Ināra Ņefedova (Latvija):

Latviskā dziesma, tēvu valoda, trimdinieku siržu cements

Referāts starptautiskajā konferencē "Trimdas arhīvi atgriežas" Rīgā 2000. gada 15. septembrī

Gan trimdas periodikā un atsevišķos izdevumos par kultūras parādībām ir rakstīts diezgan daudz, tomēr ne katram šis izkaisītais materiāls ir pieejams. Un tas uzliek pienākumus abu pušu kultūras zinātniekiem steidzīgi ķerties pie darba, lai trimdas sasaiste ar dzimteni veidotos par vienu veselumu. Jau nokavēts ir laiks, kurā mēs varētu ievākt ziņas par personībām, kas darbojās ārpus Latvijas jau pirms pirmās neatkarības laika, piemēram, Kanādas karaliskās akadēmijas loceklis Andrē Lapinē, kura gleznas ir Toronto mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, par Eduardu Liedskalniņu, kura celtā Koraļļu pils ir tūristu apskates objekts Toronto, par Marokā 30. gados dzīvojušo V. Purvīša skolnieci Irmu Rozenfeldi–Guseinovu un Somijā dzīvojušo latviešu dziedātāju Mariju Auvinenu. Tādēļ ar steigu būtu jāfiksē dati un notikumi par 1944.–1990. gadu, kas gan daļēji fiksēti prof. E. Dunsdorfa izcilajā krātuvē Melburnā, E. Jēgera bibliogrāfijas grāmatās, bet kuriem tomēr ir daudz "baltu" laukumu, ko grūti pat restaurēt, aptaujājot nu jau cienījamus gadus sasniegušos tā laika lieciniekus. Tā, piemēram, presē minēts, ka 1947.–1948. gadā Vircburgā ir darbojusies latviešu opera, kas uzvedusi Rosīni "Seviļjas bārdzini" un Verdi "Traviatu", taču sīkākas ziņas par šiem uzvedumiem man vismaz nav izdevies iegūt.

Tātad laika posmā no 1943. līdz 1945. gadam Latviju atstāj gandrīz trešdaļa vadošās inteliģences — mākslinieki, aktieri, augstskolu mācību spēki, zinātnieki, ārsti un svešumā dodas vairāk nekā puse dažādu konfesiju mācītāju un reliģisko iestāžu darbinieku.

Iemesli dzimtenes atstāšanai ir dažādi — bailes no pēdējā kara posma frontes darbības un bombardēšanām, bailes no "baigā gada" atkārtošanās, ziņas, ka sastādīti vēl papildu deportējamo saraksti, vispārējā kara laika panika, darbavietu evakuēšanās utt. Daudzus ievērojamus kultūras darbiniekus aizbraukt pierunā vācu iestādes (piem., prof. V. Purvīti), daļu cilvēku (piem., A. Annusu) aiztur uz ielas un aizved ar varu. Ir atsevišķi cilvēki, kas Latviju atstāj jau 1943. gadā, nometinoties Zviedrijā, Itālijā, Anglijā, ASV. Tomēr lielākā daļa bēgļu pārvietojās 1944. gada otrajā pusē un 1945. gadā pat vēl pēc miera noslēgšanas.

Ir "prātīgie" ļaudis, kam ir noguldījumi ārzemju bankās, ir tādi, kas no dzimtenes ir paņēmuši līdzi iemaināmās mantas. Taču kultūras darbinieku bagātība lielākoties ir fotogrāfijas, mākslas darbi, notis, grāmatas, kam šajā brīdī nav nekādas vērtības, bet kas vēlāk kļūst par nepārvērtējamu pamatu latviešu trimdas kultūras veidošanai.

Savdabīga ir šī posma ļaužu grupēšanās un noslāņošanās. Sākotnēji tā ir it kā horizontāla, kad vienīgais un galvenais ir nacionalitāte un valoda. Šo posmu var saukt — MĒS VISI. Rūta Skujiņa savā autobiogrāfiskajā romānā raksta: "Nu jau esam šajā teltī pāris desmit latviešu. Satiekoties priecājas kā seni un mīļi draugi. Pašreiz sēdam visi vienā laivā, kaut kur starp divām mūžībām."

Tomēr pamazām no šīs kopības horizontāles sāk veidoties atsevišķas vertikāles — gan specialitāšu (ārsti, skolotāji, studenti u. c. ), gan sociālā stāvokļa un mantiskās smailes (augstākus amatus ieņemošie, turīgākie, tirgotāji). Šis ir laiks, ko varētu dēvēt — ES UN CITI. Šis ir bīstams stāvoklis, kad var zust kopības un identitātes sajūta. Par pirmo vienojošo spēku kļūst baznīca. Mācītāji svētdienās sāk pulcēt bēgļus uz dievkalpojumiem, bet valsts un reliģisko svētku reizēs notiek plašas pulcēšanās, kurās piedalās arī ievērojami mākslinieki. Jau 1944. gada 18. novembrī Berlīnē Cvinglija baznīcā kalpo prāvesti Bergs un Kundziņš, bet dzied Nacionālās Operas solisti Herta Lūse un Ādolfs Kaktiņš. No 1945. līdz 1950. gadam dievkalpojumos nereti uzstājas tādi ievērojami dziedoņi kā Pauls Sakss, Lidija Blūmentāle, Paula Brīvkalne, Adele Karpa–Pulciņa, Artūrs Priednieks—Kavara, čellists Valdis Zaķis, vijolnieks Jānis Kalējs u. c.

Ne mazāk spēcīgs kopības akcents posmā, kuru turpmāk dēvē par "mazo Latviju", ir kora dziedāšana. Žurnāliste M. Pālīte—Bebrupe, atceroties trimdas sākuma gadus, raksta: "Kas okupācijas un trimdas gados klausījies mūsu mākslinieku vai tikai tāpat vien kopā sanākušu tautiešu dziedāšanā, tas zinās, kā dziesmu brīvībā izpilda visas sasāpējušās un nospiestās domas... Latviešu dziesmu spēks ir bijis tas, kas neredzamām saiknēm piesējis viņus pie Latvijas un latvietības."

Prof. E. Dunsdorfs uzskata, ka lielākas vai mazākas dziedātāju grupas īsāku vai garāku laiku ir bijušas katrā nometnē, taču pastāvīgi kori vai ansambļi Vācijas posmā ir bijuši gandrīz simts. Vairāki kori (R. Zuikas vīru koris, I. Reitera koris "Dziesmu vara") darbību sākuši jau Latvijā un turpina mītnes zemēs.

Starp citu, R. Zuikas vīru koris gandrīz pilnā sastāvā aizbrauc uz mītnes zemi Anglijā, un angļu prese to ierindo spēcīgāko valsts koru skaitā. Jāatzīmē arī E. Ramata koris "Daugava" un E. Brusubārdas koris, kas uzstājas angļu karavīriem Melcenā, izpildot tik sarežģītas kompozīcijas kā J. Vītola "Gaismas pils", "Beverīnas dziedonis", "Karaļmeita" un Andreja Jurjāna kantāti "Tēvijai".

Neskatoties uz sarežģītajiem organizatoriskajiem jautājumiem, no 1946. gada jūnija līdz augustam notiek Dziesmu dienas Fišbahā, Baireitā, Ausbahā, Eihštatē un Augsburgā. Šīs dienas, ko vēlāk nosauc par Franku novada dziesmu dienām, žurnālā "Sauksme" vērtē komponists Jēkabs Poruks: "Lai cik nepraktiska lieta mūsu praktiskajā dzīvē šķiet latviskā dziesma, tā blakus mūsu tēvu valodai ir mūsu stiprākais un nekur citur nerodamais siržu cements. "

Sarosās arī pārējo zonu un apgabalu kori. 1947. gada maijā notiek

I trimdas latviešu Dziesmu svētki Eslingenē pie Nekāras. Svētku dienās notiek arī triju konfesiju dievkalpojumi, latviešu un igauņu apvienotā orķestra koncerts, rakstnieku cēliens, teātra izrāde.

1948. gadā ar Bavārijas apgabala dziesmu dienām tiek atzīmēta Latviešu I dziesmu svētku 75 gadu atcere, bet, sākoties trimdinieku izbraukšanai uz mītņu zemēm, Dziesmu svētki Vācijā vairs nenotiek, lai gan atsevišķu koru darbība nepārtrūkst.

Pie mūzikas dzīves aktualitātēm nevar neminēt arī kameransambļus — jau Latvijā nodibinātais stīgu kvartets sniedzis koncertus ne vien Vācijā, bet arī Zviedrijā un Anglijā, arī nelielais ansamblis "Latvian Trio" muzicējis amerikāņu armijas virsniekiem, vācu publikai un uzstājies arī vācu radiofonā. Samērā plašas ziņas varam savākt par Latviešu operas organizēšanu Oldenburgā, kuras trupā bija ap 60 dalībnieku, bet pētāms materiāls būtu par latviešu baletu un tā prīmām Vācijas posmā, jo Valdemārs Kroders žurnālā "Ceļa zīmes" raksta, ka juku laikos Vācijas dažādos nostūros ceļojuši latviešu baletnieki, bet 1946. gadā O. Lēmanis nodibina paprāvu trupu.

Līdzās muzicēšanai no senčiem mūsu tauta ir mantojusi arī spēlētprieku, kas atklājas gan rotaļās, gan seno kāzu un bēru rituālos, gan ķekatās un Jāņos. Jau pirmās neatkarīgās Latvijas laikā gan Rīgā, gan arī Jelgavā, Liepājā, Valmierā un Daugavpilī bija profesionālas teātra kopas, gandrīz vai katrā pagastā bija kāds teātrinieku pašdarbības pulciņš, kas uzveda ne tikai salona un joku lugas, bet nereti veidoja pat lielas brīvdabas izrādes.

Ievērojamā neatkarīgās Latvijas un vēlāk arī trimdas teātra zinātniece Paula Jēgere–Freimane savā grāmatā "Cilvēks domā — Dievs dara" raksta: "Laikam gan tā būs, ka spēles priekam latviešu tautas mentalitātē ir neizraujamas saknes. Lai cik postīgi vēstures apstākļi ir brāzušies pāri mums, no postažas atkal un atkal zeļ jauni dzinumi un rangi — latvieši atkal spēlē teātri. "

Kas ir pirmie, kas trimdas apstākļos uzved kādu lugu, — šodien grūti pateikt. Taču aizkustinošas ir mums samērā maz zināmā dramaturga E. Kalmes atmiņas. 1944. gada rudenī viņš atradies Pomerānijas frontes karavīru mācību nometnē un jutis, ka nepilnīgi ģērbušies, pusbadā iznīkušie latviešu zēni pēc bezjēdzīgajām militārajām mācībām ir tuvu fiziskam un garīgam sabrukumam. Lai izrautu zēnus no šī baigā sastinguma, Kalme rakstījis lugu "Zelts", kur darbojušies tikai vīrieši karavīru tērpos un ko vēl rakstot sācis iestudēt Voldemārs Kārkliņš.

Ar šo lugu, kuras mākslinieciskā vērtība, liekas, nav augsta, viņš atgriezis dzīvē kā aktierus, tā skatītājus, un pārpildītā zālē tā izrādīta septiņas reizes, līdz pēc pēdējās izrādes kaujā krīt gan vairāki aktieri, gan daudzi no skatītājiem. Nepretendējot uz pilnīgu precizitāti, balstoties uz preses un jo sevišķi E. Dunsdorfa "Arhīva" 19. sējumu, jāatzīmē, ka spēcīgākās ir tās kopas, ko vada vairāk vai mazāk Latvijā pazīstami režisori un aktieri.

Galvenokārt tiek uzvestas latviešu autoru lugas, kuru teksti paņemti līdzi no mājām. Visiecienītākais ir R. Blaumanis. Viņa "Indrāni" Vācijas posmā tiek iestudēti četros teātros, "Ļaunais gars" — septiņos, "No saldenās pudeles" — četrpadsmit, "Sestdienas vakars" — astoņos, "Skroderdienas Silmačos" — septiņos, "Zagļi" — trīspadsmit un "Trīnes grēki" — četrpadsmit teātros. Samērā daudz tiek izrādīta Raiņa "Pūt, vējiņi", J. Pētersona, E. Vulfa, K. Miķelsones, V. Rihtera, V. Kārkliņa, H. Krūmiņa, V. Lejiņa sarakstītās lugas.

Lai gan lielākais, tolaik spēka pilnais dramaturgs Mārtiņš Zīverts emigrē uz Zviedriju, Vācijā tiek uzvestas viņa "Minhauzena precības", "Ķīnas vāze", "Kāds, kura nav", "Karātavu komēdija", "Partizāni", "Riebeklis", bet 1936. gadā uzrakstītā trīs cēlienu drāma "Tīreļpurvs" tiek izrādīta neskaitāmas reizes visdažādāko nometņu drāmas ansambļos.

M. Zīverta luga "Kāds, kura nav", liekas, ir vienīgā luga šajā laikā, kurā runāts par bēgļu traģēdiju, vietu uz zemes un nākotnes situāciju. P. Jēgere–Freimane par šo lugu raksta: "Mūsu uztvērumā šī Zīverta luga pārkāpj individuālās psiholoģiskās drāmas robežas un iegūst simbolisku nozīmi, jo mēs visi, savā tautas kopībā, esam tie, kuru nav. Un mums visiem autors dod solījumu, ka "mēs nāksim ārā no kapa tad, kad būsim savas nākotnes cienīgi"."

Vācijas posmā samērā ātri izveidojās arī divas profesionālās teātra trupas, kuru dalībniekus varam pieskaitīt pie sabiedrības vertikālēm, jo trimdā ir devušies daudzi neatkarīgajā Latvijā ievērojami aktieri un personības — režisori K. Veics, J. Lejiņš, O. Uršteins, A. Mitrēvics, J. Zariņš, dekoratori J. Kuga, J. Matisons un viens no vēlāk spēcīgākajiem scenogrāfiem Ev. Dajevskis. Arī tādu aktieru vārdi kā Ņ. Melbārde, M. Zīverte, L. Štengele, M. Damroze, A. Mača, R. Birzgalis, K. Lagzdiņš, Irma Graudiņa u.c. ir plaši pazīstami. Teātrinieki nogrupējas divos lielākajos centros amerikāņu zonā Eslingenē un angļu zonā Mērbekā.

Savdabīgs ir lietišķās un profesionālās mākslas stāvoklis. Lietišķā māksla daļēji ir horizontāle. Tīrā lietišķā māksla, kas apmierina nepieciešamību pēc praktiskām lietām, — cimdiem, zeķēm, šallēm u. tml. aptver samērā plašas tautas masas, jo 1) tai ir pielietojamības nepieciešamība, 2) bēgļu pelēcīgajā pūlī tā ar individuālajiem darinājumiem rāda atšķirību, 3) te mēs jūtam tautas latviskumu, identitāti, 4) te izpaužas darītāju iedzimtā darba griba brīvajās nometņu stundās, 5) lietišķnieki diezgan aktīvi savā starpā komunikējas.

Profesionālie lietišķnieki daiļamatnieki ir visai suverēnas personības. Par šo dalījumu diezgan aktīvi runā mākslas kritiķis Juris Soikans, analizējot pirmās lietišķās mākslas izstādes, kas notiek jau 1944. gada beigās. Viņš uzsver tautas gaumi bojājošo komercpreču raksturu — cigarešu etvijas, etnogrāfiski nepareizās pūra lādītes un alus kausi, kas gan rotāti ar latviskiem rakstiem, tomēr ir negaumības paraugs, bet atzīmē lieliskos adījumus un baltos darbus. Lai uzlabotu izpratni par tautas mākslas raksturu ar atsevišķu mākslinieku un UNRRA atbalstu, 1945. vai varbūt 1946. gadā Eslingenē nodibinās Latviešu daiļamatnieku apvienība (vad. H. Mercs, vēlāk A. Annuss), kas visām zonām rīko kursus, lekcijas, izstādes. Tomēr pseidonacionāli izstrādājumi līdzās īstām vērtībām parādās visu trimdas laiku un, liekas, ka daudziem māksliniekiem daiļrades pulkstenis ir apstājies 30. gadu sasniegumu nekritiskajās robežās. No 1946. līdz 1949. gadam pie Latviešu daiļamatnieku apvienības darbojas arī mākslas skola, kur sagatavo aušanas, metāla, ādas un koka apstrādātājus, no kuriem daļa kļūst par profesionāliem māksliniekiem.

Profesionālo tēlotājmākslas pārstāvju dzīve ir sarežģītāka. Viņi daļēji pieder pie elites māksliniekiem — ar krietni izteiktu vertikāles sajūtu.

S. Vidbergs Vācijas posmā sāk savu ciklu "Baigais gads", "Sāpju ceļi" — tās ir dokumentālas kompozīcijas, taču to iekšējo spriedzi, kas jūtama viņa "Bermontiādē", to nejūtam, jo acīmredzot lieliem vispārinājumiem laika atkāpe ir par mazu. Liberts ar maziem izņēmumiem rada ainavas, taču arī tās nepārsniedz Itālijas un Parīzes posmā radīto. Iespējams, ka spēcīgākais ir N. Strunke, kas dzīvo Zviedrijā un plaši polemizē par bēgļu tēmas atainošanu mākslā, uzskatot, ka šobrīd pasaulei nav svarīgi rādīt latviešu bēgli. Eiropa ir tik sagrauta, ka nozīmīgi ir parādīt pasaules bēgli, pasaules cilvēku bez mājām un ar izpostītām cerībām.

Liela nozīme, ka vecākās paaudzes (sevišķi A. Annusa) vadībā Eslingenē tiek noorganizēta "Izpildītāju un radītāju mākslinieku kopa", kas vēlāk tiek pārdēvēta par Latviešu mākslinieku apvienību (vadītājs A. Annuss), un 1945. gadā nodibinās arī Latviešu mākslas skola (vad. J. Kuga), kas strādā pēc VMA principiem. Vācijas posmā tēlotājmākslā ir arī vairākas privātstudijas (L. Libertam, S. Vidbergam, J. Matisonam, J. Kugam, V. Tonem), kur tiek mācīta zīmēšana un gleznošana pēc tradicionālajiem principiem. Tas, ka vadības grožus tur vecākās paaudzes mākslinieki, no vienas puses, ir labi, jo iemāca amatu un reālistiskās mākslas pamatprincipus. No otras puses, tā ir bremze daļai mākslinieku no vidējās paaudzes pieņemt to jauno, ko viņiem sniedz iespēja, iepazīstoties ar pasaules mākslas sniegumiem. Lai gan tēvu un dēlu problēma tiek diskutēta arī presē, veidojas tādas individualitātes kā J. Milts, J. Kalniete, J. Gailis, P. Puzinas, H. Sils un daudzi citi.

Liekas, ka vieglāk ir jaunajiem, kas gan naudas trūkuma dēļ pirmmācību apgūst pie pašu vecmeistariem (un amata prasmes — anatomijas un tehnoloģijas dēļ tas ir pat pozitīvi), tomēr bez aizspriedumiem spēj pieņemt laikmeta mākslas novitātes, neskatoties uz to, ka tēvu un dēlu problēma pastāv samērā asi.

Taču Vācijas posma jauno guvums nav pārvērtējams, jo lielākos Eiropas mākslas centrus apmeklē un pat pie ārzemju māksliniekiem savas zināšanas papildina vēlāk savās mītnes zemēs vērā ņemami mākslinieki kā E. Strautmanis, K. Kronbergs, H. Norītis, L. Briedītis, U. Āboliņš u.c.

Latviešu mākslinieku izstādes notiek samērā daudz un regulāri. Tomēr nozīmīgas atsauksmes ārzemju presē ir maz, jo 1) izstādes nenotiek prestižās telpās, 2) nozīmīgus recenzentus izstādēm piesaistīt ir visai grūti.

1945. gada 18. novembrī Rāvensburgas koncertzālē notiek 1. latviešu mākslinieku darbu izstāde. Tai ir izdots pieticīgs katalogs ar darbu nosaukumiem arī vācu un franču valodā. Diemžēl nav minēti darbu izmēri un radīšanas gadi, bet pēc darbu nosaukumiem liekas, ka daļa no tiem radīti vēl dzimtenē. Eksponēti 21 mākslinieka 156 darbi, lielāko tiesu ainavas, akti, portreti, klusās dabas. Parādīti arī no dzimtenes līdzi paņemto autoru O. Ābelītes, E. Kalniņa, K. Ubāna, viena J. Rozentāla, J. Valtera glezna un T. Zaļkalna medaļa.

Daudzi mākslinieki darbojās arī grāmatu ilustrāciju jomā — E. Geistaute, E. Hermanovskis, V. Janelsiņa, H. Sils, J. Soikans, H. Gricevičs. Vesela pētījuma vērtas būtu S. Vidberga ilustrētās grāmatas un dažādu preses izdevumu vinjetes, kas parāda gan augstu meistarību, gan arī mākslinieka nepieciešamību piemēroties laika apstākļiem (latv.—angļu vārdnīca). Peļņas avots daudziem māksliniekiem ir arī amerikāņu virsnieku portretu zīmēšana un vāciešu namu un lauku gleznošana.

Savrupas bēgļu gaitas izveidojās J. Tidemanim, kas no Vācijas nokļuva Šveicē un sarīkoja vairākas personālizstādes Vācijā un Zviedrijā, līdz emigrēja uz Kanādu. K. Neilis, īsu brīdi uzturējies Vācijā, dzīves lielāko daļu pavadīja Austrijā, kur Zalcburgā regulāri rīkoja personālizstādes, bet J. Cielava no franču zonas jau 1946. gadā pārcēlās uz Parīzi, no kurienes 1949. gadā izbrauca uz ASV. Nik. Soikāns jau agri dodas uz Angliju un strādā politiski ievirzītā tēmā linogriezumā.

Lai gan tik īsā laika posmā, apmēram trīs četru gadu laikā, ir grūti runāt par trimdas mākslas koncepcijas principiem, tomēr arī šajā laikā tiek debatēts par trim galvenajiem principiem. Pirmais, par tā saukto restaurācijas tendenci, kad atsevišķi mākslinieki pievēršas bijušās "skaistās" dzimtenes attēlošanai, ko N. Strunke nosauc par diletantismu mākslā. Otrais — par kara un bēgļu tēmas atainošanu, kur tradīcijas būtu meklējamas Grosvalda un Kazaka darbos. Un trešais — par abstrakcionismu mākslā, kas latviešiem neesot raksturīgs, bet kam vēlāk mītņu zemēs pievērsās ne viens vien jaunais (arī vecākās paaudzes) mākslinieks. Taču tie ir jautājumi, kas Vācijas posmā galvenokārt ir Strunkes, Soikana, Anšl. Eglīša diskusiju līmenī un būtu apskatāmi atsevišķā pārskatā.

No 1948. līdz 1951. gadam lielākā daļa mākslinieku dodas uz savām mītņu zemēm. Ciešā kopība, kas tomēr bija "mazās Latvijas" laikā, uz vairākiem gadiem izjūk, jo sākas cīņa par eksistenci un individualitātes pastāvēšanu. Lai gan, tēlotājmāksla mūsu trimdiniekiem vienotības ainā iezīmē vertikāli, kas ļaudis masveidā (un arī pat ne masveidā) saista tikai ar izstāžu apmeklējumiem, tai ir nepārvērtējama nozīme horizontāļu celšanā uz augšu — tautas gaumes un vispārējās kultūras apziņas veidošanā. Īsajā Vācijas periodā to neizdodas paveikt ar ļoti lieliem panākumiem, taču priekšā vēl ir mītņu zemju laiks. Bet tas jau ir šī sākuma turpinājums citai reizei.