Burvis Burovs

Ir tādi labie burvji. Šķietami gluži no nekā (bet patiesībā no dabas dota talanta, no iztēles un fantāzijas spēka, arī no paša uzkrātas gudras pieredzes) viņi spēj radīt krietnus darbus, kas ielīksmo cilvēkus. Viens no šādiem labajiem burvjiem ir Arnolds Burovs, mākslinieks, kura darbi iepriecina gan lielus, gan mazus skatītājus. Devos pie viņa ciemos 29.aprīļa pēcpusdienā, zinādams, ka 30.aprīlī meistaram būs 90.dzimšanas diena. No visiem cildinājumiem, kas teikti un rakstīti par Arnoldu Burovu, “meistars” ir visbiežāk lietotais un, godīgi sakot, pārlieku jau tradicionāls. Mēģināju to aizstāt ar labā burvja vārdu, nebeigdams apbrīnot režisora radīto leļļu pasauli.
Un dzīvo šis apbrīnotais un daudz cildinātais mākslinieks nelielā un nemaz ne tik viegli atrodamā ieliņā, kas gluži vai simboliski nosaukta par Elku ielu (arī vēl citi mākslas pasaules elki un dižgari te mitinās, Arnoldam Burovam blakusmājā – Elza Radziņa…), tāda mazliet noslēpumaina ir šī vieta: necik tālu virmo un dārd Brīvības ielas mašīnu straumes, bet labais burvis savos pārdomu un atpūtas brīžos var justies netraucēts, Elku ielā valda miers un klusums.

Režisors Arnolds Burovs…

Gan jau nu Arnoldam Burovam ir arī tādi labie darbi, kas attiecas vienīgi uz ģimenes locekļiem, tuviniekiem un draugiem, bet šoreiz, runājot par viņa veikumu mākslas pasaulē, labo darbu saraksts dalāms divās daļās: teātra un kino darbi. Režisora skatuves gaitas varam iepazīt no Alda Linē grāmatas par Leļļu teātri un Maijas Augstkalnas lieliskās, iejūtīgās monogrāfijas par Arnoldu Burovu. Iztēli vēl rosinās dažas fotogrāfijas, tomēr grūtsirdīgi jāatzīst – liecības par skatuves mākslu ir gaistošu atmiņas brīžu piefiksējumi un atstāstījumi… Toties Burova leļļu filmas dzīvo un dzīvos mūžu mūžos.
Velku no somas laukā papīra loksnes, kuras esmu atnesis kā sveicienu jubilejā. Tie ir dažu lappušu novilkumi, kas pēc pāris mēnešiem būs redzami pašlaik izdevniecībā “Zvaigzne ABC” topošajā grāmatā “Latviešu kino”.
Vispirms rādu jubilāram to vietu, kas grāmatā veltīta tieši viņam. Režisors neiebilst, ka portretam izvēlēta nevis “pases bilde”, bet tāds fotouzņēmums, kurā Arnolds Burovs redzams kopā ar lellēm – viņa filmu varoņiem.
“Laba daļa manu lellīšu joprojām ir tepat dzīvoklī,” saka režisors, “bet vairāk nekā desmit lelles nupat atdāvināju Kinomuzejam. Viņi tās mācēs ne tikai saglabāt, bet arī laiku pa laikam nolikt apskatīšanai.”
Arnoldam Burovam veltītajā lappusē ir arī kadrs no filmas “Bimini”.
“Jā, “Bimini” jau man pašam ir ļoti mīļš darbs,” režisora balss tā kā pieklust, un es attopos, cik bieži viņa filmas labus vārdus izpelnījušās tieši par sirsnīgo intonāciju, romantismu. Arī šobrīd gluži vai ieskanas šīs filmas seansā dzirdētā Ineses Pabērzas skandētā Imanta Kalniņa dziesmiņa par kolibri putniņu, kas domās mūs nes uz pasakaino Bimini zemi…
Arnolda Burova filmās ietverto alegoriskumu un domas dziļumu laba mūzika spilgtinājusi itin bieži. Par to, ka režisors ir draugos ar mūziku, liecina arī viņa biogrāfijas fakti: Arnolds Burovs taču savulaik sācis pat studijas Konservatorijas kontrabasa klasē, spēlējis čellu un vijoli, bijis džezbenda ģitārists.
“Manam tēvam ir liela skaņuplašu kolekcija, būs vai viss tūkstotis. Plates viņš bieži klausās, kaut arī tagad jau pieejama mūsdienīgāka mūzikas atskaņošanas tehnika. Arī ģitāra mūsmājās ir trinkšķināta,” stāsta režisora dēls Artis, kuram pavaicāju, cik skanīgs viņu dzīvoklis ir ikdienā.

…un viņa filmu varoņi

Turpinu režisoram rādīt novilkumlapu par latviešu leļļu filmām. Lūk, kadrs no “Kozetes” – atkal atgādinājums par režisora labestīgo, humāno dzīves un mākslas filozofiju.
Rādu vēl vairākas citas lappuses, kurās neesmu izticis bez fotogrāfa Jāņa Pilskalna uzņemtajiem kadriem no Arnolda Burova filmām – tematā par latviešu literatūras ekranizējumiem taču noteikti jāpiemin filma “Vanadziņš” un sarunai par viena un tā paša galvenā varoņa likteņstāstiem vairāku sēriju ritumā labi iederējies Sopijs, Arnolda Burova triju filmu centrālais personāžs Čarlija Čaplina izskatā. Bet tur, kur runa ir par komēdijas žanru, pārstāvētas ne jau tikai aktierfilmas vien, te ir vieta arī pļēgurainajam peļutēvam no filmas “Papiņš”.
Jā, Arnolda Burova kinovaroņi dzīvojuši tiklab drāmas, kā komēdijas sižetos, un filma “Vanadziņš” sasniedz pat traģēdijas spēku. Režisora skatiens kavējas pie mazā zēna Vanadziņa tuvplāna…
Pirms 40 gadiem, jau ar krietnu skatuves darba pieredzi, Arnolds Burovs ieradās Rīgas kinostudijā, lai kopā ar domubiedru grupu aizsāktu gluži jaunu Latvijas filmrūpniecības nozari. Tā nu 1966.gada filma “Ki–ke–ri–gū!” ielika pamatus tam, ko šodien saucam par latviešu kino zelta fondu – Burova leļļu filmām. Ne nu visas te nosaukt, bet dažas tomēr. “Pigmalions”, “Dullais Dauka”, “Puķu Ansis”, “Pasaka par vērdiņu”, Aleksandra Čaka godinājums filmās par Rīgu “Umurkumurs”, “Mana paradīze”…
Kad nu lapas pāršķirstītas, parunājam par sadzīves lietām. Tumšās brilles nav modes pēc, bijušas divas acu operācijas. Tomēr Arnolds Burovs nav no tiem, kas sūrojas vai žēlojas. Ar lupas palīdzību pat laikrakstā varot ielūkoties. Toties režisora dzīvesbiedres, Nacionālā teātra aktrises Eleonoras Dūdas balss neslēpj bažīgumu:
“Mūsu dzīvoklis ir privātīpašnieka mājā, un, kā zināms, visai drīz vairs nebūs nekādu īres maksas ierobežojumu. Ko iesāksim, kur paliksim?”
Pārtraucot šo gaužām skumīgo tematu, ieskanas durvju zvans. Sava tēva pavadībā ieradusies apsveicēja – maza meitenīte ar jauki smaržīgu un varenlielu frēziju pušķi rokā.
“Mūsu bijušo kaimiņu mazmeitiņa,” paskaidro Eleonoras kundze. “Lai gan kaimiņi pārcēlušies uz Skrīveriem, draudzīgās attiecības nebeidzas.”
Meitenīte stāsta, ka abas ar māsiņu spēlējot klavieres. Viņai pašai patīkot darboties ar plastilīnu, jo sīkākas un smalkākas figūriņas iecerētas, jo interesantāk. Jubilārs kā jau īsts džentlmenis visu krietni ilgo sarunas laiku stāv kājās. Kad ar viņu par veselības lietām runājām, pasmaidīja jau gan, ka vairs īsti tik stalts neesot kā agrāk.

Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

Bet pēc pastaigām tik un tā uzkāpj dzīvoklī ceturtajā stāvā. Todien jubilārs atgriezās no friziera apmeklējuma.
Lai nu katrs no mums savu 90.dzimšanas dienu sagaidītu tik spēkpilns!

Vents Kainaizis