Līdzīgi kā vairumā Eiropas valstu, arī Latvijā pēdējos desmit gados vērojama visai strauja sabiedrības novecošanās, ko raksturo zema dzimstība un vidējā mūža ilguma pieaugums, tas kā objektīvs apstāklis tika ņemts vērā jau 1995. gadā, uzsākot pensiju reformu. Tādēļ kā neatņemama sastāvdaļa pensiju sistēmas stabilitātes nodrošināšanai ilgtermiņā, jau reformas sākuma gados tika pieņemts lēmums par rezerves veidošanu, ko nosaka likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Tātad minētā “afēra” jau kopš 1998.gada ir bijusi neatņemama sociālās drošības politikas sastāvdaļa, nevis pēkšņa ideja, kas radusies no “sociālā nodokļa pārpalikuma”.
Arī skarbie pārmetumi par to, ka Labklājības ministrija (LM) vēlas “cauri valdībai izgrūst valsts sociālās apdrošināšanas finanšu resursu rezerves fonda ideju” laikā, kad sociālais budžets vēl nav atdevis savu aizņēmumu un pensionāriem ir nepietiekamas pensijas, ir pilnīgi nepamatoti. Pirmkārt, rezerves fondu ir paredzēts ieviest tikai pēc tam, kad valsts pamatbudžetam tiks atmaksāts esošais sociālā budžeta parāds, kurš pašreiz ir 20,4 miljoni latu. Pašreizējās parādsaistības varētu tikt nokārtotas jau līdz 2007.gadam, tādējādi fondu varētu veidot 2008.gadā. Otrkārt, plānojot rezerves fonda izveidi, ir domāts arī par pensiju saņēmēju situācijas uzlabošanu – vienlaikus tiks saglabāta gan pensiju indeksācija, gan arī, piemēram, paredzētās piemaksas mazo pensiju saņēmējiem. Rezerves fonda izveide nekādā veidā negatīvi neietekmēs pašreizējos pensiju saņēmējus, tikai kalpos kā garants nākotnes pensionāriem, kuri šobrīd godīgi veic sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Bet kas tad patiesībā ir šis tik plaši apspriestais rezerves fonds, un kāds ir tā mērķis?
Lai gan atsevišķi eksperti ir norādījuši, ka “prognozēt ieņēmumus un izdevumus tik ilgā laikposmā ir pilnīgs neprāts”, es vēlos uzsvērt – lai veiktu sociālās apdrošināšanas finansiālo novērtējumu un laikus identificētu iespējamās problēmas nākotnē, ir ļoti svarīgi veikt regulāras ilgtermiņa prognozes.
Te vietā būtu līdzīgs piemērs – kad mēneša beigās saņemam atalgojumu, ikvienam šķiet normāli izplānot, kā to sadalīt, lai pietiktu visiem izdevumiem. Tad kādēļ cilvēkos izraisa izbrīnu nepieciešamība plānot tēriņus ilgākam laika posmam, kad tiek runāts par visas valsts naudu? Man kā labklājības ministrei viens no tiešākajiem darba pienākumiem ir plānot, lai netiktu pieņemti lēmumi, kas ir šķietami izdevīgi tikai pirmajā brīdī, bet vēlāk var radīt nopietnas problēmas ilgtermiņā.
Labklājības ministrijas speciālisti ir izstrādājuši prognozes par sociālā budžeta situāciju ilgākā laika posmā, izmantojot modeli, kas balstīts gan uz Finanšu ministrijas izstrādātajiem makroekonomiskās attīstības rādītājiem, gan uz Pasaules bankas ekspertu, Latvijas Universitātes vadošo demogrāfu, kā arī “Eurostat” izstrādātajām ilgtermiņa attīstības tendencēm. Tās liecina, ka nākamo 15 – 20 gadu laikā valsts sociālās apdrošināšanas budžetā ir sagaidāma labvēlīga fiskālā bilance, no kuras ap 2040.–2050.gadu līdzekļi jau būs izlietoti, tādējādi veidojot reālu deficītu, kā rezultātā var nebūt pietiekami daudz līdzekļu, lai izmaksātu pensijas visiem cilvēkiem, kuriem tās pienāksies.
Lai novērstu prognozētā deficīta rašanos, kompensējot svārstības darbspējīgo iedzīvotāju demogrāfiskajā noslodzē ar pensionāriem un nodrošinātu sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa stabilitāti, ministrija ir izstrādājusi koncepciju par rezerves fondu, bez kura nav iespējama pensiju sistēmas stabilitātes saglabāšana ilgtermiņā, kad salīdzinoši lielā strādājošo paaudze (60. gados dzimušie) kļūs par relatīvi lielu pensionāru saimi.
Arī citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, lai pasargātu pensiju shēmu finansiālo stabilitāti, pēdējos desmit gados jau ir veikušas pensiju sistēmu reformas. Daudzās ES dalībvalstīs rezerves fonda izveidošana tiek atzīta par labu risinājumu, lai sagatavotos sekām, ko radīs iedzīvotāju novecošanās, tādējādi ļaujot saglabāt adekvātas pensijas tiem, kas dzimuši gados, kad bijusi ļoti liela dzimstība.
Protams, veidojot minēto fondu, kurā tiktu ieguldīti sociālā budžeta uzkrātie finanšu līdzekļi, visaktuālākais jautājums ir par naudas līdzekļu aizsargāšanu pret reālās vērtības zaudēšanu inflācijas dēļ. Te jāņem vērā tas, ka arī pensijas tiek indeksētas, lai neitralizētu inflācijas ietekmi, tādēļ uzkrātajām izmaksu rezervēm jābūt aizsargātām pret reālās vērtības zaudējumu inflācijas dēļ. Lai inflācija “neapēstu” daļu no šiem līdzekļiem un radītu finanšu resursu aizsardzību, tie ir jāiegulda finanšu tirgus instrumentos. Tas neļaus zaudēt šo uzkrāto naudas līdzekļu reālo vērtību (nodrošinot ieguldījumu ienesīgumu, ne mazāku par vidējo inflāciju), bet tieši pretēji – ieguldīšana var dot pat reālu peļņu, kas var būt vērtīgs papildinājums rezerves fondam, vienlaikus nodrošinot stingru risku kontroli.
Tāpat nav jābaidās par rezerves fonda līdzekļu administrēšanu un pārvaldīšanu, jo ir iespējams maksimāli izmantot tos pašus risinājumus un shēmas, kas ir izstrādātas un jau līdz šim praksē pārbaudītas valsts fondēto pensiju shēmas ietvaros. Tādējādi rezerves fonda administrēšanu paredzēts veikt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, līdzīgi kā tā šobrīd veic valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļu administrēšanu. Savukārt līdzekļu pārvaldīšana būtu jāuztic profesionāliem un kvalificētiem pārvaldītājiem – ieguldījumu pārvaldes sabiedrībām, kuras tiktu izvēlētas konkursa kārtībā. Pašreiz ir pāragri diskutēt par specifiskākiem jautājumiem, kas saistīti ar šā rezerves fonda veidošanu, jo valdībai sākotnēji jāizšķiras, vai tā piekrīt šāda fonda izveidei, lai vēlāk, uzklausot arī dažādu ekspertu viedokli, domātu par valstij izdevīgāku administrēšanas un uzraudzības mehānismu.
Noslēgumā vēlos uzsvērt, ka pašreizējais, valdībā vēl neapstiprinātais rezerves fonda projekts nekādā gadījumā nevienam neatņems viņam pienākošos valsts atbalstu, bet – gluži pretēji – kalpos par garantu arī mūsu bērniem un mazbērniem, nākamajiem pensiju saņēmējiem.