
Preses konference Maskavā 10. maijā Eiropas Savienības un Krievijas sammita izskaņā: ES augstais pārstāvis kopīgās ārlietu un drošības politikas jautājumos Havjers Solana, ES prezidējošās valsts Luksemburgas premjerministrs un Eiropas Padomes prezidents Žans Klods Junkers, Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins un Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Durau Barrozu Foto: A.F.I./EPA |
Apgalvojumi aukstā kara tradīcijās
Pirmais iespaids, 8.maijā ierodoties Maskavā, bija biežā Latvijas
un latviešu vārda piesaukšana vai visos Krievijas televīzijas kanālos. Jau pirmajās
pārdesmit minūtēs biju “uzzinājis”, ka Rīgā “pa ielām soļo esesieši”, un
notiek dažādi citi “briesmu darbi”. Latvija arī “cenšoties pagriezt atpakaļ
vēsturi” un “izvirzot Krievijai teritoriālas pretenzijas”.
Vērojot šo propagandistisko histēriju, sāka likties, ka joprojām turpinās aukstais
karš, kurā padomju plašsaziņas līdzekļu universālā tēze bija “bet Amerikā sit
nēģerus”... Iešāvās prātā bažīgs jautājums: vai latvietis pēc tādiem latvofobijas
izvirdumiem vairs var Maskavā droši iet pa ielu? Kad pēcāk uzdevu šo jautājumu
kādam mūsu vēstniecības darbiniekam, jaunais diplomāts smaidot atbildēja, ka
provokācijas pie vēstniecības jau esot pierasta lieta. Taču viņa sieva atzinās –
ja nākoties vienai ar meitiņu iziet ārpus vēstniecības, viņa drošības pēc sakot,
ka ir kanādiete.... Pagājušās nedēļas notikumi Pleskavas apgabalā, kad tika
sadauzīta Latvijas Televīzijas žurnālistu mašīna, rāda, ka šāda piesardzība nav
bez pamata. (Kaut gan manis paša un kolēģu turpmākie vērojumi Maskavā atstāja
visnotaļ patīkamu iespaidu par krievu cilvēku draudzīgumu un neviltoto interesi par
mums. Acīmredzot ar pašcieņu apveltīti cilvēki izjūt propagandas tendenciozitāti un
veido paši savu viedokli.)
Antilatviskā propagandas kampaņa “kā pēc burvja mājiena” tika pārtraukta
līdz ar Latvijas Valsts prezidentes ierašanos Maskavā. Taču burvji darbojas tikai
pasakās. Mēs bijām reālā valstī, kurā plašsaziņas līdzekļus acīmredzami
iespaido centralizētas propagandas nostādnes.
Propagandas un politikas mijiedarbība
Pārsteidzoši tieši propagandas un politikas mijiedarbība un
iespaids uz faktiem izpaudās Eiropas Savienības un Krievijas sammita noslēguma preses
konferencē.
Tās gaisotni jau pasākumā “iestādīja” kāds pašmāju žurnālists, dramatiskos
toņos vaicājot prezidenta Vladimira Putina viedokli par “fašisma atdzimšanu
Latvijā” un pavēstot, ka mūsu valstī “tiekot arī godināti holokausta
īstenotāji”.
Prezidents V.Putins uz šo absurdu visā nopietnībā atbildēja: “Nacisma atdzimšanu
es uzskatu par ļoti bīstamu parādību jebkurā tās izpausmē. Un mani kolēģi Eiropas
Savienībā (ES) mums šajā jautājumā pilnīgi piekrīt.”
Tālāk prezidents V.Putins, izvairoties no konkrētas valsts nosaukšanas, teica, ka
“pagājušo gadu problēmas acīmredzami spiež uz mūsu [Krievijas] kaimiņiem, un mēs
negribētu, ka tas iespaido mūsu attiecības. Taču mēs arī nevaram paiet garām šīm
parādībām”.
Atbildot uz citiem jautājumiem, Krievijas prezidents asi izteicās par Latviju un
Igauniju joprojām parakstāmo robežlīgumu sakarā. “Mēs esam gatavi parakstīt
robežlīgumus ar Igauniju un Latviju, taču ceram, ka tos nepavadīs muļķīgas
teritoriālas pretenzijas,” teica Vladimirs Putins, aroganti piebilstot: “Mēs esam
gatavi pagaidīt, līdz mūsu kolēģi, kas tik tālu (līdz “teritoriālām
pretenzijām” – J.Ū) aizdomājušies, nobriedīs reālam darbam.”
Uz Igaunijas televīzijas žurnālistes aicinājumu konkretizēt, kādas tad ir Igaunijas
“teritoriālās pretenzijas” pret Krieviju, V.Putins atzina, ka Igaunijai tādu
patiešām nav, taču tūdaļ arī pavēstīja, ka Igaunijas vadība “pieņēmusi
kļūdainu lēmumu 9.maijā nebraukt uz Maskavu”.
Uz igaunietes otru jautājumu “Vai tiešām Krievijai būtu tik grūti atvainoties
baltiešiem par okupāciju?” Krievijas prezidents atbildēja: “Jūs ļoti labi
runājat krieviski. Jādomā, ka labi arī lasāt. Tad izlasiet Tautas deputātu kongresa
lēmumu 1989. gadā, kur melns uz balta teikts, ka kongress nosoda Molotova–Ribentropa
paktu un ka šis pakts bija Staļina un Hitlera darījums. Vai tad ar to viss nav
pateikts?! Vai jūs gribat, lai mēs katru gadu atvainojamies?! Mēs uzskatām, ka šis
jautājums ir izbeigts.”
V. Putins arī pavēstīja: “Ja jūsu tautas 1939. gadā (izcēlums
mans – J. Ū.) iestājās Padomju Savienībā, tad PSRS tās 1941. gadā nekādi
nevarēja okupēt.”
Tālāk Krievijas prezidents paziņoja, ka Latvija, atsaukdamās uz 1920. gada Miera
līgumu, prasot Krievijai atdot (izcēlums mans – J. Ū.) Pleskavas
apgabala Pitalovas rajonu. V.Putins šādu “prasību” nosauca par absurdu, jo
Krievijas Federācija, sabrūkot Padomju Savienībai, zaudējusi desmitiem tūkstošu
kvadrātkilometru no savas teritorijas. “Vai tad mums tagad vajadzētu censties atgūt
Krimu?!...” retoriski vaicāja prezidents Putins un piebilda: “Varbūt prasīsim
atpakaļ arī Klaipēdu (izcēlums mans – J. Ū.) ?!”
Beidzot varam pasmaidīt
Tieši tā – iecietīgi pasmaidīt par kaimiņvalsts melīgo
propagandas mašīnu. Vēl pirms pāris gadiem šie primitīvie meli mūsos būtu
izraisījši aizvainojumu un arī bažas. Prātā vēl aizvainojums, brīžiem pat
izmisums mūsu Dziesmotās revolūcijas laikā, vērojot padomju Centrālās televīzijas
provokācijas pret Latviju. Toreiz meliem bija īpaši bīstams mērķis – dramatizēt
situāciju, lai panāktu PSRS prezidenta pārvaldes, citiem vārdiem – militāras
diktatūras, ieviešanu. Vēlāk, pēc PSRS sabrukuma, kaimiņvalsts mediju
psiholoģiskajam uzbrukumam bija ārpolitiski mērķi: starptautiski diskreditējot
Baltijas valstis, nepieļaut to iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā (ES). Arī tas
bija nopietni.
Jā, tagad mēs, ES un NATO dalībvalsts pilsoņi, varam iecietīgi pasmaidīt, jo
propagandistiskajos emociju izvirdumos bija jūtama arī krietna lielvalsts aizvainojuma
deva.
Taču Krievijas mediju meli izraisīja arī profesionālu kauna sajūtu – par
kaimiņvalsts kolēģu zemo ētikas latiņu un žēlumu pret apmuļķoto Krievijas sabiedrību. Krievu tauta pēc milzīgajām
ciešanām būtu tiešām pelnījusi dzirdēt patiesību. Ne vien par Baltijas valstu
likteni. Arī beidzot uzzināt, kāpēc miljoniem karavīru lielā Sarkanā armija ar
tūkstošiem tanku un lidmašīnu sākumā cieta tik milzīgus zaudējumus. Vai tā maz
bija gatavota ... aizsardzībai? Šķiet, uzvaras 60. gadadiena bija arī īstā reize
beidzot savai tautai atklāt patiesos cilvēku zaudējumus, kas sniedzas desmitos
miljonos. Kara upuru skaitā ir arī miljoniem gulaga arhipelāgā nobendēto un bada
nāvē mirušo.... Grūti iedomāties vēl kādu armiju, kurā komandieri sodīti par mazu
kritušo skaitu. Kuras karavīri par nokļūšanu gūstā tika automātiski ieskaitīti
nodevējos, bet izbēgšanas gadījumā nosūtīti uz “pašiem savu” vergu nometni...
Atklāts, reālistisks pagātnes skatījums nebūt nemazinātu krievu tautas varoņdarbu,
atbrīvojot savu zemi no vācu iebrucējiem. Taču šie fakti nebūtu iederējušies
9.maija propagandistiskajā koncepcijā, kuras mērķis acīmredzot bija saliedēt nāciju
un vairot impēriskās ambīcijas valstij smagā brīdī. Jo “postpadomju telpa” jeb
“tuvās ārzemes” Maskavai sagādā vienu triecienu pēc otra. Maskavai paklausīgo
spēku bankrots Ukrainā, Moldovā, Kirgizstānā. Asiņainas sadursmes Uzbekistānā…
Gruzijas rietumnieciskā orientācija, pieprasot Krievijas militāro bāzu izvešanu…
Tagad rietumvalstis gatavojot samta revolūciju Baltkrievijā… Arī pašā Krievijā
reģioni prasa aizvien lielāku patstāvību. Nemaz jau nerunājot par asinspirti
Čečenijā…
Būtu aplami domāt, ka tā ir Latvijai, ES vai NATO labvēlīga attīstība. Mūsu Valsts
prezidente un citi Latvijas politiķi, tāpat viņu rietumvalstu kolēģi, ne reizi vien
uzsvēruši, ka mūsu interesēs ir redzēt stabilu, demokrātisku un pārtikušu
Krieviju. Īpaši tagad, kad tā ir Eiropas Savienības lielākā kaimiņvalsts.
Taču Latvijas un visas Eiropas jaunākā vēsture liecina: viens no sekmīgas
attīstības priekšnoteikumiem ir patiesa informācija. Reālistisks, godīgs skatījums
uz sevi un saviem kaimiņiem.
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv