Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Zars no pasaules koka. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.05.2005., Nr. 78 https://www.vestnesis.lv/ta/id/108391

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ceturtdiena, 19.05.2005.

Laidiena Nr. 79, OP 2005/79

Vēl šajā numurā

18.05.2005., Nr. 78

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Zars no pasaules koka

Poētiskie veltījumi Ojāram Vācietim

Es šodien aizņemšos
vai, pareizāk sakot, –
paņemšos
no dzīvības un dzīvēm
pāri savai tiesai.

No Ojāra Vācieša Kopotu rakstu 8.sējuma

VACIETIS2.PNG (60889 bytes)
Ojārs Vācietis pirms pēdējās, savas 50.dzimšanas dienas
Foto: Imants Prēdelis

Globālais, pārrobežu Ojārs Vācietis, un latviskais, “vietējībā” dziļi sakņotais un neaizstājamais Ojārs Vācietis, – tās ir tematiskās līnijas, ko starptautiskās konferences “Baltijas pierobeža: mitoloģija un kultūra” kontekstā piesaka poētiskie veltījumi Ojāram Vācietim, to teksts un īpaši interteksts, kas sevišķu uzmanību pievērš saistībai un atkarībai gan vienas nacionālās literatūras, gan pārnacionālā skatījumā.
Ojārs Vācietis (1933–1983) pieder pie tiem latviešu autoriem, kuru dzejai raksturīgi sevišķi daudzveidīgi interteksti – gan sava, proti, padomju, laika dzejas un sociālo norišu kontekstā, gan sakarā ar tām mūsdienu pārvērtībām, kas aktīvi līdzdarbojas O.Vācieša dzejas nozīmes (pār)radīšanā un atražošanā. Viņa dzejas idejiskās ievirzes dēļ Ojārs Vācietis ir viens no vispretrunīgākajiem un neviennozīmīgāk vērtētajiem latviešu dzejniekiem, un tas ir veicinājis spēcīgu ārpusliterāro (vēsturisko, politisko, sadzīves) kontekstu klātbūtni viņa dzejas uztverē un interpretācijā. Bet Ojārs Vācietis šajā ziņā nav izņēmums.
Kā pētījumā “Literatūra, vēsture, politika” norāda angļu zinātniece K.Belseja, “teksta intertekstuālās attiecības nekad nav tīri literāras vien”. Proti, apzināti vai neapzināti teksta lasījumā (tātad nozīmes (līdz)radīšanā, jo katrs lasījums ir atklāsmes un jaunrades process), teksta uztverē un interpretācijā izpaužas cīņa par vērtībām, sabiedrisko domu un ietekmi sabiedrībā, un šajās teksta attiecībās ar sabiedrību neizbēgami iesaistās vēsture un politika. Angļu zinātniece izdala trīs daiļdarbu tipus: deklaratīvie (lasītājā tiek “ievietotas” gatavas zināšanas); imperatīvie (propaganda, kas pierunā un pārliecina); interrogatīvie (problematizē, izvirza jautājumus un iesaista pretrunās). Ojāra Vācieša dzejā atradīsim visas šīs trīs komunikācijas formas, bet viņam adresētie veltījumu dzejoļi ir radušies galvenokārt kā reakcija uz pēdējo – interrogatīvo.
Neraugoties uz to, ka formāli Vācietis bija padomju varas “angažēts” dzejnieks, viņa dzeja, publicistika un dzīves pozīcija ir guvusi ārkārtīgi spēcīgu atbalsi brīvdomīgo literātu vidū gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām, iedvesmojot radošai brīvībai un pašizpausmei. Poētisko veltījumu autoru uzskaitījums vien aizņemtu turpat veselu lappusi, un jāatzīst, ka tik daudz un tik poētiski spilgtu un kontekstuāli bagātu veltījumdzejoļu nav adresēts nevienam citam latviešu dzejniekam. Liels skaits Vācietim adresēto dzejoļu ir tapuši jau dzejnieka dzīves laikā. Autoru vidū jāmin visizcilākie latviešu dzejnieki Imants Ziedonis, Vizma Belševica, Mirdza Ķempe, Māris Čaklais, Jānis Peters, Leons Briedis, Klāvs Elsbergs, Jānis Rokpelnis, Egils Plaudis, Juris Kunnoss, Aivars Neibarts, Eduards Aivars un daudzi citi. Viņam adresētos veltījumu dzejoļos parādās Vācieša nolemtība savā dzejā izteikt un pārstāvēt daudzus.
Veltījumos atbalsojas un saplūst Vācieša un viņa laikmeta dzejai būtiskās intonācijas, motīvi, filozofiskās refleksijas un poētiskās stratēģijas. Šie veltījumi funkcionē kā īpaša, poētiski konspiratīva komunikācijas forma, būdama savdabīgs laikmeta ideālu un skaudrāko ideoloģisko pretmetu un eksistenciālu garīgo meklējumu kopsaucējs. Mēģinot saprast, kas tā suģestē OjāraVācieša dzejā, varētu teikt, ka viņa dzejas galvenais impulsētājs bija dzīves realitāte, un viņam bija izdevies uztvert un izteikt kādu cilvēciskās esības būtisku pamatintonāciju – cilvēka cerību, prieka, sāpju un traģikas vienlaicību. Svarīgākais šajā cerību, prieka, sāpju un traģikas intonācijā ir to vienlaicības apjauta Ojāra Vācieša dzejā.
Domājot par robežu un pārrobežu kategorijām kultūrā, Ojārs Vācietis atgādina par tagadnes Latvijas domāšanas praksē sevišķi aktuālo un būtībā vienmēr aktuālo problēmu par kultūras laikmetu un kultūras tipu robežām. Sava dzīves hronotopa ietvarā (iespējams, arī savu vērtību “kreisumā”, ar to domājot saasināto sociālā taisnīguma izjūtu) O.Vācietis ir un paliek padomju dzejnieks pretstatā citiem izcilākajiem laika un domu biedriem Imantam Ziedonim, Vizmai Belševicai, Mārim Čaklajam, Jānim Peteram u.c., kuri piedzīvojuši Atmodas laiku, dzīvojuši atjaunotajā neatkarīgajā Latvijā, pārejas laika refleksijas vairāk vai mazāk izsakot arī savos darbos.
Savā (padomju) laikmetā dziļi sakņotais un pārlaicīgais jeb mūžīgais dzejnieks parādās jau 1977.gada rakstītajā Jāņa Petera veltījumā Ojāram Vācietim:

VACIETIS1.PNG (45661 bytes)
Ojārs Vācietis ceļā pie lasītājiem
Foto: Imants Prēdelis

Viens dzīvo mūžībā – cits baumā,
Bet trešais skaists ir Veidenbaumā.
Dzejnieks apzinās, ka no Vācieša radošā mūža “tiks gan mūžībām, gan baumām”.

Ojāra Vācieša dzeja kā sava laikmeta jeb padomju dzejas interteksts spilgti izpaužas tematiskajā amplitūdā (piemēram, mazās un lielās dzimtenes jeb globalizācijas motīvā) un krāsu gammā (proti, sarkanās krāsas poētikā). Agrīnajā Vācieša dzejā sarkanais funkcionē galvenokārt kā padomju ideoloģijas krāsa (kaklauts, padomju karoga sarkanums), bet laika gaitā šī nozīme zūd, un brieduma gadu dzejā sarkanais parādās kā dzīves, dzīvības, brīvības, ticības un mīlestības krāsa. Kā tas koncentrētā veidā parādās dzejolī ar sākuma vārsmu “Ar sarkano, ar svēto krāsu lāpā”, dzejnieku nodarbināja lielās un mazās dzimtenes motīvi, un vismaz dzejā novilkt stingru robežu starp šīm dzimtenēm Ojāram Vācietim neizdevās. Tā Jānim Rokpelnim viņa dzeja ir
zars no pasaules koka,
kuram netiek klāt zāģera roka.

Veltījumi Ojāram Vācietim aktualizē žanra robežu un žanrisko transformāciju jautājumu. Kā zināms, padomju dzejnieki, arī latviešu padomju dzejnieki, veltījumu žanrā bija labi trenēti, jo bez poētiskiem veltījumiem Ļeņinam, Staļinam, Sarkanajai armijai, padomju tankam un tā joprojām vēl sešdesmitajos, nemaz nerunājot par pirmajiem pēckara gadiem, dzejnieka godā tikt nevarēja. Bet, ja padomju dzejas sākotnē veltījums pastāvēja galvenokārt kā ideoloģiska nodeva, padevības un pakļaušanās zīme, tad veltījumos Vācietim nav ne vēsts no tādām parādībām kā nodevas sociālajam statusam, glaimi vai uzspēlēta pazemība, apveltāmās personas kanonizācija, retorika un publicistisks patoss.
Apveltāmās personības (šinī gadījumā Ojāra Vācieša) kanonizācijas trūkums ir viens no būtiskākajiem atklājumiem šī žanra darbu lasījumā. Tas apliecina Vācieša personības un viņa dzejas (galvenokārt viņa dzejas) bagātību, spēcīgo saturisko un poētisko kapacitāti. Interesants vērojums ir arī publicistiskā patosa trūkums veltījumos Vācietim. Interesants tāpēc, ka daļa Ojāra Vācieša dzejas ir izteikti sociāli aktīva un mobilizējoša, izceldamās tieši ar laikmetam raksturīgo publicistisko patosu.
Ne tikai J.Peters, bet vairums laikabiedru Ojāra Vācieša dzejas spēku saskata tās dziļajā sakņojumā latviskajā un literārajā tradīcijā. Tā I. Ziedonis veltījuma dzejolim licis zīmīgu virsrakstu – “Tēvzemei” (1987). Pakavējoties Aspazijas, Poruka, Raiņa, Brigaderes un citu sev eksistenciāli tuvu autoru daiļrades motīvos, viņš atzīšanos dzimtenes mīlestībā apvieno ar mīlestības un ticības apliecinājumu Ojāram Vācietim:

Es Tevi mīlu noguris kā suns,
Kas nesaprot neko vēl īsti
svētu.
Kā Sprīdis, ko moka
malduguns,
Es esmu atnācis, lai piederētu,
Tev, Vēju māt, no austrumiem
un rietiem,
Kas manim kaukusi ir
savas taisnības.

Kā redzams, Ojāra Vācieša dzeja un viņam adresēto poētisko veltījumu teksti, zemteksti un interteksti dod ārkārtīgi bagātīgu vielu pārdomām par kultūras telpu un laikmetu robežām un to atvērtību.

Dr.philol., prof. Ausma Cimdiņa

Plašāk – Ausmas Cimdiņas referātā “Liriskie veltījumi Ojāram Vācietim”, kas tika nolasīts starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Baltijas pierobeža: mitoloģija un kultūra” Jūrmalā 2005.gada 6. – 7. maijā.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!