dzirnavnieka ģimenē 1892.gada 11.jūlijā. Puikam nepietika ar vietējo skolu, tāpēc viņš brauca uz Rīgu, lai tur 1911.gadā absolvētu reālskolu. It kā zinādams, ka gaidāms Pirmais pasaules karš, jauneklis kā savvaļnieks devās dienestā, uzsākdams to 92.Pečoras kājnieku pulkā Narvā. Jau septembrī H.Rozenšteinu komandēja uz tuvējo Petrogradu, lai mācītos Aleksandra kara skolā. Tā tika pabeigta 1915.gada februārī, iegūstot praporščika dienesta pakāpi – pirmo cariskās Krievijas armijas virsnieku hierarhijā. Kā jau kara laikā, paaugstinājumi nāca cits pēc cita: podporučiks (1915), poručiks (1916), štābkapteinis (1917). Frontē jaunais virsnieks nokļuva jau 1914.gada 1.augustā. Viņš, komandējot rotu, pēc tam bataljonu 15.Tiflisas grenadieru pulka sastāvā, dūšīgi kāvās kā ar vāciešiem, tā austriešiem. Apliecinājums tam bija trīs (!) Annas, divi Staņislava un viens Vladimira ordenis.
Tāpat kā daudzi latviešu virsnieki, arī H.Rozenšteins, vecajai armijai sabrūkot, 1917.gada decembrī aizgāja no tās. Pamaisījies vēl pa Krievzemi, viņš pēc Brestas miera noslēgšanas, līdzīgi kā simtiem tautiešu, 1918.gada maijā atgriezās dzimtenē.
Tūdaļ pēc Latvijas valsts proklamēšanas H.Rozenšteins 1918.gada 22.decembrī devās sargāt nu jau savu valsti, iestājoties Pagaidu valdības bruņotajos spēkos. Cīnoties Kalpaka bataljona rindās, viņu kaujā pie Lielauces 1919.gada 16.janvārī ievainoja kreisā pleca kaulā. Vajadzēja ilgāku laiku ārstēties. Ievainojuma seku dēļ H.Rozenšteinu 1919.gada augustā atzina par nederīgu frontes dienestam. Taču tas netraucēja viņam turpināt kalpot Latvijai kā ārrindas virsniekam.
H.Rozenšteins gandrīz gadu nostrādāja par armijas virspavēlnieka štāba ārējās izlūkošanas nodaļas priekšnieku. Pēc pulkvežleitnanta uzpleču saņemšanas par kaujas nopelniem viņu 1920.gada septembrī nosūtīja darbā par militāro aģentu (resp., atašeju) uz Vāciju. Latvijas pārstāvniecības Berlīnē pagaidu vadītāja A.Ozoliņa-Krauze 1920.gada 22.oktobrī rakstīja ārlietu ministram Z.Meierovicam: “Šurp atkomandētie kara aģenti jau pieteikti vācu Ārlietu ministrijā, stājušies sakarā ar attiecīgām iestādēm un sākuši savu darbu. Ar gandarījumu jākonstatē, ka militārmisijas ierašanās lielā mērā atvieglo līdzšinējo izmisīgo stāvokli (jo tagad ir iespēja, darbību saskaņojot, kopīgi uzstāties pret šejienes Latvijai naidīgām kustībām), un vispār atvieglo to nepanesamo sajūtu, kāda līdz šim bija jānes šajā bīstami izvirzītā un gluži aizmirstā postenī.” (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2575.f., 20.apr, 28.1., 26.lp.)
Pēc atgriešanās dzimtenē H.Rozenšteinam bija jāstrādā par izlūkošanas nodaļas priekšnieku (1921–1923). 1924.gadā tika pabeigti vecāko virsnieku kursi. Bet zināšanu nekad nav par daudz. Tāpēc kara ministrs ģen. E.Kalniņš 1926.gada 20.septembrī lūdza ārlietu ministriju izsniegt dienesta pasi armijas komandiera štāba operatīvās daļas priekšnieka v.i. pulkvežleitnantam Hugo Rozenšteinam un viņa sievai Elfrīdai Vērhānai (1939.gadā repatriējās uz Vāciju.–R.T.) braukšanai uz Čehoslovākiju mācīties Kara akadēmijā (LVVA, 3602.f., I.apr., 158.l., 83.lp.).
Mācības Prāgā H.Rozenšteins pabeidza 1928.gada jūlijā. Akadēmiskā militārā izglītība bija galvenais pamats, lai Valsts prezidents G.Zemgals ar tā paša gada 18.novembra pavēli paaugstinātu viņu par pulkvedi. Lai iegūtu bataljona komandēšanas cenzu, gadu bija jānodienē 5.Cēsu kājnieku pulkā un līdzīgi pulka vadīšanai – 3.Jelgavas kājnieku pulkā.
Arvien atbildīgāki pienākumi sekoja cits pēc cita. 1929.gada septembrī H.Rozenšteinu iecēla par armijas štāba priekšnieka operatīvās nodaļas priekšnieku, 1934.gada septembrī – par armijas štāba priekšnieka pirmo palīgu, 1935.gada septembrī – par Augstākās kara skolas priekšnieku. Pulkvedis šos augstos posteņus bija godam pelnījis. Par to liecina gan Valsts prezidenta K.Ulmaņa 1935.gada 18.novembra pavēle, ar ko viņu paaugstināja par ģenerāli, gan spīdošie atestāciju raksturojumi. Pēdējās – 1938.gada – atestācijas vērtējumā, kas saglabājies arhīvā (5601.f., I.apr., 5446.I, 33.lp.), bija teikts: “Fiziski vesels; spējīgs panest dienesta grūtības miera un kara laikā. Garīgi attīstīts labi, nevainojamu morāli, lielu sabiedrisku un militāru taktu un pareizu ētikas izpratni. Stingra, noteikta rakstura. Disciplinēts, korekts. Militāros jautājumos seko militārai literatūrai un zinātnei un turpina paplašināt savas zināšanas. Labi pārzina karavīru dzīvi un vajadzības, rūpējas par viņiem, ir bezpartejisks un taisns. Samērā īsā pulka komandēšanas laikā ar enerģisku, neatlaidīgu un bagātu pašierosmi, darbu ir panācis labas sekmes karavīru apmācībā un audzināšanā; sevišķi pulka virsniekus sakausējis viengabalainā saimē un atbrīvojis viņus no pārmērīgās parādu nastas, piespiezdams dzīvot savu budžetu robežās. Līdzīgā kārtā ievadījis viņus veselīgā sabiedriskā dzīvē, izejot no morāles un sabiedriskā takta redzes stāvokļa. Visā savā darbā uzrāda lielu enerģiju, darba mīlestību, prasmi un patstāvību. Ievēro likumību un valsts intereses. Ir drošs uzņemties atbildību par savas darbības sekām. Taktiski ļoti labi gatavots. Spējīgs komandēt arī lielāku vienību. Ļoti labs. Izbīdāms uz divīzijas komandiera amatu.”
Armijas štāba priekšnieka ģen. M.Hartmaņa rezolūcija uz šā dokumenta skanēja: “Ļoti labs. Izbīdāms uz div. kom. amatu.” Atestācijas komisijas priekšsēdētājs armijas komandieris ģen. K.Berķis bija vienisprātis ar šo secinājumu.
Latvijā prata novērtēt virsnieku korpusu, īpaši tā talantīgākos pārstāvjus. Viņu vidū neapšaubāmi bija H.Rozenšteins. Nemaz neminot daudzās ārzemju augstās atzinības zīmes, viņa Lāčplēša Kara ordenim (1921) nāca klāt Triju Zvaigžņu (III šķira) ordenis 1931.gadā, II šķiras – 1937.gadā un Viestura ordenis (I šķira) 1940.gadā.
H.Rozenšteins virsnieka karjeras beigu cēlienā kļuva par trešo augstāko militārpersonu Latvijā – K.Ulmanis 1939.gada 6.oktobrī iecēla viņu par armijas štāba priekšnieku. Akadēmiskajā Latvijas vēsturē norādīts, ka tikai pēc tā dēvētā bāzu līguma noslēgšanas ar PSRS 1939.gada 5.oktobrī Latvijas valdība beidzot nopietni pievērsās valsts aizsardzības jautājumiem – par armijas štāba priekšnieku iecēla “apdāvinātāko no turpat divdesmit ģenerāļiem – Čehoslovākijas Kara akadēmiju absolvējušo 47 gadus veco H.Rozenšteinu. Pretēji rutīnā un bezdarbībā ieslīgušajiem vecākajiem kolēģiem (J.Balodim, K.Berķim u.c.), kuru kādreizējā pieredze nespēja aizstāt speciālo zināšanu nepieciešamību, par jaunumiem militārās domas attīstībā nerunājot, viņš patiesi centās iespējami labāk sagatavot valsts bruņotos spēkus varbūtējas karadarbības apstākļiem. Protams, par vēlu bija panākt militāru sadarbību ar Igauniju un Lietuvu, kuru piemeklēja līdzīgs liktenis (bāzu līgums – R.T.), vēl jo vairāk parūpēties par Latvijas austrumu robežu nocietināšanu”. (20.gadsimta Latvijas vēsture. II.–Rīga, 2003, 623.lpp.) Grāmatā atzīmēts, ka Ziemas kara laikā starp PSRS un Somiju Latvijas armija, pateicoties H.Rozenšteinam, “gatavojās mainīt karaspēka daļu izvietojumu. Vajadzēja izstrādāt arī jaunu (piekto) mobilizācijas plānu, jo sakarā ar padomju bāzēm Latvijas teritorijā iepriekšējais vairs nebija izmantojams” (turpat, 714.lpp.).
H.Rozenšteins bija ne vien augstas raudzes operatīvais, izlūkošanas un štāba virsnieks, bet arī vairāku militārpētnieciska rakstura darbu autors. Atšķirībā no citiem pulkvežiem un ģenerāļiem, kuri galvenokārt publicēja memuārus par latviešu strēlniekiem un brīvības cīņām, viņš savās grāmatās aplūkoja pirmām kārtām armijas organizācijas, teorijas un prakses jautājumus. H.Rozenšteina spalvai pieder tādi darbi kā “Latvijas kara ģeogrāfija” (1932), “Kājnieku pulka aizmugures noorganizēšana kara laikā” (1935), “Divīzijas, pulka un bataljona vadības organizācija un darbība kara laikā” (1937), “Izlūkošanas dienesta organizācija un darbība kara laikā” (1937). Piecas minūtes pirms X stundas – 1940.gadā – iznāca H.Rozenšteina virsredakcijā uz teicama papīra, labi ilustrēta, vairāk nekā 450 lappušu bieza kapitāla grāmata “Latvijas armija 20 gados”, kura ne tik daudz vēstīja par valsts bruņoto spēku vēsturi, kā to dzīvi miera laikā.
Patiesi daudz kas jau bija nokavēts, un 1940.gada 17.jūnijā Latvijas robežas atkal pārgāja sarkanarmiešu tūkstoši. Okupantiem H.Rozenšteins nebija vajadzīgs, un jau 30.jūlijā viņu atvaļināja. Pagāja vēl mēnesis, un 29.augustā ģenerāli Svētciema dzirnavās apcietināja, 1941.gadā aizvedot no Latvijas. Tā paša gada 9.jūlijā H.Rozenšteinam Maskavā piesprieda nāvessodu, kuru izpildīja jau pēc trim nedēļām – 30.jūlijā. Ģenerālis Hugo Rozenšteins tikko bija sasniedzis 49 gadu vecumu…

Rihards Treijs, prof., Dr.habil.hist.