Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu Centrālās padomes un Latviešu Centrālās komitejas pirmsākumi. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.09.2000., Nr. 325/326 (2236/2237) https://www.vestnesis.lv/ta/id/10832

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Latviešu periodiskie izdevumi bēgļu nometnēs

Vēl šajā numurā

19.09.2000., Nr. 325/326 (2236/2237)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Alfons Reins (ASV):

Latviešu Centrālās padomes un Latviešu Centrālās komitejas pirmsākumi

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Kara beigās kā privātpersona es dzīvoju privātā dzīvoklī Bavārijas lielākajā pilsētā Minhenē. Tur un arī Minhenes apkaimē latviešu bija daudz. Var teikt, ka vispār no Vācijas novadiem visvairāk latviešu šajā laikā dzīvoja Bavārijā — gan privāti, gan drīz radītajās bēgļu nometnēs.

Latviešu bēgļi Minhenē tūlīt pēc amerikāņu ienākšanas uzņēma ar viņiem sakarus. Okupācijas spēki bija pārsteidzoši pieejami un likās bēgļiem labvēlīgi. Tādēļ bez liekas kavēšanās sanāca kopā vairāki iniciatori — profesors Švābe, advokāts Kārkliņš, arī viena dāma — Reitmane, kas bija strādājusi Latvijas vēstniecībā Romā, Dr. Podnieks un es. Nolēmām sasaukt Minhenes latviešu sanāksmi. To, protams, nevarēja noorganizēt ne telefoniski, ne arī pa pastu, bet apbrīnojami īsā laikā šī ziņa izplatījās no mutes mutē, un sanāksmes vietā — Printzregentenstrasse 3, blakus Vācu muzejam ( Deutsches Museum ), muzeja nojumē sapulcējās apmēram 150 latviešu.

Visi sanākušie atzina, ka ir nepieciešama kāda organizācija vai latviešu bēgļu pārstāvniecība, kas rūpētos par bēgļu vajadzībām un aizsardzību. Vairāku stundu ilgstošajai sēdei noslēdzoties, sapulce nozīmēja Minhenes latviešu pagaidu komiteju ar Švābi, Reinu, Rudzi, Baltkāji, Paldi un vēl kādiem diviem vai trim citiem. Vēlāk profesora Švābes dzīvoklī par komitejas vadītāju izvēlēja Švābi, viņa vietnieku — Reinu un par sekretāru — Rudzi. Pārējie bija komitejas locekļi. Līdzīgas komitejas tajā laikā veidojās arī citur, kur bija vairāk latviešu.

Mūsu pirmais uzdevums bija pieteikties pie amerikāņu militārās pārvaldes, ka esam latviešu bēgļu ievēlēta Latviešu nacionālā komiteja. Pirmais, ar kuru tikāmies, bija amerikāņu armijas informācijas majors M. P. Giligans. Pretstatā vācu ierastajam formālismam mūs patīkami pārsteidza viņa draudzīgums un atklātība. Giligans atzinās, ka viņš nekā daudz par pārvietoto personu lietām nezinot, bet tās tikšot kārtotas tuvākajā laikā. Mums izdeva angļu valodā rakstītas, apzīmogotas apliecības, ka esam Latviešu nacionālās komitejas locekļi, kas pārstāv bēgļus un darbojas militārās pārvaldes interesēs. Šīm apliecībām, izrādījās, bija diezgan liela nozīme, pirmkārt, saskaroties ar vācu iestādēm, piemēram, Minhenes pilsētas valdi. Otrkārt, apliecības labi noderēja mūsu transporta vajadzībām. Pirmajā laikā nekādas regulāras satiksmes nebija, taču darbojās, piemēram, vilcieni militārās pārvaldes vajadzībām. Varējām iekļūt šajos vilcienos un tikt no viena ciema vai pilsētas uz otru.

Nākamais komitejas solis bija izdot mūsu tautiešiem personu identifikācijas apliecības. Iespiedām angļu valodā attiecīgas kartītes. Tāpat angļu valodā tika izgatavots komitejas zīmogs. Reģistrējām visus latviešus, kas pie mums griezās, balstoties uz dokumentiem, kas tobrīd bija viņu rīcībā. Izdotās apliecības daudzi bēgļi lietoja līdz pašam izceļošanas laikam no Vācijas. Līdztekus iekārtojām kartotēku ar reģistrētajiem vārdiem. Žurnālists Baltkājis no militārās pārvaldes saņēma atļauju latviešu laikraksta izdošanai. Bija gandrīz jāpabrīnās, cik ātri sagrautajā Minhenē izdevās noorganizēt avīzes iespiešanu.

Ņemot vērā, ka latviešu bēgļu skaits Bavārijā bija apmēram trešā daļa no visiem latviešiem Rietumvācijā, Minhenes latviešu komiteja ar profesoru Švābi priekšgalā nolēma sasaukt kopā visu atsevišķo Bavārijas latviešu komiteju delegātu sanāksmi, lai izveidotu kopēju Bavārijas latviešu nacionālo komiteju. Tā sanāca 1945. gada jūlija sākumā un bija ļoti plaša. Garākus ziņojumus par stāvokli atsevišķajās latviešu bēgļu dzīves vietās sniedza iebraukušie delegāti, un sēde ilga visu dienu. Tās noslēgumā ievēlēja Bavārijas Nacionālo komiteju ar prof. Švābi kā priekšsēdi un mani kā viņa vietnieku. Bez mums ievēlēja arī piecus komitejas locekļus, kas nāca no citām vietām ārpus Minhenes. Es paliku arī Minhenes latviešu komitejas priekšsēdis.

Mēs ar prof. Švābi dzīvojām Minhenē. Satikāmies katru dienu vai nu komitejas birojā, vai Švābes dzīvoklī. Pārējie locekļi iebrauca Minhenē reizi nedēļā. Svarīgi, protams, bija izspriest, kāds īstenībā ir Bavārijas Nacionālās komitejas uzdevums. Neviens nevarēja droši pareģot, kā ies un kas būs. Nezinājām, vai būs jāaprobežojas tikai ar bēgļu materiālās un kulturālās aprūpes jautājumiem, vai arī jāpilda vēl citi pienākumi, piemēram, jānoskaidro un jāstiprina bēgļu tiesiskais stāvoklis svešā valstī. Varbūt jau bija jādomā par izceļošanas iespējām. Un nevarējām arī izvairīties no domas, ka komiteja varētu reprezentēt ne vien latviešu bēgļus, bet kaut ko krietni vairāk. Uzskati bija dažādi.

Tālāk jāpiemin pirms kara beigām izveidojušās latviešus pārstāvošas komitejas vai organizācijas. Vēl Kurzemē iecerēta un ar vācu piekrišanu plānota grupa Potsdamā 1945. gada 20. februārī nodibināja Latviešu nacionālo padomi un Latviešu nacionālo komiteju ar ģenerāli Rūdolfu Bangerski kā prezidentu. Otrkārt — vācu okupācijas laikā 1943. gadā Rīgā bija nodibinājusies Latvijas Centrālā padome, kuras locekļi bija Latvijas neatkarības demokrātiskā laika politiķi ar Saeimas priekšsēdētāju Dr. Paulu Kalniņu priekšgalā. Šī grupa bija iesaukta par parlamentāriešiem. Kad Pauls Kalniņš 1945. gada augustā Vācijas rietumos mira, viņa vietu pārņēma Saeimas priekšsēža otrais vietnieks bīskaps Jāzeps Rancāns. Jāpiemin arī vēl toreiz joprojām pastāvošā Latvijas Sarkanā Krusta organizācija.

Atgriežoties pie LNP un LNK, atzīmējams, ka tās nodibinājās 1944. gada decembrī Kurzemē. Ņemot vērā vāciešu bruņoto spēku bēdīgo stāvokli frontē, ģenerālis Bangerskis ar ģenerāļa Dankera un citu ģenerāldirektoru piekrišanu griezās pie vācu austrumapgabalu ( Ostgebiet ) direktora Rozenberga ar lūgumu atļaut dibināt kaut ko līdzīgu latviešu politiskai vadībai. Viņš nesaņēma nekādu skaidru jā vai nē atbildi, taču ar Himlera ziņu pieļāva dibināt šādu komiteju, kas Bangerskim likās svarīgāka nekā vāciešiem. Paredzētie simts locekļi tika izraudzīti, ne ievēlēti, un vācu iestādes tos akceptēja. 1945. gada 20. februārī LNK iniciatori sāka izstrādāt pagaidu satversmi un nozīmēja arī kabinetu vai valdību ar Bangerski kā prezidentu. Kabinetā bija paredzēti vairāki latviešu sabiedrībā pazīstami darbinieki, to starpā virspulkvedis Silgailis, finansu speciālists Miezis, senators Zvejnieks, pulkvedis Plensners un Ādolfs Šilde. Ne visi šos posteņus tiešām arī ieņēma. Latviešu nacionālajai komitejai par padomnieku un uzraugu Himlers iecēla vācu SS ģenerāli Bērendu, kurš bija arī pēdējais reihskomisārs Kurzemē. Ģenerālis Bangerskis bija domājis, ka komiteja būs valdība visiem latviešu bēgļiem pēckara Vācijā, tāpēc vēlējās komitejā iesaistīt pazīstamas un populāras personas. Viņš aicināja, piemēram, teoloģijas profesoru Kundziņu, bīskapu Rancānu, arī Rīgas bijušo lielvecāko Robertu Liepiņu un citus. Šie uzaicinātie, izņemot prof. Gulbi, no līdzstrādāšanas atteicās. Ir zināms, ka arī pašas komitejas locekļu starpā bijušas domstarpības, vai vispār pēckara Vācijā būs iespējams turpināt Himlera apstiprinātu organizāciju.

Mums Minhenē par to sākumā nebija daudz informācijas, tāpat arī par sūtņa Zariņa stāvokli vai darbību Anglijā. Tikai vēlāk uzzinājām, ka Latvijas valdība viņam nodevusi kaut kādas pilnvaras. Sazinājāmies ar bīskapu Rancānu, kurš dzīvoja Bavārijas dienvidos. Viņa nostāja pret Bangerska komiteju bija noraidoša. Tālāk viņš paskaidroja, ka Latvijā nodibinātā LCP jeb parlamentārieši nepiedalīsies bēgļu aprūpē, bet turpinās darboties kā demokrātiskās Latvijas pārstāvniecība ārzemēs. Īstenībā arī šīs komitejas locekļi bija izklīduši — Pauls Kalniņš atradās Vācijā pie Šveices robežas, Rancāns dzīvoja Bavārijā, bet liela daļa no pārējiem šīs grupas locekļiem bija nokļuvuši Zviedrijā. Citiem vārdiem, parlamentāriešu komiteja bija sadalījusies Vācijas un Zviedrijas daļā, un Zviedrijas daļa Bruno Kalniņa vadībā diezgan uzskatāmi sāka darboties neatkarīgi.

Bēgļu pārstāvniecības jautājums tātad bija pirmais, ar kuru Bavārijas komitejai bija jārēķinās. Mēs visi domājām, ka vajadzīga kāda pavisam jauna organizācija, kas būtu demokrātiskā ceļā visu bēgļu ievēlēta. Par šīs organizācijas uzdevumiem tad varētu spriest pakāpeniski. Bija iespēja bēgļu materiālajai un kulturālajai aprūpei vēlāk pievienot plašākus uzdevumus, kas kalpotu latviešiem un Latvijai.

Kas attiecas uz mūsu demokrātiski ievēlēto Bavārijas Nacionālo komiteju, mēs pieprasījām, ka jebkāda plašāka latviešu pārstāvniecība dibināma tādā pašā — demokrātisku vēlēšanu veidā. Tai vajadzētu pārstāvēt visus latviešu bēgļus, vienalga, kurā brīvajā zemē tie tagad uzturas. Mums bija plašas pārrunas, vai šāda jauna organizācija bēgļus tikai pārstāvēs vai tai būs arī pārvaldes tiesības. Bija arī jautājums, kur jāatrodas organizācijas centram, jo Vācija bija sadalīta vairākās okupācijas zonās. Šos jautājumus gan debatēja, bet tos nevarēja ātri izšķirt, jo nebija arī skaidrs, kāds būs bēgļu tiesiskais stāvoklis svešās zemēs un vai tas būs vienāds visās patvēruma valstīs.

Švābe bija izstrādājis jaundibināmās organizācijas satversmi jeb statūtus. Bija patīkami ar viņu sadarboties. Jau minēju, ka viņš bija reizē jurists, vēsturnieks un rakstnieks, manuprāt, galvenā kārtā jurists. Viņa juridiskie apsvērumi nebija sausi. Tie bija labi apdomāti, precīzi izteikti un visiem saprotami. Švābe bija arī diezgan neiecietīgs. Viņš labprāt uzņēmās cīņu, lai aizstāvētu savu viedokli. Likās pat, ka viņam patika cīņa cīņas dēļ, īpaši ja arī pretinieks bija apveltīts ar asu prātu. Kustībās palēns, Švābe sēdēja pie konferenču galda noliektu galvu, un varēja domāt, ka viņš kā cilvēks nav īpaši aktīvs, bet viņš pilnīgi pārvērtās, kad argumentēja kādu jautājumu. Apkārtsēdētāji varēja gandrīz sajust enerģijas plūdumu, kas nāca līdzi Švābes izteicieniem.

1945. gada 15. augustā radās organizācija ar nosaukumu Latviešu (atšķirībā no Latvijas) Centrālā komiteja. Septembra sākumā prof. Švābe no Minhenes pārcēlās uz Detmoldu britu zonā, kur nodibinājās organizācijas centrs. Tur iekārtojās arī LCK birojs. Par Minhenes Nacionālās komitejas priekšsēdi Švābes vietā nāca A. Reins. Detmoldu par jaunās latviešu pārstāvniecības centru izvēlējās tāpēc, ka tā ģeogrāfiski atradās vidū starp britu un amerikāņu zonām.

Jau pirmajā sēdē 1945. gada septembra sākumā LCK nolēma pēc iespējas ātri sasaukt "trimdas parlamentu" (kā to apzīmēja prof. Švābe), lai demokrātiski ievēlētu Latviešu Centrālo padomi. Pie šīs organizācijas satversmes jeb statūtiem Švābe bija sācis strādāt jau Minhenē. Viņš tos tālāk papildināja ar vēlēšanu noteikumiem, un LCK statūtus pieņēma.

Visu Vāciju iedalīja septiņos apgabalos. Katrā no tiem bija paredzēta apgabala komiteja. Piemēram, Bavārijas apgabala komiteju saīsināti sauca BALK. Pēc intensīvām sarunām ar lielākajiem latviešu bēgļu centriem, ieskaitot pie UNRRA nodibinātajām pārvietoto personu (DP) nometnēm, bija jāatzīst, ka tiešas vēlēšanas vēl nav iespējams sarīkot. Vēlēšanām bija jānotiek divās pakāpēs. Pa priekšu jāievēlē delegāti — elektori. Tie savukārt ievēlētu LCP locekļus, sava apgabala komitejas priekšsēdi un locekļus. Katrs ievēlētais apgabala komitejas priekšsēdis kļuva arī par LCP locekli. No katriem 5000 bēgļiem Latviešu Centrālajā padomē ievēlēja vienu locekli. Tā kā Vācijā tajā laikā atradās apmēram 120 000 latviešu bēgļu, tad padomē sanāca apmēram 30 locekļi.

1945. gada oktobra sākumā Minhenē sanāca Bavārijas apgabala delegātu sapulce. Tā par Bavārijas apgabala latviešu komitejas priekšsēdi ievēlēja Alfonu Reinu un sešus locekļus LCP. Tā kā Bavārijas apgabals bija ļoti liels, Latviešu nacionālā komiteja lietderības labā nolēma ievēlēt arī Bavārijas apgabala latviešu padomi. Par priekšsēdi tai ievēlēja ģenerāli Lavenieku.

Latviešu Centrālā padome uz savu pirmo sesiju sanāca Detmoldā 1945. gada 18. novembrī. Atklāšanas akts notika kādā greznā pilsētas teātrī. To bija izkārtojis Valdmanis, un jāsaka, ka tas izvērtās ļoti iespaidīgs. Teātri piepildīja latviešu bēgļi no Detmoldas un apkārtnes. Bija ieradušies cilvēki arī no attālākām vietām. Atklāšanā piedalījās igauņu un lietuviešu goda viesi, bet nebija neviena pārstāvja no Sarkanā Krusta un arī no Latvijas CP, kas bija deklarējusi, ka atturēsies no Vācijā dibinātām latviešu organizācijām.

Pēc atklāšanas akta Latviešu Centrālā padome sanāca uz savu pirmo sesiju. Kopsēde notika latviešu nometnes telpās Hidesenā, netālu no Detmoldas. Pirmā sesija noritēja mierīgi. Šādas tādas domstarpības bija jau iepriekš izcilātas, tā ka sesijas darbs vairāk vai mazāk risinājās tehniskā plāksnē. Prof. Švābe, kurš bija centrālās vēlēšanu komitejas priekšsēdis, ziņoja par vēlēšanu norisi un rezultātiem.

Par LCK darbību ziņoja priekšsēdis prof. Kārlis Kundziņš. Viņš uzsvēra, ka ļoti svarīga ir it visu emigrācijā nonākušo — privāto bēgļu un vācu militārajos spēkos iesaistīto — latviešu apzināšana, jo bez šādām ziņām nav iespējams pilnīgs aprūpes darbs. Īpaši maz ziņu tajā brīdī bija par Austrijā, Itālijā un Francijā internētajiem bijušajiem latviešu karavīriem. Svarīgi bija arī apzināt un reģistrēt ārzemēs nonākušo Latvijas valsts un pašvaldību mantu, naudas līdzekļus, mākslas priekšmetus un dokumentus, kas varēja atrasties bijušo darbinieku glabāšanā.

Izglītības un kultūras nozarē jau bija izstrādāti pamatskolu un vidusskolu mācību plāni, un jau tika gatavota mācību grāmatu iespiešana. Kā svarīgu apstākli Kundziņš atzīmēja arī, ka 480 baltiešu studentiem piešķirtas brīvas vietas Ziemeļvācijas universitātēs un jau risinās sarunas par Baltiešu universitātes dibināšanu Hamburgas universitātes paspārnē. Bija apzināti arī apmēram 100 latviešu mācību spēki.

Aizklāti LCP priekšsēža vēlēšanās no 18 balsīm par Valdmani bija nodotas 11 balsis, par Stērsti — 6, 1 — atturas. Ar to Valdmanis arī pārņēma sēžu vadību. Prezidijā no trim kandidātiem vēl ievēlēja divus — ģenerāli Lavenieku (15 balsis) un A. Punku (12 balsis). Goldmanis dabūja tikai 7 balsis.

Bija ilgas pārrunas par karavīru aprūpi. Nolēma, ka karavīru apzināšana jāveic ar nometņu un apgabala komiteju starpniecību. Attiecīgajām okupācijas militārajām iestādēm jāiesniedz pienācīgi argumentēti un saskaņoti memorandi ar izskaidrojumu, kā un kāpēc latviešu vīri un zēni nokļuvuši vācu bruņotajos spēkos. Par kultūras un izglītības jautājumiem referēja prof. Gulbis, kurš līdztekus citām skolām latviešu bēgļu jauniešu vajadzībām ieteica organizēt arī arodskolas, kas svešumā daudziem varētu dot iespēju pašiem sevi uzturēt.

Pirmā sesija bija ilgusi 4 dienas un 5 minūtes. Turpmākās LCP sesijas 3 līdz 4 dienu garumā notika ik divus vai trīs mēnešus, parasti kādā no latviešu nometnēm, kas gādāja par telpām, maltītēm un citām nepieciešamībām.

Noslēgumā jāsaka, ka gandrīz neticami īsā laikā latviešu bēgļiem bija izdevies nodibināt ļoti pilnīgu, daudzpusīgu un arī sekmīgu pašpārvaldi. No tās panākumiem gandrīz pirmajā vietā jāmin latviešu trimdas jauniešiem radītās iespējas turpināt vai iesākt latvisku izglītību. Zēla arī teātri un citi kultūras un mākslas pasākumi. Organizācija arī jūtami mazināja bēgļu atšķirtības vai vientulības sajūtu svešumā un deva viņiem apziņu par piederību lielai, apvienotai un darbīgai mūsu tautas daļai.

Sākotnējam Latviešu Centrālās padomes dibināšanas mērķim — aprūpēt latviešu bēgļus — pakāpeniski pievienojās arī politika jeb darbība nacionālpolitiskā laukā, bet tas jau ir stāsts par vēlākiem notikumiem.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!