Sveiki, draugi!
Dāmas un kungi, paldies jums par silto uzņemšanu. Prezidentes kundze, Lora un es pateicamies jums par laipnajiem ievadvārdiem, mēs pateicamies jums par principiālo vadību, un es pateicos jums par jūsu draudzību, un mēs pateicamies jums par jūsu viesmīlību, kuru jūs un Freiberga kungs esat mums izrādījuši.
Es vēlos izteikt pateicību Latvijas tautai, ka mana vizīte šeit ir tik laipni uzņemta. Un es vēlos arī izteikt pateicību Ministru prezidentam, kas mums ir piebiedrojies, un valdības locekļiem. Paldies jums, Ministru prezidenta kungs!
Lora un es ļoti priecājamies otro reizi atbraukt uz Baltijas valstīm un pirmo reizi ierasties brīnišķīgajā zemē Latvijā. Mēs esam arī pagodināti būt kopā ar Igaunijas prezidentu Rītelu un Lietuvas prezidentu Adamku – paldies jums abiem, ka esat šeit. Tie ir labi draugi Latvijai un labi draugi Amerikai.
Baltijas valstis ir pieredzējušas vienas no visdramatiskākajām pārmaiņām jaunāko laiku vēsturē, nedaudz vairāk nekā desmit gadu laikā no nebrīvām valstīm kļūstot par NATO sabiedrotajām un ES loceklēm. Latvijas, Igaunijas un Lietuvas tautas parādīja, ka brīvības mīlestība ir stiprāka par impērijas gribu. Un šodien jūs atbalstāt brīvību aiz jūsu robežām, lai citi neciestu no tās netaisnības, kuru jūs esat pazinuši. Amerikas tauta apbrīno jūsu morālo drosmi cīņā par brīvību.
Šonedēļ valstis abos Atlantijas okeāna krastos svin 60.gadadienu kopš Hitlera sakāves. Ļaunums, kas sagrāba varu Vācijā, atnesa karu visai Eiropai un veda karu pret morāli. Tas, kas aizsākās kā slepkavu kustība, pārtapa valdībā bez sirdsapziņas un pēc tam nebeidzamas cietsirdības impērijā. Trešais reihs cildināja stipros pār vājajiem, iekaroja un pazemoja mieru mīlošas valstis, uzsāka neprātīgus meklējumus pēc rasu tīrības, aukstasinīgi plānoja un īstenoja miljonu noslepkavošanu un uz laiku laikiem definēja, kas ir ļaunums. Drosmīgi vīrieši un sievietes no daudzām valstīm stājās pretī šim ļaunumam un drūmus, izmisuma pilnus gadus cīnījās par savām ģimenēm un dzimteni. Beigu beigās diktators, kas pielūdza varu, bija ieslodzīts bunkura četrās sienās, un viņa zemiskās tirānijas sakāve ir diena, kas ir jāatceras un jāsvin.
Par mērķiem var spriest pēc tiem pieminekļiem, ko tie atstāj aiz sevis. Nacistu teroru šodien mēs atceramies tādās vietās kā Aušvica, Dahava, Rumbulas mežs, kur mēs joprojām dzirdam nevainīgo kliedzienus, un Dievam un vēsturei apsolām: nekad vairs! Aliansi, kas uzvarēja karā, šodien mēs atceramies rūpīgi koptās kapsētās Normandijā, Margratenā, Sanktpēterburgā un citās Eiropas vietās, tur mēs atceramies īsās un godājamās dzīves un apliecinām: mēs vienmēr būsim pateicīgi. Baltijas valstis nepiedalījās Otrā pasaules kara izraisīšanā. Fronte atnāca šurp, jo starp diktatoriem bija noslēgts slepens pakts. Un, kad sākās karš, daudzi šajā reģionā parādīja savu drosmi. Pēc tam, kad marionešu valdība pavēlēja Latvijas flotei atgriezties ostā, astoņu preču kuģu jūrnieki izvēlējās palikt jūrā ar brīvās Latvijas karogu, palīdzot Amerikas Savienoto Valstu tirdzniecības flotei veikt piegādi pāri Atlantijas okeānam. Kāds Dienvidkarolīnas štata laikraksts šādi aprakstīja Latvijas komandu: “Viņiem visiem ir bārdas, un viņi ir tik atšķirīgi ģērbušies... Viņi ir… novārguši, taču kaujas gara pilni.”
Kara beigās seši no Latvijas kuģiem bija nogremdēti un vairāk nekā puse no jūrniekiem bija krituši. Gandrīz visi no dzīvi palikušajiem apmetās Amerikā un kļuva par pilsoņiem, ar kuriem mēs lepojāmies. Viena no Amerikas pilsētām pārdēvēja ielu, dodot tai nosaukumu Ciltvaira, lai godinātu nogremdētu kuģi, kas kuģoja ar brīvas Latvijas karogu. Mana valsts ir vienmēr bijusi pateicīga par Latvijas draudzību, un Latvijai vienmēr piederēs Amerikas draudzība.
Svinot uzvaru, kas gūta pirms sešām desmitgadēm, mēs apzināmies kādu paradoksu. Lielākajai daļai Vācijas sakāve atnesa brīvību. Lielai daļai Austrumeiropas un Viduseiropas uzvara atnesa citas impērijas dzelzs režīmu. Uzvaras diena nozīmēja fašisma galu, taču tā nedarīja galu apspiestībai. Tai sekoja Jaltas vienošanās, kas tika noslēgta Minhenes un Molotova–Ribentropa pakta netaisnīgajās tradīcijās. Atkal, kad vienojās vareno valstu valdības, mazo valstu brīvību varēja iztirgot. Taču šis mēģinājums upurēt brīvību stabilitātes vārdā sadalīja kontinentu un padarīja to nestabilu. Miljonu nebrīve Viduseiropā un Austrumeiropā saglabāsies atmiņā kā viena no vislielākajām vēstures netaisnībām.
Otrā pasaules kara beigas uzdeva neizbēgamus jautājumus manai valstij. Vai mēs bijām cīnījušies un nesuši upurus, lai galarezultātā panāktu Eiropas nemainīgu sadalījumu divās bruņotās nometnēs? Vai arī cīņa par brīvību un tautu tiesībām no mums prasīja ko vairāk? Galu galā Amerika un mūsu spēcīgie sabiedrotie pieņēma lēmumu: mēs neapmierināsimies tikai ar Eiropas vienas puses atbrīvošanu – un mēs neaizmirsīsim mūsu draugus aiz dzelzs priekškara. Mēs aizstāvējām Grieķijas un Turcijas brīvību un ar gaisa satiksmi veicām piegādi Berlīnē, un raidījām brīvības ziņu ar radio starpniecību. Mēs aizstāvējām disidentus un izaicinājām impēriju, lai tā nojauktu ienīsto sienu. Galu galā komunisms sāka sabrukt zem ārējā spiediena un zem paša pretrunu smaguma. Un mēs radījām vīziju, lai Eiropa būtu vienota, brīva un dzīvotu mierā – tā, lai vairs nevarētu rasties diktatori un netiktu pieminētas senas pārestības un lai konflikts neatkārtotos atkal no jauna.
Šajās cīņas un apņēmības desmitgadēs Baltijas tautas palika nomodā, ciešot un cerot. Lai gan jūs dzīvojāt izolācijā, jūs nebijāt vieni. Amerikas Savienotās Valstis atteicās atzīt impērijas veikto jūsu okupāciju. Brīvās Latvijas, Igaunijas un Lietuvas karogi – nelegāli pašu mājās – lepni plīvoja pār diplomātiskajām pārstāvniecībām Amerikas Savienotajās Valstīs. Un tad, kad jūs sadevāties rokās, lai protestētu, un impērija krita, Jaltas mantojums beidzot tika apbedīts, vienreiz un uz visiem laikiem. Baltijas valstu drošība un brīvība tagad ir vairāk nekā tikai cēls mērķis; tās ir mūs vienojošās alianses kopīgas saistības. Jūsu brīvības aizsardzība – aizsargājot savu brīvību, jūs nekad nebūsit vieni paši.
No šā jaunā gadsimta skatpunkta raugoties, mēs atzīstam, ka aukstā kara beigas ir daļa no plašākas kustības visā pasaulē. No Vācijas un Japānas pēc Otrā pasaules kara līdz Latīņamerikai, līdz Āzijai un Viduseiropai un Austrumeiropai, un tagad līdz plašākiem Tuvajiem Austrumiem, brīvības virzīšanās uz priekšu ir mūsdienu lielākais sasniegums. Un šajā vēsturē ir svarīgas mācību stundas. Mēs esam iemācījušies, ka brīvas valstis ar laiku pieņemas spēkā, tāpēc ka tās ceļ to tautu jaunrade un uzņēmība. Mēs esam iemācījušies, ka valdības, kas ir atbildīgas savu pilsoņu priekšā, ir mieru mīlošas, bet diktatūras izraisa aizvainojumu un naidu, lai slēptu savas nepilnības. Mēs esam iemācījušies, ka skeptiķi un pesimisti bieži kļūdās, tāpēc ka vīrieši un sievietes jebkurā kultūrā, kad tiem tiek dota tāda iespēja, izvēlēsies brīvību. Mēs esam iemācījušies, ka pat pēc ilgas gaidīšanas tirānijas tumsā brīvība var atnākt pēkšņi, uzaustot kā diena. Un mēs esam iemācījušies, ka prasību pēc pašpārvaldes bieži vada un uztur patriotisms, dzimtās zemes tradīcijas, varoņi un valoda.
Taču mēs esam arī iemācījušies, ka suverenitāte un vairākuma vara ir tikai brīvības sākums. Demokrātijas solījums sākas ar nacionālo lepnumu, neatkarību un vēlēšanām. Bet tas vēl nav viss. Demokrātijas solījums tiek piepildīts ar minoritāšu tiesībām un vienādu taisnīgumu likuma varas ietvaros un integrētu sabiedrību, kurai ikviena persona jūtas piederīga. Valsts, kas sadalās frakcijās un kavējas pie kādreizējiem aizvainojumiem, nevar virzīties uz priekšu un riskē atslīdēt atpakaļ tirānijā. Valsts, kas ar kopējiem ideāliem apvieno visus savus iedzīvotājus, vairosies spēkā un pašpaļāvībā. 21.gadsimtā to, kas ir veiksmīga demokrātija, nenoteiks asinis un zeme. Veiksmīgas demokrātijas noteiks plašāks pilsonības ideāls – tāds, kura pamatā ir kopēji principi, kopēja atbildība un cieņa pret visiem.
Manai valstij process, kā tā kļuva par nobriedušu, multietnisku demokrātiju, bija ilgstošs un vardarbīgs. Mūsu ceļš no nacionālās neatkarības līdz netaisnībai [sic] ietvēra miljonu verdzību un četrus gadus ilgu pilsoņu karu. Pat pēc tam, kad vairs nepastāvēja verdzība, pagāja gadsimts, kamēr apspiestajai minoritātei tika garantētas vienādas tiesības. Amerikāņi saprata, ka dalījums rasēs mūs gandrīz iznīcināja un ka viltus doktrīna “atsevišķi, bet vienlīdzīgi” nevar kalpot par pamatu stiprai un vienotai valstij. Vienīgais veids, kuru mēs atradām, lai paceltos pāri mūsu pagātnes netaisnībām, bija noraidīt segregāciju, virzīties tālāk par vienkāršu iecietību un apstiprināt brālību ar ikvienu mūsu zemē.
Latvijai ir jāsaskaras ar izaicinājumiem, kādus rada etniskā daudzveidība, un tā šos izaicinājumus vienmēr risina mierīgā ceļā. Lai kādi arī būtu vēsturiskie iemesli, jūsu sabiedrība tagad ir multietniska – kā es esmu to redzējis šīs vizītes laikā. Nekādiem pagātnes pārinodarījumiem nedrīkstētu ļaut jūs sadalīt vai palēnināt jūsu ievērojamo progresu. Saglabājot savu latvisko identitāti un valodu, jums ir pienākums būt pretimnākošiem, visiem, kam ir kopīga Latvijas nākotne. Pretimnākošs un iecietīgs gars nodrošinās jūsu valsts vienotību un stiprumu. Arī šejienes minoritātēm ir pienākums – būt pilsoņiem, kas meklē, kā darīt labu tai valstij, kurā viņi dzīvo. Kā integrētas, miermīlīgas sabiedrības visas Baltijas valstis var būt par paraugu ikvienai valstij, kas iet brīvības un demokrātijas ceļu. Pēdējos mēnešos Baltijas valstu valdības palīdzēja vēlēšanu procesā Ukrainā, un šīs valsts tauta izvēlējās gudru un tālredzīgu līderi. Kamēr prezidents Juščenko strādās, lai nostiprinātu likuma varu un padarītu atvērtāku Ukrainas ekonomiku, Amerikas Savienotās Valstis palīdzēs tautai iesaistīties institūcijās, kas vieno mūsu demokrātijas.
Vēlāk šā ceļojuma laikā es došos uz Gruziju, vēl vienu valsti, kas iet demokrātiskas attīstības ceļu un savā ceļā ir pelnījusi atbalstu. Mana valsts atbalstīs tos Gruzijas līderus, kas respektē minoritāšu tiesības un strādā, lai mierīgā ceļā apvienotu savu valsti un tuvinātos Eiropas brīvajām valstīm. Mēs esam uzticīgi arī demokrātiskajam progresam Moldovā, kur līderi ir apsolījuši paplašināt preses brīvību, aizsargāt minoritāšu tiesības un valsts institūcijas padarīt atbildīgākas.
Mēs visi esam uzticīgi brīvības progresam Baltkrievijā. Šīs valsts tauta dzīvo Eiropas pēdējā diktatūrā, un viņi ir pelnījuši ko labāku. Latvijas un Lietuvas valdības ir strādājušas, lai stiprinātu atbalstu demokrātijai Baltkrievijā un sniegtu patiesu informāciju radio un laikrakstos. Kopā mēs esam izveidojuši stingru un pārliecinošu standartu: apspiešanai nav vietas šajā kontinentā. Minskas iedzīvotāji ir pelnījuši to pašu brīvību, kas jums ir Tallinā, Viļņā un Rīgā.
Visas valstis, kas robežojas ar Krieviju, būs ieguvējas no demokrātisko vērtību izplatīšanās – un pati Krievija tāpat. Stabilas, plaukstošas demokrātijas ir labi kaimiņi, kas izplata brīvību un nevienam nerada draudus. Uz ziemeļiem un dienvidiem no Amerikas Savienotajām Valstīm ir brīvas un mieru mīlošas valstis. Mēs neuzskatām, ka mēs būtu ielenkumā; mēs uzskatām, ka mēs esam svētīti. Šajā reģionā baiļu izraisīšana un senas sacensības atjaunošana nekalpo labam mērķim. Brīvības pieaugums, kas rada pārticību un mieru, kalpo Krievijas un visu valstu interesēm.
Pašā Krievijā tās līderi ir panākuši ievērojamu progresu pēdējo piecpadsmit gadu laikā. Prezidents Putins nesen paziņoja, ka Krievijas nākotne ir kopā ar Eiropu, – un Amerika tam piekrīt. Viņš arī sacīja, ka Krievijas demokrātisko nākotni nenoteiks tai nepiederošie, – un arī tam Amerika piekrīt. Šī valsts sekos pati savam kursam saskaņā ar savu vēsturi. Taču visām brīvām un veiksmīgām valstīm ir dažas kopīgas īpašības: reliģijas brīvība, preses brīvība, ekonomiskā brīvība, likuma vara un varas ierobežošana ar līdzsvarotu varas sadalījumu. Tālākā nākotnē Krievijas diženumu noteiks Krievijas demokrātijas stiprums. Un es ticu, ka Krievijas tauta novērtē savu brīvību un ne ar ko mazāku nebūs mierā.
Neraugoties uz pastāvošajām problēmām, tas ir vēstures brīnums, ka šajā jaunajā gadsimtā mēs runājam par brīvības konsolidāciju visā Eiropā. Un dažu pēdējo desmitgažu apbrīnojamie demokrātiskie ieguvumi ir tikai sākums. Brīvība nav nogurusi. Cilvēka cieņas ideāls nav novecojis. Un pasaules demokrātiskās kustības nākamais posms jau sākas plašākajos Tuvajos Austrumos.
Mēs meklējam demokrātiju šajā reģionā to pašu iemeslu dēļ, kāpēc mēs gadu desmitiem ilgi strādājām, lai sasniegtu demokrātiju Eiropā, – tāpēc, ka brīvība ir vienīgais drošais ceļš, kā panākt mieru. Ja Tuvie Austrumi turpinās mutuļot dusmās, aizvainojumā un bezcerīgumā, tad tie, iesprostoti nebeidzamā apspiestībā un radikālismā, radīs vēl nekaunīgāku un ar vēl iznīcinošāku spēku apveltītu terorismu. Bet, ja šā reģiona tautas iegūst pašnoteikšanās tiesības un rod cerības, kas aizstāj naidu, tad visu brīvo valstu drošība tiks nostiprināta. Mēs neatkārtosim iepriekšējo paaudžu kļūdas, apmierinot vai aizbildinot tirāniju, un, ziedojot brīvību, velti meklējot stabilitāti. Mēs esam guvuši mācību; neviena brīvība nevar tikt iztirgota. Tālākā nākotnē mūsu drošība un patiesa stabilitāte ir atkarīga no citu brīvības. Un tādējādi ar pārliecību un apņēmību mēs atbalstīsim brīvību visos plašākajos Tuvajos Austrumos.
Ceļā uz šo lielo mērķi mums jābūt reālistiem, kas saprot priekšā stāvošās grūtības. Bet mums jāatsakās no pesimisma, kas pamet mērķi un nodod miljonus nebeidzamai tirānijai. Un mums ir pamats optimismam. Kad Afganistānas tautai beidzot piešķīra vēlēšanu tiesības, viņi izvēlējās humānus vadītājus un brīvu nākotni. Kad palestīniešu teritoriju iedzīvotāji gāja pie vēlēšanu urnām, viņi izvēlējās līderi, kas atbalsta sarunas, nevis vardarbību. Kad miljoniem Irākas vēlētāju piedalījās vēlēšanās, viņi atteicās no slepkavām, kas ienīst un uzbrūk viņu brīvībai. Priekšā ir vēl daudz darba, taču notikumu attīstība plašākajos Tuvajos Austrumos ir skaidra: brīvība ir tuvu.

Latvijas valdības ministri ASV prezidenta runas laikā Mazajā ģildē 7. maijā Foto: Ints Kalniņš, “LV”

Nesenās vēlēšanas ir bijušas milzīgs katalizators izmaiņām, un vēl jaunas tuvojas. Šā mēneša beigās jānotiek vēlēšanām Libānā, un tām jānorisinās bez ārējas iejaukšanās. Libānas tautai tagad ir iespēja mest tiltu pāri vecām šķirtnēm un izveidot neatkarīgu valdību. Šoruden notiks prezidenta vēlēšanas Ēģiptē. Šīm vēlēšanām jānotiek, klātesot starptautiskajiem novērotājiem, un jābūt noteikumiem, kas atļauj veikt reālu kampaņu.
Kas attiecas uz citām pasaules daļām, demokrātija nozīmē vairāk nekā tikai taisnīgas vēlēšanas, tā prasa radīt tādas struktūras, kas saglabā brīvību. Selektīva liberalizācija – despotisku likumu mīkstināšana – ir progress, taču nepietiekams. Veiksmīgās demokrātijās, kas efektīvi aizsargā indivīda tiesības, ir nepieciešamas dzīvotspējīgas politiskās partijas, neatkarīga tiesu vara, daudzveidīgi masu informācijas līdzekļi un izpildvaras ierobežojumi. Nevar tikt realizēta modernizācija bez demokrātijas. Galu galā cilvēktiesības un cilvēces attīstība ir atkarīga no cilvēku brīvības.
Attiecībā uz citām pasaules daļām veiksmīgām demokrātijām plašākajos Tuvajos Austrumos jāmet tilts pāri veciem rasu un reliģiskiem sadalījumiem – un demokrātija ir vienīgais spēks, kas var to paveikt. Irākā jaunais kabinets sastāv no visu Irākas vadošo etnisko un reliģisko grupu pārstāvjiem, kuri, neraugoties uz savām atšķirībām, ir uzticīgi demokrātijai, brīvībai un likuma varai. Jaunais Irākas prezidents nāk no minoritātes grupas, kurai iepriekšējais režīms uzbruka ar indīgu gāzi. Demokrātija veicina iekšējo mieru, jo tā aizsargā indivīda tiesības, tai pašā laikā piešķirot katrai minoritātei lomu valsts nākotnē. Irākas brīvā valdība rāda ceļu citiem un iemanto to vērojošās pasaules cieņu.
Tuvajos Austrumos mēs redzam, ka likuma vara, kas nāk baiļu varas vietā, dod cerības uz pārmaiņām. Un drosmīgi reformatori šajā reģionā ir pelnījuši vairāk nekā tikai mūsu uzslavu. Nostiprinātajām demokrātijām ir pienākums palīdzēt jaunajām demokrātijām plašākajos Tuvajos Austrumos. Viņiem ir nepieciešama mūsu palīdzība, tāpēc ka brīvībai šajā reģionā ir nāvīgi ienaidnieki – cilvēki, kas priecājas par slepkavību, kūda uz pašnāvībām un alkst pēc absolūtas varas. Sekmējot demokrātiskas pārmaiņas, mēs izolēsim naida un terora spēkus un sakausim tos, pirms vardarbība būs izplatījusies.
Baltijas valstis ir globālas koalīcijas locekles, un katra no tām katru dienu dod būtisku ieguldījumu. Lietuva gatavojas nosūtīt rekonstrukcijas brigādi uz Rietumafganistānu, un tai ir karavīri Irākā, kas veic patruļas un palīdz atjaunošanā. Igauņi dienē Afganistānā, viņi atrod un neitralizē nesprāgušu munīciju, un igauņu karavīri dienē plecu pie pleca ar amerikāņiem Bagdādē. Latvijai ir komanda Kabulā, Afganistānā, kas neitralizē mīnas, un karavīri Irākā, kas nodrošina konvoju drošību un iet patruļās. Jūsu uzticība brīvībai ir nesusi upuri. Mēs atceramies leitnantu Olafu Baumani, kas tika nogalināts Irākā. Mēs lūdzam Dievu par viņa ģimeni, un mēs jūtamies pagodināti, ka viņa dzīvesbiedre Vita ir šeit šodien kopā ar mums.
Tas nav pārsteigums, ka Baltijas valstis izrādījās stipri sabiedrotie Afganistānai un Irākai. Tāpēc, ka jūs vēl nesen pazināt tirāniju, jūs aizskar citu apspiestība. Vīrieši un sievietes, kas dienē manā vadībā, ir lepni dienēt kopā ar jums. Šodien man ir tas gods nodot jums amerikāņu tautas pateicību.
Pirms sešdesmit gadiem 7. maijā pasaule ar prieku un atvieglojumu uzņēma ziņu par fašisma sagrāvi Eiropā. Nākamajā dienā ģenerālis Dvaits D.Eizenhauers paziņoja, ka “varenākā iekarošanas mašīna vēsturē ir tikusi pilnīgi iznīcināta”. Taču lielās demokrātijas drīz atklāja, ka mums ir uzdota jauna misija – ne tikai sakaut vienu diktatoru, bet iznīcināt ideju par diktatūru šajā kontinentā. Šīs cīņas desmitgadēs daži cieta no tirānu varas; bet visi dzīvoja bailēs no kara. Taču, tā kā mēs bijām pacēluši savu skatienu un stingri turējāmies pie saviem principiem, brīvība uzvarēja.
Tagad, dāmas un kungi, Eiropas brīvība, kas iegūta drosmīgā cīņā, jānodrošina ar kopīgiem spēkiem un labu gribu. Arī šodien mums ir jāpaskatās augstāk. Tālumā mēs ieraudzīsim vēl vienu lielu mērķi – ne tikai tirānijas neesamību šajā kontinentā, bet tirānijas galu visā pasaulē. Mums atkal stingri jāturas pie mūsu principiem un augstu jāvērtē citu brīvība. Un, ja mēs darīsim to, kas mums jādara, brīvība uzvarēs.
Paldies jums, un lai Dievs jūs svētī.

“LV” (Ivonna Štrauhmane) neoficiāls tulkojums no angļu valodas

Foto: Ints Kalniņš, “LV”

Remarks by president Bush in Riga, Latvia The Small Guild Hall, Riga, 7 May 2005

Foto: Ints Kalniņš, “LV”

Sveiki, draugi. (Applause.)
Ladies and gentlemen, thank you for the warm welcome. Madam President, Laura and I thank you for your kind words of introduction, we thank you for your principled leadership, and I thank you for your friendship, and we thank you for the hospitality that you and Dr. Freibergs have shown us.
I want to thank the people of the Republic of Latvia for being such gracious hosts for my visit here. And I want to also thank the Prime Minister for joining us, and members of the government. Thank you, Mr. Prime Minister.
Laura and I are so pleased to make this second journey to the Baltic States, and our first visit to the great land of Latvia. We’re honored, as well, to be in the company of President Ruutel of Estonia, and President Adamkus of Lithuania – thank you both for coming. These are good friends to Latvia, and good friends to America.
The Baltic countries have seen one of the most dramatic transformations in modern history, from captive nations to NATO allies and EU members in little more than a decade. The Latvian, Estonian, and Lithuanian people showed that the love of liberty is stronger than the will of an empire. And today you’re standing for liberty beyond your borders, so that others do not suffer the injustices you have known. The American people admire your moral courage in the cause of freedom.
This week, nations on both sides of the Atlantic observe the 60th anniversary of Hitler’s defeat. The evil that seized power in Germany brought war to all of Europe, and waged war against morality, itself. What began as a movement of thugs became a government without conscience, and then an empire of bottomless cruelty. The Third Reich exalted the strong over the weak, overran and humiliated peaceful countries, undertook a mad quest for racial purity, coldly planned and carried out the murder of millions, and defined evil for the ages. Brave men and women of many countries faced that evil, and fought through dark and desperate years for their families and their homelands. In the end, a dictator who worshiped power was confined to four walls of a bunker, and the fall of his squalid tyranny is a day to remember and to celebrate.
Causes can be judged by the monuments they leave behind. The Nazi terror is remembered today in places like Auschwitz, Dachau, Rumbula Forest, where we still hear the cries of the innocent, and pledge to God and history: Never again. The alliance that won the war is remembered today in carefully tended cemeteries in Normandy, Margraten, St. Petersburg, and other places across Europe, where we recall brief lives of great honor, and we offer this pledge: We will always be grateful.
The Baltic states had no role in starting World War II. The battle came here because of a secret pact between dictators. And when the war came, many in this region showed their courage. After a puppet government ordered the Latvian fleet to return to port, sailors on eight freighters chose to remain at sea under the flag of free Latvia, assisting the United States Merchant Marine in carrying supplies across the Atlantic. A newspaper in the state of South Carolina described the Latvian crew this way: “They all have beards and dressed so differently... They are ... exhausted, but full of fighting spirit.”

Pēc ASV prezidenta runas Mazajā ģildē 7. maijā: Igaunijas Republikas prezidents Arnolds Rītels, Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus, Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs un Latvijas Republikas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga Foto: Ints Kalniņš, “LV”

By the end of the war, six of the Latvian ships had been sunk, and more than half the sailors had been lost. Nearly all of the survivors settled in America, and became citizens we were proud to call our own. One American town renamed a street Ciltvaira – to honor a sunken ship that sailed under a free Latvian flag. My country has always been thankful for Latvia’s friendship, and Latvia will always have the friendship of America.
As we mark a victory of six decades ago, we are mindful of a paradox. For much of Germany, defeat led to freedom. For much of Eastern and Central Europe, victory brought the iron rule of another empire. V-E Day marked the end of fascism, but it did not end oppression. The agreement at Yalta followed in the unjust tradition of Munich and the Molotov-Ribbentrop Pact. Once again, when powerful governments negotiated, the freedom of small nations was somehow expendable. Yet this attempt to sacrifice freedom for the sake of stability left a continent divided and unstable. The captivity of millions in Central and Eastern Europe will be remembered as one of the greatest wrongs of history.
The end of World War II raised unavoidable questions for my country: Had we fought and sacrificed only to achieve the permanent division of Europe into armed camps? Or did the cause of freedom and the rights of nations require more of us? Eventually, America and our strong allies made a decision: We would not be content with the liberation of half of Europe – and we would not forget our friends behind an Iron Curtain. We defended the freedom of Greece and Turkey, and airlifted supplies to Berlin, and broadcast the message of liberty by radio. We spoke up for dissenters, and challenged an empire to tear down a hated wall. Eventually, communism began to collapse under external pressure, and under the weight of its own contradictions. And we set the vision of a Europe whole, free, and at peace – so dictators could no longer rise up and feed ancient grievances, and conflict would not be repeated again and again.
In these decades of struggle and purpose, the Baltic peoples kept a long vigil of suffering and hope. Though you lived in isolation, you were not alone. The United States refused to recognize your occupation by an empire. The flags of free Latvia, Estonia, and Lithuania – illegal at home – flew proudly over diplomatic missions in the United States. And when you joined hands in protest and the empire fell away, the legacy of Yalta was finally buried, once and for all. The security and freedom of the Baltic nations is now more than a noble aspiration; it is the binding pledge of the alliance we share. The defense of your freedom – in defense of your freedom you will never stand alone.
From the vantage point of this new century, we recognize the end of the Cold War as part of an even broader movement in our world. From Germany and Japan after World War II, to Latin America, to Asia, and Central and Eastern Europe, and now to the broader Middle East, the advance of freedom is the great story of our age. And in this history, there are important lessons. We have learned that free nations grow stronger with time, because they rise on the creativity and enterprise of their people. We have learned that governments accountable to citizens are peaceful, while dictatorships stir resentments and hatred to cover their own failings. We have learned that the skeptics and pessimists are often wrong, because men and women in every culture, when given the chance, will choose liberty. We have learned that even after a long wait in the darkness of tyranny, freedom can arrive suddenly, like the break of day. And we have learned that the demand for self-government is often driven and sustained by patriotism, by the traditions and heroes and language of a native land.
Yet we’ve also learned that sovereignty and majority rule are only the beginnings of freedom. The promise of democracy starts with national pride, and independence, and elections. But it does not end there. The promise of democracy is fulfilled by minority rights, and equal justice under the rule of law, and an inclusive society in which every person belongs. A country that divides into factions and dwells on old grievances cannot move forward, and risks sliding back into tyranny. A country that unites all its people behind common ideals will multiply in strength and confidence. The successful democracies of the 21st century will not be defined by blood and soil. Successful democracies will be defined by a broader ideal of citizenship – based on shared principles, shared responsibilities, and respect for all.
For my own country, the process of becoming a mature, multi-ethnic democracy was lengthy and violent. Our journey from national independence to equal injustice [sic] included the enslavement of millions, and a four-year civil war. Even after slavery ended, a century passed before an oppressed minority was guaranteed equal rights. Americans found that racial division almost destroyed us, and the false doctrine of “separate but equal” was no basis for a strong and unified country. The only way we found to rise above the injustices of our history was to reject segregation, to move beyond mere tolerance, and to affirm the brotherhood of everyone in our land.
Latvia is facing the challenges that come with ethnic diversity, and it’s addressing these challenges in a uniformly peaceful way. Whatever the historical causes, yours is now a multi-ethnic society – as I have seen on my visit. No wrongs of the past should ever be allowed to divide you, or to slow your remarkable progress. While keeping your Latvian identity and language, you have a responsibility to reach out to all who share the future of Latvia. A welcoming and tolerant spirit will assure the unity and strength of your country. Minorities here have a responsibility as well – to be citizens who seek the good of the country in which they live. As inclusive, peaceful societies, all of the Baltic nations can be models to every nation that follows the path of freedom and democracy.
In recent months, the Baltic governments gave assistance during the election in Ukraine, and the people of that country chose a wise and visionary leader. As President Yushchenko works to strengthen the rule of law and open Ukraine’s economy, the United States will help that nation join the institutions that bind our democracies. Later on this trip I’ll travel to Georgia, another country that is taking a democratic path and deserves support on its journey. My country will stand by Georgian leaders who respect minority rights and work to peacefully unify their country, and grow closer to the free nations in Europe. We’re also committed to democratic progress in Moldova, where leaders have pledged to expand freedom of the press, to protect minority rights, and to make government institutions more accountable.

ASV prezidenta runas laikā: ASV vēstniece Latvijā Katrīna Toda Beilija, ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa; Imants Freibergs, Latvijas Ministru prezidents Aigars Kalvītis, Lora Buša, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Lietuvas prezidents Valds Adamkus Foto: Ints Kalniņš, “LV”

All of us are committed to the advance of freedom in Belarus. The people of that country live under Europe’s last dictatorship, and they deserve better. The governments of Latvia and Lithuania have worked to build support for democracy in Belarus, and to deliver truthful information by radio and newspapers. Together we have set a firm and confident standard: Repression has no place on this continent. The people of Minsk deserve the same freedom you have in Tallinn, and Vilnius, and Riga.
All the nations that border Russia will benefit from the spread of democratic values – and so will Russia, itself. Stable, prosperous democracies are good neighbors, trading in freedom, and posing no threat to anyone. The United States has free and peaceful nations to the north and south of us. We do not consider ourselves to be encircled; we consider ourselves to be blessed. No good purpose is served by stirring up fears and exploiting old rivalries in this region. The interests of Russia and all nations are served by the growth of freedom that leads to prosperity and peace.
Inside Russia, leaders have made great progress over the last 15 years. President Putin recently stated that Russia’s future lies within Europe – and America agrees. He also stated that Russia’s democratic future will not be determined by outsiders – and America agrees, as well. That nation will follow its own course, according to its own history. Yet all free and successful countries have some common characteristics: freedom of worship, freedom of the press, economic liberty, the rule of law, and the limitation of power through checks and balances. In the long run, it is the strength of Russian democracy that will determine the greatness of Russia. And I believe the Russian people value their freedom, and will settle for nothing less.
For all the problems that remain, it is a miracle of history that this young century finds us speaking about the consolidation of freedom throughout Europe. And the stunning democratic gains of the last several decades are only the beginning. Freedom is not tired. The ideal of human dignity is not weary. And the next stage of the world democratic movement is already unfolding in the broader Middle East.
We seek democracy in that region for the same reasons we spent decades working for democracy in Europe – because freedom is the only reliable path to peace. If the Middle East continues to simmer in anger and resentment and hopelessness, caught in a cycle of repression and radicalism, it will produce terrorism of even greater audacity and destructive power. But if the peoples of that region gain the right of self-government, and find hopes to replace their hatreds, then the security of all free nations will be strengthened. We will not repeat the mistakes of other generations, appeasing or excusing tyranny, and sacrificing freedom in the vain pursuit of stability. We have learned our lesson; no one’s liberty is expendable. In the long run, our security and true stability depend on the freedom of others. And so, with confidence and resolve, we will stand for freedom across the broader Middle East.
In this great objective, we need a realism that understands the difficulties. But we must turn away from a pessimism that abandons the goal and consigns millions to endless tyranny. And we have reason for optimism. When the people of Afghanistan were finally given the vote, they chose humane rulers and a future of freedom. When the people of the Palestinian Territories went to the polls, they chose a leader committed to negotiation instead of violence. When Iraqi voters turned out by the millions, they repudiated the killers who hate and attack their liberty. There’s much work ahead, but the direction of events is clear in the broader Middle East: Freedom is on the march.
Recent elections have brought a tremendous catalyst for change, and more are on the way. Elections are set to start at the end of this month in Lebanon, and those elections must go forward with no outside interference. The people of Lebanon now have the opportunity to bridge old divides and build an independent government. Egypt will hold a presidential election this fall. That election should proceed with international monitors, and with rules that allow for a real campaign.
As in other parts of the world, the work of democracy is larger than holding a fair election; it requires building the structures that sustain freedom. Selective liberalization – the easing of oppressive laws – is progress, but it is not enough. Successful democracies that effectively protect individual rights require viable political parties, an independent judiciary, a diverse media, and limits on executive power. There is no modernization without democracy. Ultimately, human rights and human development depend on human liberty.
As in other parts of the world, successful democracies in the broader Middle East must also bridge old racial and religious divides – and democracy is the only force capable of doing so. In Iraq, the new Cabinet includes members of all of Iraq’s leading ethnic and religious groups, who, despite their differences, share a commitment to democracy, freedom, and the rule of law. The new President of Iraq is a member of a minority group that was attacked with poison gas by the former regime. Democracy is fostering internal peace by protecting individual rights, while giving every minority a role in the nation’s future. Iraq’s free government is showing the way for others, and is winning the respect of a watching world.
In the Middle East, we are seeing the rule of law – the rule of fear give way to the hope of change. And brave reformers in that region deserve more than our praise. The established democracies have a duty to help emerging democracies of the broader Middle East. They need our help, because freedom has deadly enemies in that region – men who celebrate murder, incite suicide, and thirst for absolute power. By aiding democratic transitions, we will isolate the forces of hatred and terror and defeat them before violence spreads.
The Baltic states are members of a global coalition, and each is making essential contributions every day. Lithuania is preparing to deploy a reconstruction team to western Afghanistan, and has troops in Iraq conducting patrols and aiding in reconstruction. Estonians are serving in Afghanistan, they’re detecting and removing explosives, and Estonian troops serve side-by-side with Americans in Baghdad. Latvia has a team in Kabul, Afghanistan, clearing mines, and soldiers in Iraq providing convoy security and patrols. Your commitment to freedom has brought sacrifice. We remember Lieutenant Olafs Baumanis, who was killed in Iraq. We ask for God’s blessings for his family, and we’re honored that his wife, Vita, is here with us today.
It’s no surprise that Afghanistan and Iraq find strong allies in the Baltic nations. Because you’ve recently known tyranny, you are offended by the oppression of others. The men and women under my command are proud to serve with you. Today I’m honored to deliver the thanks of the American people.
Sixty years ago, on the 7th of May, the world reacted with joy and relief at the defeat of fascism in Europe. The next day, General Dwight D. Eisenhower announced that “history’s mightiest machine of conquest has been utterly destroyed.” Yet the great democracies soon found that a new mission had come to us – not merely to defeat a single dictator, but to defeat the idea of dictatorship on this continent. Through the decades of that struggle, some endured the rule of tyrants; all lived in the frightening shadow of war. Yet because we lifted our sights and held firm to our principles, freedom prevailed.
Now, ladies and gentlemen, the freedom of Europe, won by courage, must be secured by effort and goodwill. In our time, as well, we must raise our sights. In the distance we can see another great goal – not merely the absence of tyranny on this continent, but the end of tyranny in our world. Once again, we’re asked to hold firm to our principles, and to value the liberty of others. And once again, if we do our part, freedom will prevail.
Thank you, and God bless. (Applause.)

7. maijā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa Foto: Aigars Jansons, A.F.I.	ASV prezidents pie Brīvības pieminekļa, sarunājoties ar tautu un sniedzot autogrāfus Foto: Ints Kalniņš, “LV”
Džordžs Bušs piedalās apaļā galda sarunā ar Latvijas sabiedrības pārstāvjiem Foto: Bartolomejs Zborovskis, PAP/A.F.I.	7. maijā Holokausta memoriāla Rumbulā apmeklējumā: Muzeja un dokumentēšanas centra “Ebreji Latvijā” vadītājs Marģers Vestermanis, Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdētājs Sols Bukingolts, ASV pirmā lēdija Lora Buša un Imants Freibergs Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.
Triju Baltijas valstu prezidentu un ASV prezidenta kopīgajā preses konferencē: Lietuvas prezidents Valds Adamkus, ASV prezidents Džordžs Bušs, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un Igaunijas prezidents Arnolds Rītels Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.
7. maija vakarā Rīgas lidostā atvadas Latvijai un tās tautai māja Amerikas Savienoto Valstu prezidents Džordžs Bušs un ASV pirmā lēdija Lora Buša Foto: Ints Kalniņš, “LV”	ASV prezidentu lidostā pavadīja arī Latvijas vēstnieks ASV Māris Riekstiņš, ASV vēstniece Latvijā Ketrīna Toda Beilija, Latvijas ārlietu ministrs Artis Pabriks un Ministru prezidents Aigars Kalvītis Foto: Ints Kalniņš, “LV”