Ideālisms – sīksta auga sēkla

“Neatkarības deklarācijas pieņemšana, 4. Maijs man ir svētki, bet Eiropas Savienības sakarā redzu daudz dīvainību,” saka literāte, reiz represētā, tagad Okupācijas muzeja darbiniece ANDA LĪCE, izsverot Latvijas neatkarības 15 gados pieredzēto.

Anda Līce: “Ir jārunā par pagātni, lai zinātu, kā viss tiešām notika. No likteņiem pagaidām tiek izmantota maza daļa, bet tā ir tīra manta, kas paliek pāri, kad viss cits sadeg un sadēd.” Foto: Gatis Dieziņš, A.F.I.

– Svinam pirmo gadu Eiropas Savienībā, atzīmējām Neatkarības deklarācijas pasludināšanas gadadienu, bet nedēļas nogalē Rīgu apmeklēs ASV prezidents. Kādas izjūtas rada šie notikumi?
– Nekādu īpašu izjūtu nav. Manā dzīvē Eiropas Savienība pagaidām neko jaunu nav ienesusi. Tik īsā laikā nekas būtiski mainīties nevar. Mēs visu vairāk vai mazāk mērojam pēc saviem ieguvumiem un zaudējumiem. Varbūt neobjektīvi, bet tā nu tas ir. Es piederu pie tās paaudzes, kura Atmodas sākumā ticēja: izmaiņām jānāk pēc gadiem pieciem, vēlākais – pēc desmit, mums toreiz tā teica. Ir pagājuši 15 gadi, Latvija daudzviet ir kā pēc viesuļvētras – neiztīrītu kritalu pilna. Manā, sešdesmitgadnieku paaudzē tā ir kāpšana no kalna lejā, gan runājot par pensijām, gan daudz ko citu. Esmu vienmēr cīnījusies ar grūtībām, tagad redzu, ka daudz kas uz mani nākotnē neattieksies. Redzu ārkārtīgi daudz sarūgtinātu un ieļaunotu cilvēku. Man negribētos piedalīties konkursos par rūgtākajiem vārdiem. Esmu ar mieru arī turpmāk materiāli dzīvot tā kā līdz šim, bet mani ārkārtīgi nomāc, ka mēs zaudējam garīgi. Tieši garīgā nabadzība noved pie tā, ka rodas norakstīta paaudze, jo kaut kā svarīga pietrūkst paaudzes aktīvās augšanas laikā. Piemēram, biju iedomājusies, ka demokrātiskā sabiedrībā laikrakstos un televīzijas ziņās kultūra nebūs pēdējā vietā. Man liekas, par to, kas pie mums uzlabojas vai pasliktinās, liecina tieši kultūras parādības.

 – Ir daudz negāciju, taču šīs nedēļas minētie publiskie notikumi agrāk nebija pat iedomājami. Kā jūs uz to raugāties plašāk?

– Baidos runāt par lietām, kuras labi nepārzinu. Labprāt lasu, ko saka starptautisko jautājumu speciālisti, bet vados arī no subjektīvajām izjūtām. Neatkarības deklarācija, 4. Maijs man ir svētki, bet Eiropas Savienības (ES) sakarā redzu daudz dīvainību. Mums teica, ka ES būs kopēja kontrole pār narkotikām, atvieglota to atrašana. Toreiz savā zemnieka prātā domāju: nu, nu… Tagad redzu, ka notiek pretējais – ir lielāka iespēja narkotikas izplatīt, pārvadāt, un lielā robežu atvēršana paver ceļu ne tikai kultūrai, sakariem, bet arī noziedzībai. Vai Eiropas labie nodomi pa ceļam uz Latviju samaitājas vai tie šeit tiek izkropļoti? Visa šī daudzpakāpju birokrātija un arī bezatbildība nopietnos jautājumos – mēs esam tikuši vaļā no vienas dzelžainas savienības un esam otrā iekšā. Jaunās brāļu tautas man ir kaut kā jāapgūst, un tas prasīs laiku. Man nešķiet perspektīva milzīga savienība.

– Kā jūs, cietusi no padomju represīvās mašinērijas, skatāties uz šodienu no indivīda brīvības viedokļa?

– Brīvība ir koks ar diviem galiem. Tagad ir gan brīvība, gan cilvēktiesības, un ar šiem vairogiem katrs var piesegties, arī nelietis. Viņš drīkst demonstrēt arī nelojalitāti manai valstij pie Brīvības pieminekļa un pie Raiņa. Brīvība dod viņam šīs tiesības, bet pienākuma viņam nav. Līdzīgi ir izglītības sistēmā. Bērniem ir tikai tiesības, turpretī skolotājiem ir pienākums mācīt, bet nav tiesību prasīt. Kaut kas ir sagriezies ar kājām gaisā. Kādā raidījumā dzirdēju domu, kas atbilst manai šodienas izjūtai, – sociālisms ir beidzies, bet kapitālisms vēl nav sācies. Esam iekrituši šķirtnē starp šīm sistēmām. Tas, ka piecpadsmit gados no sludinātā vidusslāņa nav ne vēsts, ka tas ir plānāks nekā sviests uz maizes bada laikos, liecina – pārrāvums starp šīm sistēmām ir tik plats, ka daudzi tur arī paliks.

– Tātad šodiena jums nesusi vairāk vilšanos nekā pozitīvā?

– Brīžiem es to jūtu. Es gan meklēju, kā no šīs izjūtas iziet. Man ir lauki, kur es atbrīvojos no negatīvā. Man ir vajadzīga zeme, es to rušinu, lai gan daudzi uzskata, ka tā ir nerentabla niekošanās. Visbiedējošākais nākotnes vīzijā man šķiet daudz lietotais vārds – nerentabls. Tādi pašlaik ir veci cilvēki, invalīdi un daudzas garīgas vērtības.

– Nupat, draudot izgāzties Latvijas un Krievijas robežlīguma parakstīšanai, dzird viedokli, ka jābūt pragmatiskiem, pagātne nav jāpiemin un Abrenes jautājums vismaz pagaidām nav jācilā. Kāds ir jūsu viedoklis?

– Tas ir negrozāms – pagātni nedrīkst aizmirst. Kur nu vēl īsāku ceļu uz bojāeju, kā aizmirst savu pagātni ar visu, kas tur ir bijis labs un slikts! Tur ir saknes. Vislabāk to var redzēt ģimenē, kur māte atsakās no bērniem, aug pamestie cilvēki. Tauta sevi pamet, ja atsakās no pieredzes; tad pazūd robeža starp “drīkst” un “nedrīkst”, svētums, autoritātes. Daudzi vairās no pagātnes tāpēc, ka domā: tur viss ir bijis slikts. Jā, represijas bija kaut kas šausmīgs, tomēr likteņos ir daudz labu, skaistu lietu. Cilvēki izturēja tāpēc, ka viņiem bija ticība, ka par viņiem lūdza tuvinieki, un tāpēc, ka viņi gribēja atgriezties Latvijā.
Arī šodien daudziem klājas grūti, bet ne tik ļoti kā bija izsūtījumā un nometnēs. Vecie laiki vienmēr šķiet labāki par jaunajiem tai paaudzei, kurai vecajos laikos iekrita jaunība. Tā ir kaut kas neiedomājami dzīvelīgs. Daudziem, kuriem tagad ir sešdesmit, septiņdesmit un vairāk, iespējams, nevieni laiki vairs nešķitīs gana labi.

 – Teic, ka cilvēki vairāk bēdājas par to, kā viņiem nav, nevis priecājas par to, kas viņiem ir.

– Protams, un te ir vēl kāds jautājums: ja cilvēks nav ticīgs, ja viņa autoritāte un visa devējs nav Dievs, tad jāprasa – uz ko var balstīties? Kā var pārlaist visus grūtumus? Tāda pasargājoša roka ir liela svētība: tev ir grūti, varbūt būs vēl grūtāk, tu daudz ko zaudēsi, jo cilvēki visu mūžu kaut ko zaudē. To var izturēt, ja ir uz ko paļauties. Salīdzinājumā ar Atmodas laiku dzīves garīgais līmenis ir gājis uz leju. Cilvēkiem tad bija ieceres, varbūt nedaudz nereālas, bet viņiem bija spārni: mums ir zeme un brīvība, mēs tagad darīsim! Un tad sākās: “Banka Baltija”, kredītu zūdības un nebeidzamās valdību maiņas – lielākā mūsu valsts nelaime. Tikko viena valdība iešūpojas, nāk nākamā; kamēr to noēd, neviens netiek pie darīšanas.

 – Pērn, pieminot marta deportāciju upurus, jūs teicāt, ka tie, kuriem ir pilnvaras izvest valsti no postsociālisma postažas, nav gatavi to darīt. Ko jūs ar to domājāt?

– Mūsu intelektuālajam potenciālam galvas ir cirstas bez žēlastības visās paaudzēs. Mums pietrūkst tādu cilvēku kā, piemēram, Gunārs Astra. Inteliģence nevar sevi ātri atražot. Tiem, kas ir pie valdīšanas, uz to nav spēju. Daži saka – jūs paši vadītājus ievēlējāt. Ko gan es varu ievēlēt, ja personības ir izkaisītas pa dažādiem sarakstiem. Kamēr valsts ir stagnācijā, tajā viegli kaut ko dabūt un zagt. Ne velti par mums runā kā par nozagtu valsti. Likumu nesakārtotība turpinās – visas cerības uz to, ka ES likumi sāks darboties. Bet viena gada laikā nopietna raža nevar ienākties.

 – Jūs esat Triju Zvaigžņu ordeņa virsniece, bijāt arī Ordeņa domē. Kāda bija sajūta, lemjot par pretendentiem?

– Vienmēr ir runa par konkrētiem cilvēkiem, un tas ir visgrūtākais. Savulaik arī pati esmu ierosinājusi vairākiem piešķirt ordeni – viņi bija to pelnījuši. Piešķiršanas sēdes ir diezgan mokošas – ir sajūta, ka tu sver nenosveramo. Par laimi, šīs sēdes ir konfidenciālas, lai arī žurnālisti par tām vienmēr ir interesējušies. Manuprāt, augstākā mērā ir negodīgi, ja kāda organizācija vai cilvēku grupa izvirza apbalvošanai cilvēku un paziņo presei, ka viņš to ir pelnījis. Ordeņa dome līdz ar to nonāk divdomīgā situācijā, un cieš arī izvirzītais cilvēks, kurš ordeni var arī nesaņemt. Kandidātam tas būtu jāuzzina tikai tad, kad viņš izlasa savu vārdu apbalvoto sarakstā un saņem ielūgumu uz ordeņa pasniegšanas svinībām.

 – Jūs daudz rakstāt par ētikas jautājumiem. Vai piekrītat bažām, ka sabiedrība kļūst amorālāka?

– Bažas ir laba lieta. Tās neļauj iemigt. Nav labi, ja vienmēr sakām, ka viss ir O.K. Mani uztrauc, ka šodienas kultūrā tik daudz vietas atvēlēts “nāves kultūrai” – destruktīvajai mākslai, kas ved uz sabrukumu. Cilvēki, kuri rada mākslu, taču ir aicināti pasauli sakārtot, nevis ārdīt. Ja kā mākslas darbu izstāda gaļu vai fekālijas, es domāju, tā ir “nāves kultūra”. Tāpat tas, ja attiecības aizstāj ar seksu. Uzskatu, ka ir lietas, kas ir mūžīgas. Dievs nemaz nav tik daudz uz mums runājis, ka mēs to nespētu paturēt prātā. Iesākumam pietiek ar Viņa desmit baušļiem un norādēm, kas notiek, ja tos neievēro.

 – Vai ir kāda īpaša latviešu morāle, kas sakņojas mentalitātē? Kāda tā ir?

– Lasīju par kādu īpašu latviešu gēnu, kas it kā esot atrasts. Tas liekas amizanti. Grūti atrast šādu gēnu cilvēkos, kuru asinis ir tik ļoti jauktas. Kultūra ir tas, kas arī šodien piedod visām mūsu izpausmēm kādu īpašu garšu. Milzīgais uzkrājums, kas ir mūsos no senatnes, kulminē Dziesmu svētkos. Tad arī man gribas uzvilkt tautastērpu. Kad skatos Dziesmu svētku gājienu, esmu latviska no matu galiem līdz papēžiem, kaut arī nevaru pateikt, kas ir šis latviskums. Bet diriģenti ir satraukušies par Dziesmu svētku apdraudētību tieši tagad, kad tie ir ierakstīti pasaules retumu sarakstā.

 – Vai mazvērtības kompleksi un nenovīdība arī ir tipiskas latvieša īpašības?

– Nē, manuprāt, tās piemīt visām tautām. Mēs vienkārši maz par to zinām. Raksturs gan iedzimst, bet citas izpausmes ir vispārcilvēciskas.

 – Atmodas laikā sabiedrisko domu ļoti ietekmēja kultūras darbinieki, sevišķi literāti, arī Baznīca. Vai šīs ietekmes mazināšanās bijusi likumsakarīga?

– Tas ir viļņa princips. Atmodas sākumā mēs visi bijām viļņa galotnē – gan Baznīca, gan tauta. Jautājums ir – vai vienmēr cilvēkam vajadzīgas briesmas un bailes, lai viņu mobilizētu uz kaut ko nozīmīgu? Izskatās, ka jā. Tas ir tā kā dzīvnieku pasaulē: briesmu gadījumā mēs kļūstam modri, pēc tam atslābināmies. Bet vilnis ir vajadzīgs, lai cilvēks pats redzētu, uz ko viņš ir spējīgs. Ka viņš var būt krietns, spēj veltīt sevi vispārībai un atteikties no savtības, kā tas bija barikāžu laikā. Vilnis nāk, lai cilvēks šīs lietas turpinātu un koptu, bet grēcīgā cilvēka daba mūs pavelk atpakaļ ērtumā, mazticībā un sīkmanībā.

 – Vai arī mūsu sabiedrībai būs jāgaida bibliskie 40 gadi, lai nāktu nozīmīgas pozitīvas pārmaiņas?

– Četrdesmit gadi vairs nebūs, jo 15 jau jāskaita nost (smejas). Ja ņemam par atskaites punktu Neatkarības deklarāciju, domāju, ka tik ilgs laiks paies gan, par to liecina 15 gados notikušais un nenotikušais. Esam zaudējuši asumu. Neviens neatnāks mums palīdzēt, pašiem būs dzīve jāsakārto. Tik daudz bijis vilšanos, un katras nākamās vēlēšanas nes klāt jaunas. Jācer, ka kaut kas mainīsies, kādiem apstākļiem sakrītot pasaules mērogā, iedarbosies spiediens no ES, būs prasības pēc likumības. Atdzims jaunajās paaudzēs ideālisms un mīlestība pret Latviju. Ideālisms ir kā tāda auga sēklas, kas ilgi saglabā dīgtspēju, pat tad, ja ir ilgstošs sausums. Šobrīd daudzi saka: nav ideālu laiks. Bet notiek neredzamas svārstības tepat, Latvijā, un pasaulē, tās summēsies, un notiks pārmaiņas. Tādēļ ir jārunā par pagātni, lai zinātu, kā viss tiešām notika. No likteņiem pagaidām tiek izmantota maza daļa, bet tā ir tīra manta, kas paliek pāri, kad viss cits sadeg un sadēd; to var izrušināt no pelniem un veidot fantastiskas lietas. Bijušais ir sākumkapitāls kaut kam nākotnē.

Guntars Laganovskis, “LV”

guntars.laganovskis@vestnesis.lv