Pārdomas par finanšu stabilitātes paktu

1996.gadā pēc Vācijas un Francijas iniciatīvas tika pieņemts īpašs Eiropas Savienības (ES) Stabilizācijas pakts, ko dažkārt dēvē par Eiropas Savienības “finanšu satversmi”. Saskaņā ar šo paktu ikgadējais ES dalībvalstu jaunais iekšējais parāds nedrīkst pārsniegt trīs procentus no iekšējā kopprodukta (IKP). Šā striktā nosacījuma pārkāpējiem jāmaksā ievērojamas soda naudas.

Naudas apgrozības stabilitātes vārdā

Pavērtēsim stabilitātes pakta tautsaimniecisko nozīmi. Kā veidojas jaunais iekšējais parāds? Bezdeficīta budžets mūsdienu pasaulē ir pietiekami reta parādība. Valstu kopbudžeti parasti tiek pieņemti un izpildīti ar lielāku vai mazāku fiskālo deficītu. Tas nozīmē, ka kopbudžeta izdevumi pārsniedz tā ieņēmumus. Finansēt tēriņu, ja valsts kasē nav nepieciešamo līdzekļu, nevar. Papildināt budžeta ieņēmumus, papildus emitējot (laižot apgrozībā) naudu, nekādi nav ieteicams: tas tieši veicinās pieprasījuma inflāciju. Jau sen atrasts līdzeklis, kā lāpīt caurumu (deficītu) budžetā un savākt iztrūkstošo naudiņu valsts kasē: šodien naudu aizņemties, lai to vēlāk atdotu. Šīs kredīta sviras praktiskais mehānisms – valsts aizņēmuma obligāciju pārdošana; obligāciju pircējam tas ir naudas ieguldījums, kas īsāku vai ilgāku laiku nodrošina ienākumu fiksētā procenta veidā; valstī tas nozīmē budžeta deficīta nosegšanu. Tā pamatos veidojas valsts iekšējais parāds.
Ja šis jaunais parāds ir neliels, iegrožots, tas naudas apgrozības stabilitāti vēl neapdraud. Obligāciju pircējiem (uzņēmumiem, bankām, iedzīvotājiem) viņu rīcībā esošais naudas daudzums samazinās, toties valsts šo naudu caur budžeta izdevumu apmaksu atkal laiž apgrozībā. Naudas daudzums tautsaimnieciskajā apritē būtībā nepieaug, naudas stabilitāte nav apdraudēta, pieprasījuma inflācija netiek veicināta. Cita lieta, ja budžeta deficīts ir relatīvi liels. Iekšējā aizņēmuma obligāciju pārdošana neizbēgami pieaug. Palielinās procentu maksājumi. Valsts iekšējais parāds uzbriest. Nepieciešamais līdzsvars starp naudas daudzumu apgrozībā un reālo preču masu tiek grauts. Noturēt naudas pirktspēju iepriekšējā līmenī vairs nav iespējams. Iekšējā parāda nesamērīgs pieaugums sekmē pieprasījuma inflāciju, kas veic savu melno darbu. No šā viedokļa ES Stabilitātes pakta ievērošana, valsts jaunā iekšējā parāda trīsprocentīgās barjeras nepārkāpšana ir patiesi svarīgs nosacījums, lai cementētu stabilitāti katras dalībvalsts tautsaimniecībā, vispirmām kārtām naudas apgrozībā.
ES Stabilitātes pakts tika pieņemts laikā, kad jau bija lemts pēc pāris gadiem pāriet uz liru. Tāpēc pakta vienprātīgā apstiprināšana bija visai nozīmīga no perspektīvas viedokļa, lai nākotnē nodrošinātu stabilitāti visā eiras zonā.

Kāpēc “atmiekšķēja”stabilizācijas paktu

Gāja gadi. Sākotnēji viss risinājās gludi, normāli, Stabilizācijas pakts tika pildīts. 2003.gadā situācija mainījās: Vācija un Francija, stabilitātes pakta iniciatori, pirmie šo paktu arī pārkāpa: jaunais iekšējais parāds vairs neiekļāvās 3 procentu ietvaros no IKP. Brisele draudēja ar sankcijām. Vācijas un Francijas vadība taisnojās: ekonomikas stagnācijas apstākļos Stabilizācijas pakta pamatnosacījumu nevarot ievērot. Un izvirzīja prasību: pakts esot jāmīkstina, jāpielāgo jaunajam ekonomiskajam klimatam. ES finanšu ministri iesaistījās aktīvā diskusijā: Stabilizācijas paktu liberalizēt vai atstāt nemainīgu? 2004. un 2005.gads stāvokli neuzlaboja: Vācija un Francija kļuva par pakta pārkāpējiem. Ko darīt? Maksāt varen lielas soda naudas neviens negribēja.
Vācija un Francija prasīja: pietiek diskutēt – jālemj. Lai stabilizācijas dokumentu mainītu, bija nepieciešams visu 25 ES dalībvalstu vienprātīgs lēmums. Šā gada martā ES sammits, uzklausot Vācijas un Francijas argumentāciju, Stabilizācijas paktu “atmiekšķēja”.

Trīs var būt arī četri

Līdz šim Stabilizācijas paktu raksturoja princips: “trīs ir un paliek trīs”. Tagad ES dalībvalstis var vadīties no nostājas “trīs var būt arī četri” bez riska saņemt bargu sodu.
Prasība, ka jaunais iekšējais parāds (praktiski valsts kopbudžeta fiskālais deficīts) nedrīkst pārsniegt trīs procentus no attiecīgā gada IKP formāli paliek spēkā. Mainīts ir iekšējā parāda saturs. Tā, piemēram, Vācija var savā iekšējā parādā neuzskaitīt šīs valsts apvienoša

nas izdevumus, proti, transfertus uz austrumu zemēm, kas gadā sasniedz 90 miljardus eiru, kas līdzinās 4% no Rietumvācijas IKP. Valstis var neietvert iekšējā parāda pensijas reformu papildu izdevumus. Ārpus iekšējā parāda paliek izmaksas sakarā ar negatīvo efektu, kas saistīts ar jaunu dalībvalstu iekļaušanu un pievienošanos ES; dalībvalstis var neievērot trīsprocentīgo normatīvu ekonomikas lejupslīdes apstākļos. Tas viss nozīmē, ka jaunais iekšējais parāds trīs procentu no IKP vietā var faktiski sasniegt četrus procentus.
Nupat noskaidrojās, ka Stabilizācijas pakta pārkāpēju klubam 2005. un 2006.gadā pievienosies Itālija.

Pretrunīgi vērtējumi

Vācijas un Francijas oficiālie pārstāvji ar sammita lēmumu ir gaužām apmierināti. Vācijas kanclers G.Šrēders gandarīts paziņoja: “Teicams darbs, lielisks sasniegums.” Francijas finanšu ministrs T.Bretons panākto vērtē kā “brīnumu” un kā “lielu soli Eiropas vārdā”.
Galvenā problēma: vai Stabilitātes pakta mīkstināšana izraisīs eiras zonā inflāciju? Daži eksperti to noliedz, jo eira starptautiski ir tiktāl nostiprinājusies, ka iekšējā parāda pieaugums dažās valstīs tās stabilitāti nevājinās. Bambergas profesors R.Švabohers uzskata, ka inflācijas kāpinājums Vācijai nedraud; Vācijas eksports jau sen ciešot no pārāk stiprās eiras. Ir speciālisti, kas uzskata, ka Stabilitātes pakts nebūt nav nepieciešams; eiru varot laist “brīvā peldējumā” bez jebkādiem iepriekšējiem iegrožojumiem.
Vairākums speciālistu pauž bažas par Stabilitātes pakta “atmiekšķēšanas” negatīvajām sekām. Izteikts viedoklis, ka radīts bīstams precedents, jo pārkāpts romiešu tiesību nozīmīgs princips “pacta sun servanta” (līgumi jāpilda). Tagad Stabilizācijas pakts oficiāli labots, vairs netiek prasīta tā ievērošana. Pēc šā precedenta var rīt atteikties no citiem ES darbības “spēles noteikumiem”, pat pēc pirmā pieprasījuma labot Eiropas Savienības satversmes pantus, radot nedrošības gaisotni.
“Bremžu vairs nav”, uzskata Minhenes “Hypovereinsbank” galvenais ekonomists M.Hipners, “un tas ir visai bīstami”. Asu kritiku par finanšu sfēras izmaiņām pauž Vācijas Federālās bankas pārstāvji: tās eksperti uzskata, ka Stabilitātes pakts tagad “būtiski novājināts”, tā izpilde kļuvusi necaurspīdīga, var tikt aizplīvurots ES dalībvalstu patiesais finanšu stāvoklis. Pakta darba pamatprincipa labojuma kritikas vilnis pieaugs.
Autors, vērodams eiras pirktspējas mazināšanos vairākās eiras zonas valstīs, uzskata, ka “bremžu atlaišana” var dot jaunu grūdienu inflācijas kāpināšanai.

Latvijas iekšējā parāda problēma

Kāda situācija Latvijā ir ar kopbudžeta fiskālo deficītu un līdz ar to ar jaunā iekšējā parāda lielumu? Latvijas iekšējais parāds procentos pret IKP ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. No 1999.gada šis rādītājs strauji mazinājies, jo sarucis kopbudžeta fiskālais deficīts.
2005.gadam paredzēts fiskālais deficīts viena procenta apmērā.
Diskutējams ir jautājums, vai šāds neliels deficīts atbilst Latvijas konkrētajiem apstākļiem. Daži politiķi un speciālisti uzskata, ka jācenšas veidot bezdeficīta valsts kopbudžetu, izdevumus kārtot ieņēmumu ietvaros, neņemot kredītus; dzīvot uz parāda liekas tīkami, bet parāds agri vai vēlu ir jāatmaksā; tas nozīmē nākamajos gados palielināt budžeta izdevumus. Valsts iekšējā un ārējā parāda veidošana, sedzot budžeta deficītu, ir redzama tabulā.
Tabula rāda, ka kopējais, pa gadiem uzkrātais valsts parāds augtin aug, kas kalpo par argumentu veidot bezdeficīta budžetu.
Daži politiķi un eksperti pārstāv citu viedokli: būtu vēlams, nepārkāpjot Stabilitātes paktu, palielināt līdz diviem procentiem no IKP fiskālo deficītu un papildu līdzekļus novirzīt sociālo jautājumu risināšanai, bezdarba mazināšanai. Pieprasījuma inflāciju tas neveicināšot, jo piedāvājums augšot līdz ar pieprasījumu. Augstie IKP izaugsmes tempi perspektīvā nodrošināšot lielākā valsts parāda netraucētu dzēšanu.
Fiskālā deficīta lieluma noteikšana ir politisks risinājums. Galvenais ir tas, ka abi minētie viedokļi pilnībā iekļaujas ES Stabilizācijas pakta visstingrākajos nosacījumos.

Georgs Lībermanis,
LU Dr.h.c., Latvijas valsts emeritētais zinātnieks

Valsts parāda dinamika (perioda beigās, milj. latu)